“Jūs esat no Baltijas, vai ne? Nedod Dievs, jums pārdzīvot to, ko mēs esam pārdzīvojuši šeit. Man mājā trāpīja, viss kas bija. Pārdzīvojām. Ceru, ka šis stulbums, bezjēdzība beigsies. Mēs pat nevarētu iedomāties, ka kas tāds var būt. Ko es jums varu teikt? Pilnīgs idiotisms,” stāsta Avdijivkas iedzīvotājs Mihails.
“Es aizbēgu no Azerbaidžānas. Esmu krievs. Saprotiet? Krievs. Atbraucu šeit, kādus 40 gadus dzīvoju. Un te, sasodīts, atkal tāds pats stulbums. Kam tas vajadzīgs? Es nezinu.”
Avdijivkas iedzīvotāja Viktorija stāsta, ka negribētos, lai sākas karš.
“Gribētos, lai ir miers. Jau pieriebies tas karš. Jau astoņus gadus. Cilvēki jau ir noguruši.”
Viņa pati neplāno doties bēgļu gaitās, pat ja sāktos vēl lielāks konflikts.
“Nē, mēs jau pašu šausmīgāko pārdzīvojām. Slēpāmies, tepat aiz degvielas uzpildes stacijas, kādu brīdi pagrabā. Šeit arī pārlaidām karu 2014. un 2015. gadā. Savas mājas nepametīsim.”
