Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstādē apkopoti vēsturiski un jaunāki mūzikas atskaņotāji, dažādu materiālu skaņu plates un to vāki, kasetes, pirmo diskotēku fotogrāfijas un plakāti un daudzi citi priekšmeti. Izstāde iezīmē, kā ierakstu klausīšanās no elitāras privilēģijas pārtop par ikkatra cilvēka ikdienas sastāvdaļu.
Lai iezīmētu skaņas ierakstu un to atskaņotāju kultūrvēsturisko mantojumu, Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstādē izvēlēti vairāki vēsturiski skaņu tehnoloģiju pārmaiņu posmi. Vienā no pirmajiem izstādes pieturpunktiem iespēja izpētīt jau 19. gadsimta nogalē izgudrotos atskaņotājus – fonogrāfu un gramofonu, kā arī apmeklētāji var noklausīties, iespējams, senāko skaņu ierakstu latviešu valodā, kas tapis Parīzē, stāsta izstādes kuratore Anete Skuja: "1900. gadā ierakstīti trīs skaņu ieraksti, un vienu varēs noklausīties izstādē. Tas ir ievākts Parīzes pasaules izstādē. Nav zināms, kas īsti ir šie cilvēki, tas ir bijis pāris no Jelgavas, izglītotāji Krumu kundze ar kungu, un nav minēts vairāk nekās. Viņi ierakstījuši gan vienu dziesmiņu, un otrs ieraksts, lai parādītu, kā veidojas latviešu valoda un burti dalās, zilbēs tiek lasīts Bībeles fragments."
Līdzās atskatam uz gramofona vēsturi apskatāmas arī pēc neatkarības iegūšanas Latvijā ražotās šellaka plates, kā arī ieraksti, kas Latvijas teritorijā tapuši jau Krievijas impērijas laikā.
"Šajā Krievijas impērijas laikā, pateicoties tam, ka mums ir šī vietējā ražošana, tiek izlaistas dziesmas, kas citādāk varētu būt aizliegtas, jo tā specifika bija tāda, ka tikai 30. gados Latvijā parādās vispār skaņu ierakstu studijas, un līdz ar to sākotnēji līdz šiem 30. gadiem vajadzēja pagaidīt, kamēr kāds atbrauc uz Latviju un tad ieraksta ierakstus, bet otra opcija bija šiem māksliniekiem braukt uz ārzemēm un ierakstīties tur. Šajā gadījumā bija skaņas inženieri, kuri brauca arī uz Latviju, un interesanti, ka "Dievs svētī Latviju" un arī "Dievs dod mūsu tēvu zemei" jau šajā laikā tiek izdots, kas patiesībā jau ir tāds baigais nacionālisms 1907. gadā, jo zināms, ka tādas dziesmas Krievijas impērijā mēģināja, vismaz dzīvā izpildījumā, cenzēt," stāsta kuratore.
Savukārt stilizētā padomju laika viesistabas sekcijā izstādē var iepazīt tā laika bērnu pasakas, dzeju un dziesmas jau vinila platēs, bet citu materiālu platēs klausāmas skaņu pastkartes.
Šāda ieskaņošanas iespēja bijusi pieejama sadzīves pakalpojumu kombinātos, kur līdzās foto ateljē bija arī skaņas ateljē.
"Jebkurš varēja ieiet šajā pakalpojuma vietā un pajautāt, vai var ierakstīt kādu skanu. Tas varēja būt kaut kas paša ieskaņots, kā balss ziņa, ko gan neesam atraduši, bet zinām, ka tādas eksistēja. Otra lieta bija iespēja ierakstīt arī savu mūziku vai to, kas šajās vietās jau bija pieejams katalogos. Mums izstādē būs noklausāms arī kaut kas tāds, kas varēja nebūt gluži legāls tajā laikā, kāds rokenrola piemērs, kas ir ierakstīts šajā pastkartē."
Vēl kādā tumšākā telpā izstādes veidotāji pievēršas arī cenzūras un brīvības tēmai skaņu ierakstu pasaulē un tieši trimdā izdotajiem ierakstiem 70. un 80. gados. Tās ir plates, kuras reiz bijušas arī aizliegtajā sarakstā, kā "Čikāgas piecīši", Larisa Mondrusa, "Trīs no Pārdaugavas", "Dundurs" un citi ieraksti. Savukārt plašu ēru nomaina magnētiskās lentes un magnetofoni, kas bez pieejamākas cenas cilvēku dzīvē ienesa arī pavisam jaunu iespēju – ierakstu kopēšanu.
"Līdz ar to mēs runājam par to, ko tas magnetafons ir izmainījis, ka viņš ir devis savā ziņā tādu kā brīvību cilvēkiem. Mēs to salīdzinām izstādē ar Gūtenberga iespiedpresi, kas būtībā demokratizēja rakstīto vārdu, un tad būtībā arī šis ir līdzīgi, ka tas aiz dzels priekškara dod iespēju apmainīties ar idejām un mūziku, bet ar domu, ka tā ir kaut kādā veidā pretestība tai ideoloģijai, kura tolaik eksistē. Tāpēc ir apskatāmi arī tādi unikāli izdevumi kā magnetalbumi ar reālu albummākslu, kas ir maz saglabājušies, bet esam atraduši caur dažādiem privātkolekcionāriem. Tie pirmie redzamie ir no Torņa izdevniecības 80. gadu beigās," teic Anete Skuja.
Tāpat izstādē būtiska uzmanība veltīta diskotēku kultūras attīstībai 70. gados un arī kasešu atskaņotājiem, kas savukārt mūzikas klausīšanās procesu padarīja individuālāku. Nelielā kioskam līdzīgā stendā izstādīti arī latviešu un Rietumu mākslinieku ieraksti kasetēs.
"Runājam par oficiālo un arī neoficiālo kasešu apriti, jo zināms, ka cilvēki pulcējās arī mežos un dažādos tirdziņos, lai iegūtu šīs arī ārzemju kasetes. Tas, ko mēs izstādē gribam parādīt, ir ne tikai nesēji, bet arī atskaņotāji, kā tie mainās. Izstādes veidošanas procesā interesanti ir tas, ka visas šīs fiziskās lietas patiesībā ir ļoti nostalģiskas," piebilst kuratore.
Šie un citi skaņu ierakstu un nesēju vēstures posmi un priekšmeti līdz 16. novembrim aplūkojami Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstādē "Ieskaņots. Atskaņots. No fonogrāfa līdz mūzikas centram".
