ĪSUMĀ:
- 1988. gadā bija spriedze gan no Krievijas, gan no ASV puses par raķetēm.
- Situācija mūsdienās ir ievērojami mainījusies Ķīnas dēļ, kuras līgumā nav.
- Pētnieks ir skeptisks par līguma izdzīvošanu, jo ASV ir ieroču sistēmas, ko tās arī gribētu izmantot.
- Līgumu turpinās apspriest, bet ir bažas par bruņošanās sacensību.
- Jensens uzskata, ka Putins nevēlas palikt amatā, bet nav skaidrs, vai viņam vispār ir iespēja to pamest.
Vašingtona devusi Maskavai laiku līdz 2. februārim demontēt jauno raķešu sistēmu, kas, kā paziņojušas ASV, pārkāpj 1987. gada Vašingtonas un Maskavas parakstīto divpusējo līgumu par tuva un vidēja darbības rādiusa raķešu likvidāciju. Pretējā gadījumā Savienotās Valstis izstāsies no vienošanās, kas bija viens no pamatakmeņiem ceļā uz Aukstā kara beigām.
Saskaņā ar līgumu ASV un PSRS varēja pārbaudīt viena otras militārās bāzes. Pirmajā ASV inspektoru 10 cilvēku komandā, kas devās pārbaudīt padomju militārās bāzes 1988. gadā, bija arī Donalds Jensens, ar kuru Latvijas Radio nesen tikās Rīgā. Bijušais diplomāts, tagad ASV domnīcas "Eiropas Politikas analīzes centrs" (CEPA) pētnieks un Krievijas eksperts Jensens stāsta, ka toreiz ar komandu devies pārbaudīt bijušo padomju raķešu bāzi pie Alūksnes, uz kuru no lidostas autobusā tumsā bija jābrauc vairākas stundas.
„Es varēju aizbraukt uz padomju raķešu bāzi. Mēs varējām runāt viens ar otru, varējām izprast viens otra domāšanu par stratēģiskā un kodolbruņojuma jautājumiem.
Tā ir savstarpējās uzticēšanās veidošana - iespēja aizbraukt uz otras puses militāro bāzi, parunāties ar cilvēkiem, paskatīties, kas tur atrodas, uzdot jautājumus par ikvienu ēku, pieprasīt, lai to parāda.
Tā ir uzticības veidošana un laba prakse, ieviešot līgumu dzīvē,” atceras Jensens.
Trīsdesmit gadus vēlāk līgums karājas mata galā. ASV apsūdz Krieviju, ka tā vienošanos pārkāpusi, izstrādājot spārnoto raķeti 9M729 (NATO zināma ar koda nosaukumu SSC-8). Vašingtonas vērtējumu par pamatotu atzinušas visas 29 NATO dalībvalstis. Turklāt ASV prezidents Donalds Tramps kritizējis faktu, ka vienošanās ir divpusēja un tā neuzliek ierobežojumus tādiem starptautiskajiem spēlētājiem kā Ķīna.
Jensens Vašingtonas spertos soļus uzskata par pamatotiem, norādot, ka laiki ir mainījušies.
„Toreiz bija spriedze no abām pusēm - par krievu vidējā un tuvā darbības rādiusa raķetēm un mūsu, amerikāņu, ar kodolgalviņām aprīkotajām spārnotajām raķetēm. Taču drošības un stratēģiskā situācija, kas toreiz noveda pie šī līguma, ir ievērojami mainījusies. Daļēji Ķīnas nostiprināšanās dēļ. Bet Ķīna nav daļa no šī līguma. Baltā nama argumentācija ir pamatota.
Tas saka, ka izstājamies, jo Krievija pārkāpj līgumu, un vienlaikus situācija ar Ķīnu tagad ir daudz grūtāka, taču līgums uz Ķīnu neattiecas.
Mums ar krieviem ir jārunā par bruņojuma kontroli. Droši vien labākais veids būtu pārstrādāt šo līgumu,” norāda Jensens.
Vienlaikus viņš ir skeptisks par līguma izdzīvošanas izredzēm: „Savienotajām Valstīm ir ieroču sistēmas, ko tās arī gribētu izmantot. Tehnoloģijas ir gājušas uz priekšu. Savienotās Valstis tehnoloģiski var izdarīt lietas, kuras iepriekš nevarēja. Līdz ar to līgums kļūst par nastu arī Trampam.”
Pagājušās nedēļas sarunas starp ASV un Krievijas amatpersonām Ženēvā beidzās bez rezultātiem. Vašingtona apsūdzēja Maskavu par negodīgumu un izvairīšanos, Maskava apsūdzības noraida, aicina turpināt sarunas un ASV pārmet nevēlēšanos to darīt.
Piektdien jautājums tiks apspriests NATO un Krievijas padomes sanāksmē Briselē.
Krievijas prezidents Vladimirs Putins brīdinājis, ka līguma sabrukums var novest pie jaunām bruņošanās sacensībām, kuru galvenais upurus būtu Eiropa.
Pēdējos gados rietumvalstu un Maskavas attiecības strauji saasinājušās pēc tam, kad Krievija anektēja Krimu, izvērsa bruņoto konfliktu Austrumukrainā, veica nervu gāzes uzbrukumu Lielbritānijā.
Latvijas Radio Krievijas ekspertam Jensenam jautāja par to, kādi ir Putina un kremļa ilgtermiņa mērķi, un cik tālu Kremlis būtu gatavs iet, lai sasniegtu šos mērķus.
„Kremlī nopietni satraucas par to, kā palikt pie varas. Krievijas iekšienē ir daudz pazīmju par sociālo saspīlējumu.
Domāju, ka Kremlī cilvēki sev uzdod jautājumu - ko darīt, lai saglabātu varas grožus, kaut ir skaidrs, ka Putins, manuprāt, grib aiziet.
Bet tas ir grūts jautājums, jo ikreiz, kad kontroli un grožus palaižat vaļīgāk, ir demonstrāciju risks. Ekonomikai neklājas labi. Arī cilvēki vairs neatsaucas uz primitīvu patriotismu tādā veidā, kā tad, kad Krievija iebruka Ukrainā. Līdz ar to viņiem ir nopietna problēma,” atbild Jensens.
Pēc viņa domām, Krievijas prezidents pašlaik joprojām dotu priekšroku sagraut Eiropas Savienības vienoto nostāju sankciju jautājumā - iedragāt, piemēram, Latvijas demokrātiju ar maigo varu, propagandu, korupciju. „Vai viņš varētu kaut kā tieši vērsties pret Latviju? Viņš varētu, bet nedomāju, ka viņš to darīs. Viņš labāk spēlēs nogaidīšanas spēli – attiecībā uz Ukrainu, Latviju un NATO,” spriež Jensens.
Viņš uzskata, ka Krievija ilgtermiņā ir norietoša lielvara un nevienam pašlaik nav atbildes, vai tā kļūst par vairāk vai mazāk agresīvu valsti. "Uz šo jautājumu mums nav labas atbildes. Signāli ir neviennozīmīgi. Tādēļ Latvijai vienmēr jābūt modrai," norāda Jensens.
Pēc viņa teiktā, Putins vēlas aiziet no Krievijas vadītāja amata, bet nevaram būt droši, ka viņš to var.
"Viens ir tas, ka nav acīmredzamas alternatīvas, kaut ir cilvēki, kas grib kļūt par Krievijas prezidentu.
Tas var beigties ar sistēmu, līdzīgu Ķīnas modelim, kur prezidents ir Valsts padomes galva un kāds cits ir nomināls līderis. Jo nepavisam nav skaidrs, vai Putins varētu aiziet arī tad, ja to gribētu. Turklāt Krievijā vēlēšanas un līderu nomaiņas režīmam dažkārt mēdz būt ļoti destabilizējošas, nervus graujošas vai bīstamas," skaidro pētnieks.
Putins pie varas Krievijā bijis divas desmitgades, pamīšus būdams gan premjers, gan prezidents. Viņa pašreizējais - ceturtais prezidentūras termiņš - beigsies 2024. gadā. Patlaban spēkā esošā Krievijas konstitūcija viņam liedz kandidēt uz vēl vienu termiņu, tādēļ, tuvojoties nospraustajam laikam, Krievijas politikā var būt gaidāmas nopietnas izmaiņas.
