Aiz olas atveidu pārbagātības Lieldienās un tradicionālajām ziņām par olu realizācijas apjomu pieaugumu viegli nepamanīt, cik noturīgs ir izrādījies šis simbols un kā tam atrodas vieta un nozīme arvien jaunās kultūrās un laikmetos.
No pagāniskās latviešu pavasara saulgriežu svinēšanas, Kristus kapa un atdzimšanas līdz Jaunā gada jeb Nourūza svētkiem Irānā un Tuvajos Austrumos. Rūpīgi krāsota un lolota, ola kā simbols apvieno miljoniem cilvēku un visai atšķirīgas ticības.
Taču vai vienmēr tā bijusi krāsota?
Lai cik pievilcīga šķiet doma par mūsu senčiem, kas atlika dažādas zālītes, lai iegūtu raibu raibās olas Lielās dienas svinībām, tomēr folkloras avotu zinātniska izpēte liecina – olu krāsošana mūsu kultūrā ienāca visai nesen.
„Krāsošana – tā ir jaunāka. To apliecina fakts, ka latviešu tautas dziesmās, visā lielajā miljonu korpusā, patiesībā ir tikai daži varianti par to, ka “pervēsim māsiņas raibas oliņas”, toties citos materiālos, piemēram, jau 20.gs. sākumā, 19.gs. beigās pierakstītajos tautas ticējumos - tur gan krāsošana parādās. Jo tālāk ejam, jo vairāk recepšu, kā krāsot,” stāsta Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves vadītāja Rita Treija.
Pat ja olu krāsošana ienākusi tikai 19.ajā gadsimtā, šī tradīcija drīz vien kļuva par neatņemamu Lieldienu gaidīšanas daļu. Kā ikvienam simbolam, šeit visam ir nozīme. Izrādās,, rūsganie toņi, bet jo īpaši sarkanais, simbolizē asinis. Kristus upura asinis, kas izlietas par cilvēci. Kaut nākusi no pirmskristietības laikiem, ola izrādījās pateicīgs simbols arī kristīgās baznīcas tradīcijā un simbolizē tās galveno ziņu – upuri, kas izpērk cilvēces grēku un uzvaru pār nāvi.
Katoļu priesteris, Rīgas Svētā Franciska draudzes vikārs Kārlis Miķelsons: „Ola, kas pirms kristietības apzīmēja vairāk auglības un dzīvības simbolu, sākoties pavasarim, kristietībā simbolizē mūsu galveno ticības patiesību – proti, ka Kristus ir augšāmcēlies. Ļoti veiksmīgs ir šis simbols, jo salīdzinājums ar olu der arī kā Kristus kaps un mirušās miesas, kas guldītas. Jo, tāpat kā cālis izšķiļas no olas un čaumala tiek saplēsta, tāpat Kristus salauž nāves varu un iziet no kapa. Akmens tiek atvelts, kaut arī Kristus pēc augšāmcelšanās varēja iet arī cauri šādiem akmeņiem.”
Olas ir viens no Lieldienu cienastiem, kas tiek pasvētīti ticīgo rokās pēc Lieldienu dievkalpojuma. Bet pareizticīgās baznīcas kultūrā ola ir par pamatu bagātīgajai un greznai ikonogrāfijai. Taču ne tikai latviešu tautas vai Rietumu un Austrumu kristīgajās baznīcās ola radusi cienījamu vietu.
Nedēļu pirms Lieldienām Irānā – Persijas impērijas mūsdienu mantiniecē, kā arī daudzās ar to vēsturiski saistītās valstīs, tiek svinēts Jaunais gads jeb Nourūza svētki. Ola ir viens no svarīgākajiem un arī senākajiem šo svētku simboliem, kas turklāt atzīti par vieniem no senākajiem svētkiem pasaulē ar vairāk nekā trīs tūkstošus gadu senu nepārtrauktu tradīciju.
„Ir liela atšķirība starp mūsu Jauno gadu un Jauno gadu Eiropas un Rietumu valstīs. Mūsu Jaunais gads sākas pavasarī. Ar jauna gada sākumu un pavasara iestāšanos atjaunošanās notiek gan apkārtējā pasaulē, gan mūsos pašos. Un tam ir ļoti laba ietekme. Tas nozīmē jaunu sākumu, jaunu dzīves lēmumu pieņemšanu un nepabeigto darbu pabeigšanu,” skaidro Teheranas iedzīvotāja Sāhere Džavīda.
Kaut mūsdienās Nourūzu galvenokārt svin musulmaņu zemēs, šī tradīcija nāk no senās persiešu zaraostriāņu reliģijas. Cauri tūkstošiem gadu, ļoti atšķirīgām reliģijām un kultūrām olas simbols turpina mūs pavadīt, gluži tāpat kā tajā iekodētais dzīvības atjaunošanās simbolisms pēc grūtās un aukstās ziemas.
