- Satricina arī iekšpolitiskos krēslus
- Eiroskepticisma vilnis
- Attiecības ar Krieviju mainīja MH17
- Satrūkusi tirdzniecības draudzība
- Aizkulisēs asākie Kremļa kritiķi?
- Nīderlandiešu rokās svarīga kārts
Referendumā nīderlandieši balsos par to, vai Eiropas Savienībai slēgt asociācijas līgumu ar Ukrainu, kas ir viena no Austrumu partnerības valstīm. Turēties pie veselā saprāta nīderlandiešus lūgušas jau vairākas Eiropas Savienības amatpersonas, sakot, ka negatīvs iznākums būtu lāča pakalpojums Krievijas varai, kas Ukrainu grib paturēt savā ietekmes zonā. Taču liela daļa Nīderlandes sabiedrības domā citādāk un ar negatīvu balsojumu cer paust protestu vispirms pati savai valdībai.
Satricina arī iekšpolitiskos krēslus
Vēl gada sākumā, janvārī, kad aukstums stindzināja Nīderlandes galvaspilsētu Amsterdamu, tur reti kuru politiķi sildīja doma par gaidāmo pavasari. Visvairāk tādēļ, ka bija skaidrs - 6.aprīlis būs brīdis, kad Eiropas līmeņa izvēle, par kuru referendumā izteiktos sabiedrība, pilnīgi noteikti satricinās arī daudzus šķietami stabilos iekšpolitiskos krēslus.
Nīderlandē sarīkot referendumu pieprasīja aktīvistu grupa, kuras petīciju parakstīja teju pusmiljons cilvēku, balstoties uz izmaiņām pamatlikumā, kas ļauj biežāk rīkot varas konsultācijas ar tautu par svarīgiem lēmumiem. Referenduma iniciatoru galvenais arguments ir, ka jaunais līgums Ukrainu strauji tuvinās dalībai Eiropas Savienībā un vēl vienas lielas un jaunas valsts uzņemšana būs papildus slogs nīderlandiešu nodokļu maksātājiem.
Šis referendums gan nav saistošs tādā ziņā, ka tam nav likuma spēka un valdība par spīti rezultātam var rīkoties pēc saviem ieskatiem
Tomēr kopēju nostāju un sabiedrības pulsu tas definēs un iznākums nepaliks nepamanīts arī ārpus Nīderlandes robežām, vēl tālāk par Eiropas Savienību – arī pašā Ukrainā un Krievijā.
Situācija patlaban ir tāda, ka Eiropas Savienības un Ukrainas asociācijas līgumu no 28 dalībvalstīm jau ir apstiprinājušas 27, arī Nīderlandes parlaments tam ir devis savu „jā” vārdu, un kopš gada sākuma tas provizoriski jau ir spēkā. Tiklīdz visas 28 būs sacījušas „jā”, līgums varēs sākt darboties ar pilnu spēku. Taču Nīderlandes politisko partiju vairums ir paziņojušas, - lai kāds arī būs tautas nobalsošanas rezultāts, tas neatstās sabiedrības vairākuma viedokli bez uzmanības.
Eiroskepticisma vilnis
Lai referendums būtu uzskatāms par notikušu, tajā būtu jāpiedalās vismaz 30% balsstiesīgo pilsoņu, un saskaņā ar aptauju datiem šajā ziņā problēmu nebūs, jo vismaz puse noteikti gatavojas to darīt. Cilvēku noskaņojums pēdējā laikā nedaudz ir mainījies, bet joprojām saskaņā ar jaunākajiem aptauju datiem nav nedz Eiropas Savienībai nedz ukraiņiem iepriecinošs.
Liels skaits referendumā grasās balsot „pret” līgumu un būtībā šādi sodīt arī konservatīvo liberāļu līdera Marka Rutes vadīto valdību, kas atbalsta Ukrainas tuvināšanos Eiropas Savienībai.
Un arī pēdējie notikumi Beļģijā nepalīdz. Rutes valdību asi kritizē par to, ka tā varbūt būtu varējusi darīt vairāk, lai novērstu nelaimi Beļģijā. Medijos nonākušas ziņas, ka viens no brāļiem spridzinātājiem, kurš aktivizēja bumbu Briseles lidostā, bija deportēts no Turcijas uz Nīderlandi un tālāk brīvi varējis nokļūt Beļģijā. Pēdējās dienās arī daudz runāts par to, un īstas skaidrības nav, vai nīderlandiešu specdienesti ir brīdinājuši Beļģijas kolēģus pēc tam, kad par bīstamajiem cilvēkiem valstī viņus informējis ASV Federālais drošības dienests.
Blakus tam visam Nīderlandē patlaban visai strauji atdzimst arī eiroskepticisma vilnis, kura visaktīvākais virzītājs ir labējo populistu „Brīvības partijas” vadītājs Gērts Vīlders. Skandalozais politiķis pazīstams kā viens no asākajiem pretiniekiem migrācijai un islāmam. Un arī tas var mudināt daļu sabiedrības noskaņoties par labu tādam balsojumam referendumā, kas kaitētu valdībai.
„Viss ir sabiedrības rokās,” tā sarunā ar Latvijas Radio diplomātiski saka valdības koalīcijas, bet kreisā bloka Darba partijas biedrs, Nīderlandes Ārlietu ministrs Berts Kunderss, "no Nīderlandes valdības puses ir pilnīgi skaidrs, ka šie līgumi ar Ukrainu ir laba lieta gan no drošības, gan no stabilitātes, gan ekonomikas viedokļa. Tādēļ mēs ceram, ka referenduma iznākums būs pozitīvs. Taču tas ir demokrātisks instruments, un redzēsim, kas būs sanācis pēc 6.aprīļa.”
„Būs spraigi,” neslēpj opozīcijā esošo Kristīgo demokrātu grupas līderis parlamentā Sibrands van Haersma Buma, "tā patiešām var izvērsties par ļoti saspringtu situāciju. Kristīgo demokrātu pozīcija ir, ka mēs atbalstām līgumu ar Ukrainu. Tas ir nepieciešams gan Nīderlandei, gan Eiropas Savienībai, lai ir šāds labs un stiprs līgums ar kaimiņvalsti, taču mēs esam pret likumu, kurš vispār ieviesa šo referendumu, jo mēs sapratām, ka ir ļoti grūti sarīkot referendumu par līgumu, par kuru jau ir notikusi vienošanās. Turklāt referendumos cilvēki sakopo visdažādākās negatīvās izjūtas pret Eiropu, pat bēgļu krīzi un tamlīdzīgi.”
Attiecības ar Krieviju mainīja MH17
Attiecības gan ar Krieviju, gan Ukrainu Nīderlandei tagad ir īpašas.
Līdz 2014.gada 17.jūlijam, kad virs Kremļa atbalstīto separātistu kontrolētās Austrumukrainas nogāza ar nīderlandiešu pilsoņiem pilnu lidmašīnu, Amsterdama un Maskava bija ciešas sabiedrotās. Vēl tā paša gada Soču ziemas olimpisko spēļu laikā Nīderlandes karalis Vilems Aleksandrs nonāca medijos kopīgā fotogrāfijā ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, kurā abi redzami malkojam slaveno nīderlandieši „Heineken” alu. Šī fotogrāfija izsauca nepatiku daudzos, kuri tajā pašā laikā atbalstīja Eiromaidana revolūciju Ukrainā.
Nīderlande un Krievija bija lieli tirdzniecības draugi. Krievu preces plūda caur Roterdamas ostu, savukārt nīderlandiešu kompānijas aktīvi investēja Krievijā. Un tad pienāca 2014.gada 17.jūlijs – viena no traģiskākajām lappusēm Nīderlandes nesenākajā vēsturē. Gan pašu Nīderlandi, gan Eiropu un daudzas pasaules valstis satricināja ziņas par Austrumukrainas plašumos nogāzto lidmašīnu.
Laineris bija ceļā no Amsterdamas lidostas uz Malaizijas galvaspilsētu Kualalumpuru. Uz lidmašīnas klāja bija 298 cilvēki, no kuriem lielākā daļa jeb 193 bija Nīderlandes pilsoņi. Šokēta, satriekta, sāpināta Nīderlande ilgstoši nespēja piekļūt saviem mirušajiem, kas svelmē un marodieru aplaupīti ilgi gulēja Ukrainas saulespuķu laukos, jo piekļūt cilvēkiem un traģēdijas vietai liedza Kremļa atbalstītie separātisti.
Pēc ilgiem pūliņiem beidzot nogādājot mirušos mājās, Nīderlande izveidoja arī savu izmeklēšanas komisiju, kas atklāja, ka, pēc visa spriežot, nepārprotami lidmašīnu ir notriekuši Kremļa atbalstītie prokrieviskie separātisti.
Nīderlandes valdība un Maskava visu šo laiku ir apmainījusies ar neglaimojošām frāzēm. Nīderlandes ārlietu ministrs Berts Kunderss Krievijas politiķiem veltīja visai asu kritiku, apsūdzot Kremli par "apjukuma sēšanu". Bet Krievija joprojām neatzīst, ka atbalstītu separātistus, un ANO bloķējusi Nīderlandes lūgumu atļaut veidot īpašu tribunālu, kas nodarbotos ar traģēdijas izmeklēšanu.
Satrūkusi tirdzniecības draudzība
Satrūkušas arī Krievijas un Nīderlandes draudzīgās tirdzniecības saiknes. Krievija kopš aizvadītā gada ir noteikusi importa aizliegumu Nīderlandes ziediem.
Roterdamā, kur atrodas Eiropas lielākā osta, gan apgalvo, ka Krievijas sankcijas īpašus zaudējumus nenes un bizness turpina attīstīties. Nīderlande turpina importēt arī Krievijas gāzi, taču tās daudzums nav tik ievērojams, kā citās daudz atkarīgākajās Eiropas valstīs.
Pēc nelaimes daudziem Nīderlandes politiķiem atvērās acis - tā sarunā ar Latvijas Radio jau iepriekš atzinis bijušais Nīderlandes diplomāts, tagad ārpolitikas eksperts Bārends ter Hārs.
„No politiskā viedokļa tās bija diezgan pamatīgas pārmaiņas mūsu domāšanā tādēļ, ka mums bija tendence, - un es nesaku, ka tā tagad ir pilnībā beigusies -, ka visas šīs problēmas ir ļoti tālu un uz Nīderlandi neattiecas. Taču tas, protams, ir diezgan naivs uzskats. Mēs domājām, ka pēc Otrā pasaules kara varam koncentrēties tikai uz ekonomiku un pārējais viss nav būtiski.
Taču tagad mūs ārkārtīgi smagi skāra šī atklāsme, ka patiesībā nekas nav tālu no mums un ka Ukraina ir tuvāk nekā Grieķija vai Somija," saka Bārends ter Hārs.
Aizkulisēs asākie Kremļa kritiķi?
Taču Briselē dzirdama kāda interesanta lieta. Nīderlande, lai gan nesenās traģēdijas līdz sirds dziļumiem sāpināta, neraujas Krieviju asi kritizēt medijos, publiski, visiem dzirdami, kas var radīt priekšstatu, ka joprojām apšauba Maskavas politiku Ukrainā. Tomēr aizkulisēs dzirdams, ka nīderlandiešu diplomāti ir vieni no viskritiskākajiem un, lai arī nemanāmi, tomēr ļoti mērķtiecīgi virza savas intereses un vēlmes attiecībā arī uz Krievijas sankciju pagarināšanu, kuras Eiropas Savienība ieviesa pēc agresijas Ukrainā.
Par to liek domāt arī Nīderlandes ārlietu ministra Berta Kundersa sacītais: „Eiropas Savienībā esam vienojušies par sankcijām, saistot tās ar Minskas līguma izpildi, un šāda arī ir pašreizējā pozīcija. Neredzu, ka šeit kas varētu nekavējoši mainīties. Manuprāt, ar visiem pūliņiem ir jāvēršas divos virzienos – Minskas vienošanās prasību izpildē un kā mēs kā Eiropas Savienība varam šeit palīdzēt. Un, otrkārt, mums ir jāatbalsta Ukrainas ekonomiskās reformas.”
Nīderlandes sabiedrība un jo īpaši bojāgājušo tuvinieki gaida, kad vainīgos sauks tiesas priekšā. Drīz būs divi gadi kopš traģēdijas, taču vainīgie joprojām nav oficiāli nosaukti.
MH17 traģēdijai noteikti būs ietekme arī uz referenduma rezultātiem, taču patlaban ir grūti prognozēt, kā tieši, vērtē Nīderlandes politiķis, sociāldemokrātu pārstāvis Diedriks Samsons.
„Krievija pilnīgi noteikti spēlēja lomu šajā traģēdijā, par to nav šaubu, taču mēs joprojām nezinām, tieši kādu. Mēs gribam, lai cilvēki, kuri to izdarīja, tiktu taisnā ceļā saukti tiesas priekšā un sodīti, ja vien iespējams," saka Samsons.
Nīderlandiešu rokās svarīga kārts
Ar lielu satraukumu Nīderlandes referenduma rezultātus gaida arī Briselē. Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers jau pirms vairākiem mēnešiem un atkārtoti aicinājis nīderlandiešus neradīt kontinentālu krīzi un saprast, ka vienīgā ieguvēja „nē” gadījumā būs Krievijas vara, kurai Eiropas Savienības Austrumu partnerība ar sešām bijušajām PSRS ietekmes zonas valstīm ir kā dadzis acīs.
Maskava jau ir centusies likt dažādus šķēršļus, biežāk izdarot ekonomisku spiedienu uz valstīm, kuras ir iesaistījušās Austrumu partnerībā.
Jāatgādina, ka Austrumu partnerībā ir Ukraina, Moldova, Gruzija, Armēnija, Azerbaidžāna, Baltkrievija. Sadarbība ar katru no tām Eiropas Savienībai veidojas dažādi. Ne visas ir gatavas tūlīt tuvināties ar pilnu jaudu, jūtot arī Krievijas elpu pakausī. Ukraina ir viena no aktīvākajām un savā ziņā arī simboliskākajām un vienlaikus sarežģītākajām partnerēm. Var sacīt, ka Austrumu partnerības iespaidā Ukrainā uzliesmoja Eiromaidans pēc tam, kad nu jau bijušais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs Austrumu partnerības valstu samitā Lietuvas galvaspilsētā Viļņā paziņoja, ka Ukraina nekādu līgumu neslēgs. Tā bija kā dzirkstele jau labu laiku kaltušā zālē.
Eiropas Savienības un Ukrainas asociācijas lūgumu parakstīja 2014.gada jūnijā. Tas definē abu pušu ekonomiskās un politiskās saites, un līgums ir dēvēts par pirmo soli Ukrainas ceļā uz iestāšanos Eiropas Savienībā. Tiesa, nekas vairāk un konkrētāk Ukrainai nav solīts, tomēr Brisele rēķinās, ka kādu dienu Ukraina varētu izteikt vēlēšanos nākotnē pievienoties blokam.
Šī Eiropas Savienības un Ukrainas vienošanās notika tikai mēnesi pirms MH17 traģēdijas, kas dzēsa ievērojamu skaitu nīderlandiešu dzīvību. Vēl joprojām Nīderlandei tik raksturīgās saulespuķes, kuras populāras darījis arī pasaulslavenais impresionists Vinsents van Gogs, daudzu acīs atgādina liktenīgos Austrumukrainas saulespuķu laukus.
Ar šo traģēdiju nīderlandieši ļoti skarbā un savā ziņā arī paradoksālā kārtā no visām Eiropas Savienības dalībvalstīm ir vistuvāk.
Un tieši Nīderlandes rokās ir ja ne izšķiroša, tad ļoti svarīga kārts parādīt, ka Eiropas Savienība attieksmē pret Ukrainu ir vienota un spēj stāvēt pāri nepilnībām pašmājās.
