Sadaļas Sadaļas

Mēs dzīvojam sociālā tirgus ekonomikā. Intervija ar Līnu Karru no Eiropas Arodbiedrību konfederācijas

Sociāli taisnīgākas Eiropas izveide būs galvenais temats diskusijās Portugāles pilsētā Porto, kur notiks Eiropas Savienības līderu sociālais samits. Gaidot samitu, Eiropas Arodbiedrību konfederācijas vadības pārstāve Līna Karra, kura daudzus gadus ir darbojusies arī Igaunijas arodbiedrību kustībā, intervijā Latvijas Radio skaidroja arodbiedrību nozīmi Eiropā un to, kā sociālā nodrošinājuma līmenis valstīs ietekmē tirgus ekonomiku.

Latvijas Radio: Mēs tagad esam Porto, un mūsu saruna notiek tādēļ, ka te ieradīsies Eiropas Savienības līderi ar mērķi runāt par Sociālo Eiropu. Šis koncepts nav pārāk plaši pazīstams, bet noteikti ir labi zināms arodbiedrību kustībā. Tomēr arodbiedrības Baltijas valstīs un arī daudzās citās postsociālisma valstīs nav pārāk populāras un ietekmīgas. Tādēļ es gribētu sākt sarunu ar jautājumu par to, kas, jūsuprāt, būtu darāms, lai arodbiedrības mūsu reģionā kļūtu spēcīgākas, lai tās varētu aktīvāk piedalīties, piemēram, sarunās par algu noteikšanu.

Intervija Eiropas Arodbiedrību konfederācijas vadības pārstāvi Līnu KarruArtrjoms Konohovs

Līna Karra: Ļaujiet man atgriezties pie tā, ar ko jūs sākāt. Ir skaidrs, ka Eiropas Savienības aizsākumā bija ekonomiska kopiena. Mēs visi zinām, ka pēc Otrā pasaules kara bija nepieciešams panākt ilgstošu mieru, un tā laika lielie domātāji saprata, ka labākais veids, kā to sasniegt, būtu, apvienojot Francijas un Vācijas ogles un tēraudu. Tās ir saknes. Tad pakāpeniski mēs nonācām pie Lisabonas līguma un lielās 2004. gada paplašināšanās. Jau pirms tam Eiropas Savienības dalībvalstis bija visnotaļ atšķirīgas, bet pēc šīs paplašināšanās daudzveidība ievērojami palielinājās. Runa nav tikai par valstu ekonomisko attīstību, bet arī par sociālo attīstību. Līdz ar to radās diezgan atšķirīga starpvalstu organizācija, kas bija jaunums arī tā dēvētajām vecajām dalībvalstīm.

Par Lisabonas līgumu notika garas debates, kuru rezultātā tajā tika ierakstīts, ka mēs dzīvojam sociālā tirgus ekonomikā. Nevis tikai tirgus ekonomikā, bet sociālā tirgus ekonomikā. Tomēr Eiropas Savienības tirgus sastāvdaļa tika diezgan aktīvi un detalizēti attīstīta, jo ir skaidrs, ka ir nepieciešami līdzvērtīgi nosacījumi, lai preces un pakalpojumi varētu brīvi cirkulēt Eiropas tirgū. Tas visiem ir skaidrs.

Bet daudziem nav tikpat pašsaprotami, ka

sociālās attīstības un sociālā nodrošinājuma līmenis dalībvalstīs arī spēlē lomu. Tas ietekmē arī to, kā darbojas tirgus.

Citādi mums jau krietni pirms 2004. gada paplašināšanās nebūtu tapusi, piemēram, Norīkoto darbinieku direktīva. Šī direktīva atrunā, kā notiek to darbinieku sociālā aizsardzība, kas ir nosūtīti darbam citā valstī. Latvijā, Igaunijā un citviet mēs labi zinām, ko nozīmē darbinieku došanās uz citām valstīm peļņas nolūkos. Daļa no viņiem no juridiskā viedokļa ir norīkoti. Un tas nozīmē, ka viņu un viņu mājās palikušo ģimenes locekļu sociālā aizsardzība joprojām tiek nodrošināta izcelsmes valstī.

Kāpēc tam ir ietekme uz ekonomiku? Tādēļ, ka, piemēram, Vācijā ir krietni augstāks sociālā nodrošinājuma līmenis nekā Latvijā vai Igaunijā. Un mūsu uzņēmumi ātri saprata, ka šī situācija viņiem var dot priekšroku konkurencē ārvalstu tirgos. Tas labi parāda, ka starp sociālo aizsardzību un tirgus ekonomiku pastāv savstarpējā saikne. Šobrīd viens no karstākajiem jautājumiem ir priekšlikums par vienotās minimālās algas noteikšanu.

Par to es arī gribētu jums vaicāt, un pēc tam mēs atgriezīsimies pie mana sākotnējā jautājuma par arodbiedrībām. Diskusijas ap minimālo algu ir ļoti karstas. Pavisam nesen Eiropas Parlaments apsprieda pirmo uzmetumu savai direktīvas versijai. Daži no Centrāleiropas un Austrumeiropas saka, ka aiz šīs idejas slēpjas Rietumeiropas intereses. Tajā pašā laikā pret šo ieceri ir arī skandināvi, kuri iebilst pret jebkādu valsts iejaukšanos algu noteikšanā. Vai jūs teiktu, ka šis pašreiz ir galvenais Sociālās Eiropas projekts, un kā varētu attīstīties šī diskusija?

Jā, šis ir viens no ļoti svarīgiem punktiem. Es domāju, ka minimālā alga nav Rietumeiropas jautājums. Tas vairāk ir mūsu – austrumeiropiešu – jautājums, jo mēs esam mazas valstis, kas būtiski paļaujas uz eksportu. Kad eksporta tirgos notiek kaut kas negatīvs, mēs to uzreiz ļoti spēcīgi izjūtam. Tādēļ, ja mēs vēlamies izveidot patiesi spēcīgu ekonomiku, ir nepieciešams arī spēcīgs iekšējais patēriņš. Lai radītu spēcīgu iekšējo patēriņu, ir nepieciešamas pienācīgas algas. Tas nozīmē, ka ir vajadzīga arī pienācīga minimālā alga, kas ļautu cilvēkiem vismaz nodrošināt savai ģimenei pamatvajadzības.

Turklāt mēs runājam par cilvēkiem, kuri strādā pilnu slodzi. Runa nav par kādu, kurš strādā tikai pāris stundas. Runa ir par cilvēkiem, kuri strādā pilnu slodzi, bet saņem tik mazu algu, ka ar to nav iespējams izdzīvot. Tas nav pareizi!

Protams, skeptiķi saka, ka pārāk strauja algu celšana, kas apsteidz produktivitāti, var novest pie tā, ka darbaspēks kļūst pārāk dārgs un investīcijas aizplūst citur. Tas būtu kapitālistu arguments šajā diskusijā.

Kur tad tas aizplūdīs? Jā, ir Eiropas Savienības kandidātvalstis, kur algas joprojām ir zemākas. Bet mēs esam redzējuši, ka citi faktori spēlē krietni lielāku lomu produktivitātes veidošanā nekā algas. Pirms 10, 20, 30 gadiem bija ļoti populāri pārcelt ražošanu uz Ķīnu. Bet tagad tur ir reģioni, kur algas ir lielākas nekā Rumānijā vai Bulgārijā.

Ja kompānijām šķiet, ka tās var šādi iegūt priekšrocības, tad ir jājautā, cik ilgi tas tā būs un par kādu cenu. Pārsvarā tie ir ražojošie uzņēmumi, kas draud ar aiziešanu gadījumā, ja algas tiks paceltas. Bet ražošanas pārcelšana arī maksā naudu. Kaut arī darbinieku aizsardzība mūsu reģionā nav visaugstākajā līmenī, tā tomēr pastāv. Tas nozīmē, ka uzņēmumam ir jāizmaksā darbiniekiem atlaišanas pabalsti. Tam klāt nāk transporta izdevumi un ražotnes izveidošanas izmaksas. Turklāt Āzijā, kur šādi uzņēmumi var doties, lai ietaupītu uz darbaspēka izmaksām, valda neparedzami noteikumi. Vai tas viss ir tā vērts?

Turklāt pavisam nesen mēs esam redzējuši, ka uzņēmumi, kuru piegādes ķēdes stiepjas līdz pat attāliem zemo izmaksu tirgiem, pēkšņi vairs nevarēja ražot. Viņi nevarēja izlaist automašīnu, jo nebija pieejami priekšējā stikla tīrītāji. Tik vienkārši! Manuprāt, šiem uzņēmumiem vajadzētu pārdomāt, vai ir vērts uzturēt tik garas piegāžu ķēdes un vai tas tiešām nāk viņiem par labu.

Līdz ar to šis jautājums nav tik viennozīmīgs.

Nevar pateikt, ka algu celšana automātiski negatīvi ietekmē produktivitāti.

Bet atgriezīsimies pie arodbiedrībām..

Jā, atgriezīsimies pie arodbiedrībām. Diskusijās par minimālo algu tiek piesaukts arī tas, ka arodbiedrībām būtu jākļūst spēcīgākām, tostarp algu noteikšanā. Tomēr man šķiet, ka Baltijas valstīs tās tiek uztvertas kā pagātnes palieka.

Jā, tā ir viena no lielākajām problēmām. Mēs joprojām izjūtam sekas no dalības Padomju Savienībā, kur arodbiedrības bija kaut kas pilnīgi atšķirīgs salīdzinājumā ar to, kādas tās ir brīvajā pasaulē vai kādām tām ir jābūt mūsdienu sabiedrībā un ekonomikā. Turklāt runa nav tikai par arodbiedrībām. Tas pats attiecas arī uz darba devēju organizācijām. Es zinu, ka Igaunijā darba devēju organizācijai bija grūti saprast, ko nozīmē būt par sociālo partneri. Nezinu, kā tas ir Latvijā, bet Igaunijā šāda problēma pastāvēja, un es neesmu pilnībā pārliecināta, ka tā ir tikusi atrisināta.

Manuprāt, tas ir jautājums par atbildību. Ir jāsaprot, ka gan arodbiedrībām, gan darba devēju organizācijām ir sava loma kā sociālajiem partneriem. Un tas nozīmē arī atbildību.

Kā jūs pārliecinātu lielveikala darbiniekus, ka iestāšanās arodbiedrībā var viņiem palīdzēt uzlabot darba apstākļus? Vai arī cilvēkus, kuri strādā birojos, piemēram, banku darbiniekus, dažādus menedžerus. Daudzi no viņiem nav nevienā arodbiedrībā un uzskata, ka šādas organizācijas ir domātas tikai, piemēram, skolotājiem vai medicīnas māsām.

Man ir vienkāršs arguments: kurš ved sarunas par jūsu algu, ja jūs esat lielveikala kasieris? Tā ir arodbiedrība. Arodbiedrība arī ved sarunas par ērtāku krēslu iegādi un to, lai šie krēsli būtu labāk izvietoti pie kases aparāta. Arodbiedrība ved sarunas arī par to, lai ziemas vidū jums nepūstu vējš katru reizi, kad tiek atvērtas veikala ieejas durvis.

Cilvēki neapzinās, ka visas tiesības, kas viņiem šobrīd ir – četru nedēļu apmaksāts atvaļinājums, bērna kopšanas atvaļinājums, darba drošības noteikumi –, to visu ir panākušas arodbiedrības.

Mēs to uzskatām par pašsaprotamu, jo mēs esam pievienojušies vēlāk, kad tas viss jau ir bijis panākts.

Tad, kad cilvēki sāk apzināties arodbiedrību lomu un atzīt viņu nozīmi, tad viņiem būtu jāsaprot, ka arodbiedrībām ir nepieciešama plaša pārstāvniecība, lai tās spētu veiksmīgāk risināt sarunas par algām. Protams, ir arī jautājums par to, ka, piemēram, Igaunijā koplīguma labumi attiecas uz visiem uzņēmuma darbiniekiem, kaut arī to ir panākusi arodbiedrība. Te ir vieta pārdomām: vai tiešām visiem darbiniekiem pienākas labumi, ko ir panākusi arodbiedrība? Vai arī tomēr ir jābūt automātiskam solidaritātes maksājumam, kāds pastāv dažās valstīs, neatkarīgi no tā, vai darbinieks ir vai nav arodbiedrības biedrs? Jo šie cilvēki izmanto labumus, ko ir izcīnījusi arodbiedrība.

Atgriežoties pie sanāksmes Porto… Daži politiķi šo dēvē par ceļu no Gēteborgas un Porto. Arī es biju Gēteborgā 2017. gadā, kad tika atklāts Eiropas Sociālo tiesību pīlārs. Protams, lielā mērā tas ir labo nodomu dokuments. Tomēr – vai jūs esat redzējusi kādu progresu aizvadītajos gados? Vai kaut kas ir mainījies izpratnē par sociālajiem jautājumiem? Vai arī tas joprojām ir labo nodomu līmenī?

Nē, tas nav palicis tikai nodomu līmenī. Arī es biju Gēteborgā 2017. gadā, un es arī atceros sarunu procesu, kura laikā tapa Sociālā pīlāra teksts. Toreiz bija vairākas valstis, kas uzstāja, ka tās būs gatavas piekrist pīlāra pasludināšanai tikai tad, ja tam nesekos nekādas tūlītējas saistības. Tomēr Eiropas Komisija ir izmantojusi savus rīkus, lai panāktu, ka tas nepaliek tikai labo nodomu līmenī.

Vēl [Žana Kloda] Junkera vadītās komisijas laikā tapa vairākas direktīvas, tostarp par darba un privātās dzīves līdzsvaru, kā arī par caurskatāmiem un paredzamiem darba apstākļiem. Tie ir tikai daži no piemēriem, kas tapa pēc pīlāra pasludināšanas. Kopumā Eiropas Komisija nāca klajā ar aptuveni 20 dažādiem priekšlikumiem kopš Gēteborgas samita.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt