ES dalībvalstis Gēteborgā ir paudušas apņemšanos izveidot ES Sociālo tiesību pīlāru, tādējādi uzsverot, ka Eiropai jākļūst sociālākai. Taču diskusijas ar sociālajiem partnerim – arodbiedrībām un biznesa organizācijām – nav bijušas vieglas, jo katrs nācis ar citādu redzējumu.
Samitā pieņemtajā deklarācijā ir 20 principi, kas paredzēti nākotnes politikas veidošanai un ES sociālās labklājības programmu aizsardzībai. Tam būtu jānodrošina, ka no ekonomiskās izaugsmes labumu gūst visi eiropieši, proti, lai visiem būtu vienlīdzīgas iespējas un piekļuve darba tirgum, taisnīgi darba nosacījumi, sociālā aizsardzība un iekļaušana.
“Mēs gribam Eiropas Savienību, kur katrs var paļauties uz minimālajiem standartiem, kas iekļauti Eiropas sociālajā pīlārā, un mēs virzāmies uz labāku darba tirgu, kur taisnīgums ir kas vairāk nekā tikai skaisti vārdi,” pauda ES nodarbinātības un sociālo lietu komisāre Marianna Teisena.
Atmiņā vēl ''Laval lieta''
Gēteborgas sociālais samits ir pilns simboliem. Gan valsts, gan pilsēta, gan samita ēka – nekas nav izvēlēts nejauši. Eiropas Savienības valstu līderi pulcējas kādreizējā kuģu remonta darbnīcā, kas šobrīd ir konferenču centrs. Mērķis tam visam ir apliecināt, ka Eiropa nav tikai ekonomiskās sadarbības projekts.
To no paša rīta uzsvēra arī sanāksmes namatēvs, Zviedrijas premjers Stefans Lēvens: “Man šķiet pašsaprotami, ka
mūsu kopējais tirgus nevar balstīties uz tā, ka uzņēmumi konkurē savā starpā, samazinot algas un pasliktinot darba apstākļus.
Man šķiet pašsaprotami, ka mūsu jauniešiem, kuri uzsāk darbu, ir vajadzīga atbilstoša izglītība, lai viņi varētu brīvi atrast darbu. Man šķiet pašsaprotami, ka tie cilvēki, kuri jau atrodas darba tirgū, var celt savu kvalifikāciju vai apgūt jaunu profesiju, ja viņi pazaudē darbu. Tam ir jābūt Eiropas Savienības galvenajam uzdevumam. Cilvēkiem ir jābūt pirmajā vietā.”
Zviedrijā nav aizmirsta arī kādreiz slavenā “Laval lieta”. Arī tā dažiem kļuvusi par simbolu arodbiedrību tiesībām uz protestu. Kā zināms, Latvijas būvuzņēmums “Laval un partneri” 2004.gadā ieguva pasūtījumu būvēt ēku Zviedrijā. Bet vietējās arodbiedrības bloķēja celtniecību, būtībā pieprasot strādniekiem maksāt zviedru, nevis Latvijas būvnieku algas.
Tagad Gēteborgā mūsu valsts premjers Māris Kučinskis (Zaļo un zemnieku savienība) sacīja, ka tā jau ir pagātne: “Nav jau vairs tādas situācijas, kāda bija pirms desmit vai nu jau padsmit gadiem ar Zviedriju, kad mūsu cilvēki šeit strādāja pa lētām cenām, traumējot tirgu. Šobrīd es varu droši teikt par visiem mūsu celtniekiem, kas oficiāli ir ar visiem uzņēmumiem Zviedrijā, viņiem maksā Zviedrijas algas. Ja kāds tiek nodarbināts nelegāli, tā jau ir Zviedrijas problēma.”
Būtiskas atšķirības
Atšķirības starp Eiropas valstīm sociālajā jomā ir patiešām ievērojamas. Piemēram, minimālā alga Bulgārijā ir 235 eiro, savukārt Luksemburgā – gandrīz 2000 eiro. Arī pensiju un pabalstu apmēri pamatīgi svārstās.
Tādēļ Austrumeiropas valstu iedzīvotāji dodas uz Rietumiem, kas mēdz izraisīt sociālo spriedzi. Turklāt darbinieki no Austrumeiropas, kas ieplūst Rietumeiropas tirgū - un kas daudzas dalībvalstis uztrauc - gatavi strādāt par mazāku samaksu un ar vājākām sociālajām garantijām.
Piemēram, lai strādātu, no mācībām skolā pāragri aiziet 20 % spāņu, bet tikai 3% horvātu. Lietuvā nodarbināto vidū vīriešu ir tikai par 2% vairāk nekā sieviešu, bet Maltā šī atšķirība ir 28%. Bulgāriem ir trīs reizes lielāks nabadzības risks nekā čehiem. Katrs piektais itāļu jaunietis ir bez darba, bet Nīderlandē tikai viens no 25 jauniešiem ir bezdarbnieks.
Bez radikālām izmaiņām
Taču dalībvalstis diezgan greizsirdīgi katra sargā tiesības pati regulēt savu darba tirgu un sociālo jomu. Tāpēc radikālas izmaiņas nav gaidāmas.
“Svarīgi uzsvērt, ka tas notiek, respektējot dalībvalstu tradīcijas, esošās prakses, tātad, ievērojot subsidaritātes principu, un netiek paredzēta kaut kāda jaunu kompetenču pārdale starp ES un dalībvalstīm,” sacīja EK viceprezidents eiro un sociālā dialoga lietās Valdis Dombrovskis (“Vienotība”).
Dombrovskis (“Vienotība”) arī atzina, ka Sociālo tiesību pīlārs šīs problēmas uzreiz neatrisinās. Tomēr tas var uzstādīt virzienu.
“Tā ir taisnība, ka sociālais pīlārs neparedz pārdalīt kompetences starp valstīm un ES institūcijām. Un tas nedod tiešā veidā piemērojamas tiesības. Bet tajā pašā laikā, apstiprinot pīlāru, šodien vienojoties par šo deklarāciju, mēs turpinām strādāt pie tā, lai šos principus ieviestu dzīvē,” sacīja Dombrovskis.
Vairāki sociālie partneri jau pārmetuši, ka šis sociālais pīlārs nav pietiekami ambiciozs – tas nav mērķēts, lai visas valstis nākotnē līdzinātos piemēram Skandināvijas valstīm sociālajā jomā. Taču ir paredzams, ka atšķirības starp Eiropas ziemeļu un dienvidu, rietumu un austrumu reģioniem tas tomēr nākotnē varētu mazināt, pateicoties uzlabojumiem darba tirgū.
Jāpiebilst, ka nesenais Bertelsmaņa fonda pētījums parāda, ka kopumā sociālā taisnīguma jomā Eiropā pēdējos gados situācija ir uzlabojusies. Labākos rezultātus uzrāda Skandināvijas valstis. Vājākos – Grieķija. Savukārt Latvija šajā pētījumā par sociālo taisnīgumu tiek ierindota 19. vietā.
