Markovičs jau reiz strādāja Latvijā. Deviņdesmito gadu beigās viņš bija Baltkrievijas ģenerālkonsuls Daugavpilī. Lukašenko uzdevis vēstniekam gādāt par baltkrievu preču eksporta pieaugumu un investīciju piesaisti. Baltkrievijas valdība cer, ka industriālais parks “Lielais akmens” Minskas pievārtē kļūs par nozīmīgu ienākumu avotu. Tas nodrošina transporta un tirdzniecības pakalpojumus starp Ķīnu un Baltkrieviju un nogādā kravas Eiropas Savienībā. Lielāko daļu kravu Ķīna transportē pa jūru, tāpēc nepieciešama piekļuve jūrai.
"Ir vajadzīgs saimniecisks cilvēks. Vai vēstnieks, ko jūs rekomendējat, tiks galā ar šiem pienākumiem un uzdevumiem?" ārlietu ministram Vladimiram Makejam prasīja Lukšenko. Ministrs atbildēja apstiprinoši: "Esmu pārliecināts, ka jā. Viņš ir skarbs, principiāls un stingras gribas vadītājs."
"Mums nav izejas uz jūru. Ja Lietuva ne pārāk grib ar mums sadarboties, tad jāspiež uz Latviju. Jāizdara tā, lai šī republika, rupji sakot, gūtu baudu no sadarbības ar Baltkrieviju.
Mēs esam kārtīgi ļaudis, atbildīgi. Viņi to zina. Ja viņi nāks mums pretim daudzos jautājumos, ko mēs ierosināsim, viņiem būs zināms efekts, un ne jau mazs efekts," klāstīja Lukašenko.
"Viņi ir sajutuši, ka ne viss tiek izlemts Briselē. Jā, viņiem laikam ir labi Eiropas Savienībā, bet ne visu var atrisināt. Pašiem vajag pelnīt. Eiropas Savienība atbalstīs kādu laiku, bet pēc tam pašiem vajag pelnīt. Bet kopā mēs varam nopelnīt. Bet mums svarīgais, ka caur Latviju varam nodrošināt sev izdevīgu normālu, netraucētu piekļuvi jūrai. Un šajā virzienā mums ir jāstrādā.''
Šovasar Baltkrievijas ārlietu ministrs apmeklēja Rīgu, lai runātu par kravu tranzītu caur Latvijas ostām. Premjers Māris Kučinskis (Zaļo un Zemnieku) apliecināja, ka Latvijas ostas ir atvērtas Baltkrievijas uzņēmējiem. Latvijas tranzīta bizness no šīs sadarbības iegūtu trūkstošās kravas.
