Baltijas valstis jau gadiem brīdinājušas Rietumus par Maskavas stratēģiskajiem mērķiem un iespējamiem drošības riskiem reģionā, tomēr līdz šī gada 24. februārim mūsu balsis netika sadzirdētas, jo Rietumi centušies veidot ar Krieviju draudzīgas attiecības – tā uzskata bijušais Igaunijas prezidents.
"Viņi uzskatīja mūs par paranoiķiem, izsmēja, neņēma vērā. Runājot par Ukrainu, agrāk viņi Vācijā pat netikās ar ukraiņu vēstnieku. Tagad viņš bauda ovācijas Bundestāgā. Tās ir tās izmaiņas.
Ko šī jaunā ēra vēl nesīs – es nezinu. Bet katrā ziņā šis nav tas veids, kā vēlējos, lai tie uzpūtīgie mūs beidzot sadzird," teica Ilvess.
Pēc Ilvesa domām, konflikta rezultātā eiropieši un amerikāņi kļuvuši tuvāki, kaut arī iepriekš starp abiem kontinentiem bijusi dziļa plaisa. Vienlaikus konferencē izskanēja kritika par to, ka arī tagad Rietumi nedara pietiekami, lai palīdzētu Ukrainai. Kaut arī individuālā līmenī valstis sniedz dažāda veida atbalstu, NATO šajā konfliktā iesaistīties nevarot, jo tas nozīmētu, ka konflikts pāriet citā, bīstamākā fāzē. Tā savukārt uzsvēra alianses pārstāvji.
"Uzskatu, ka NATO palīdz divos veidos – pirmkārt, NATO ir aktivizējis savus aizsardzības plānus, kas ir daļa no atturēšanas politikas un liek Krievijai aizdomāties. Otrkārt, sniedzam papildu atbalstu NATO dalībvalstīm. Arī Ukrainai, bet, protams, ne militārā kontekstā, jo tas būtiski mainītu šī kara gaitu," norādīja NATO Apvienotā karadarbības centra pārstāvis Žans Mišels Mijē.
"Mēs varēsim palīdzēt Ukrainai, ja apiesim NATO lēmumu pieņemšanas mehānismus. NATO tos ir sarežģījis, kur katra dalībvalsts var uzlikt veto jebkuram lēmumam. Ir vairākas valstis, kas sistemātiski līdz šim ir noraidījušas jebkuru Vācijas lēmumu. Protams, Vācija tagad maina savu pozīciju un nolēmusi palīdzēt Ukrainai, bet mums nevajag 30 valstu vienprātību," vērtēja "Jamestown Foundation" analītiķis Vladimirs Sokors.
Eksperti bija vienisprātis, ka Krievijas tā saucamā "militārā operācija" Ukrainā līdz šim nav bijusi veiksmīga – ne no gaisa un sauszemes spēku sadarbības perspektīvas, ne stratēģiskas vadības un spēku koordinācijas. Kremlis esot pārāk paļāvies uz savu spēku pārākumu.
"Var redzēt, ka bija pārāk liela paļāvība uz to, ka vietējie iedzīvotāji, Ukrainas armija diezgan ātri padosies,
tāpēc arī, novērojot, kā tika veikti manevri, tie gluži neatbilst tam, kā tas doktrināli vai pēc operāciju koncepcijām būtu īstenojams," sprieda pulkvedis, Zemessardzes 1. Rīgas brigādes komandieris Kaspars Pudāns.
Ņemot vērā neveiksmes, Krievija pēdējās dienās izmainījusi militāro stratēģiju, vienlaikus nemainot savus galvenos mērķus.
"Viņi sāka nediskriminēti un brutāli vienkārši cīnīties nevis ar armiju, bet ar iedzīvotājiem, lai panāktu iedzīvotāju vēršanos pret savu valdību un bruņotajiem spēkiem, radītu humānu katastrofu," teica Pudāns.
Politikas pētnieks, medija "Riddle Russia" redaktors Antons Barbašins sacīja: "Pieņemu, ka redzēsim vēl aktīvākas militārās darbības, pilsētu aplenkšanu, apšaudes. Vienlaikus viņi mēģinās vienoties ar [Ukrainas prezidentu Volodimiru] Zelenski, lai principā piespiestu viņu kapitulēt. Krievijas oficiālā pozīcija nav mainījusies – operācijas mērķis, pēc viņu teiktā, ir atbrīvot Ukrainu no nacistiem un valsts atbruņošana."
Runājot par Baltijas valstīm, ekspertu domas dalījās. Daļa noliedza, ka Putins varētu uzbrukt kādai no NATO dalībvalstīm, citi savukārt brīdināja, ka iebrukums Ukrainā ir tikai pirmais solis un ka mērķis ir visa Eiropa.
