Īsumā:
- Nožogošanās politika nav mazinājusi vēlmi mērot ceļu uz Eiropu.
- Humanitārās palīdzības akcents tiktu pārcelts uz investīciju veicināšanu
- Āfrikā jāiegulda ilgtspējīgas investīcijas, jārada darbavietas
- Vajag finansiālus stimulus, lai uzlabotu personu atpakaļnosūtīšanu.
- Kontrabandisti cilvēku pārvadāšanai izvēlas arvien bīstamākus apkārtceļus.
- Nav izdevies vienoties par bēgļu un migrantu pārdali ES starp dalībvalstīm.
Vācijas ministrs lobē t.s. Māršala plānu Āfrikai
Kopš slēgts tā dēvētais Balkānu migrācijas maršruts un Eiropas Savienība par saviem durvju sargiem nolīgusi Turciju un Lībijas krasta apsardzi, Eiropā ierodas daudz mazāk bēgļu un migrantu. Tomēr nožogošanās politika nav mazinājusi vēlmi mērot ceļu uz Eiropu. Uz šādu iespēju joprojām gaida miljoniem cilvēku Āfrikā. Klimata pārmaiņas, nabadzība un bads Āfrikā turpmākajos gados kā bēgšanas cēloņi dominēs pār kara briesmām, tā brīdinājis Vācijas attīstības lietu ministrs Gerds Millers. Tādēļ viņš jau vairākus gadus lobē priekšlikumu par jaunu atbalsta programmu kaimiņu kontinentam, dēvētu par Māršala plānu Āfrikai:
''Tam, kurš grib būvēt mūrus, slēgt robežas un kura mērķis ir ierobežot migrāciju, pretī jāsniedz būtiski pastiprināta iesaistīšanās [bēgļu un migrantu] izcelsmes zemēs.''
Nav gan tā, ka Eiropa nebūtu aktīvi atbalstījusi Āfriku jau līdz šim. No Eiropas Savienības un dalībvalstu budžetiem uz Āfriku katru gadu plūst miljardiem eiro palīdzības naudas. Māršala plāns paredz jaunus principus. No humanitārās palīdzības akcents tiktu pārcelts uz investīciju veicināšanu, sasaistot to ar politiskiem nosacījumiem. Proti, papildu naudu saņemtu valstis, kuras visčaklāk veic Eiropas investoriem labvēlīgas uzņēmējdarbības un demokrātiskas reformas.
Junkers piedāvā jaunu aliansi starp Eiropu un Āfriku
Līdzīgu virzienu Eiropas Savienības Āfrikas politikā uzrunā Eiropas Parlamentam nesen iezīmēja arī Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers:
''Eiropas Komisija piedāvā jaunu aliansi starp Eiropu un Āfriku: aliansi ilgtspējīgām investīcijām un darbavietām. Šai aliansei turpmākajos piecos gados jāpalīdz radīt Āfrikā 10 miljoni darbavietu.''
Āfrikā Eiropas investīcijas gaida ar nepacietību.
''Mēs gribam modernizēt mūsu lauksaimniecību. Mēs gribam attīstīt rūpniecību. Mēs gribam stiprināt arī savu finanšu sektoru. Šajās jomās pie mums ir laipni gaidītas investīcijas no tādām valstīm kā Vācija,'' vizītē Ganā uzņemot Vācijas kancleri Angelu Merkeli, nesen sacīja Ganas prezidents Akuffo Addo. Gana ir arī viena no Vācijas Māršala plāna pirmajām dalībniecēm. Kotdivuārai, Tunisijai un Ganai pērn Vācija piešķīrusi katrai papildus 100 miljonus eiro kā atzinību par to, ka tās kļuvušas par Āfrikas “reformu čempioniem”. Tāpat jaunas aktivitātes Āfrikā jau ilgāku laiku īsteno arī Eiropas Savienība, stāsta Vācijas Attīstības politikas institūta pētniece Kristīne Hakeneša:
''Pēdējos gados Eiropas Savienība izsludinājusi jaunas iniciatīvas, kas saistītas ar migrācijas un bēgšanas tēmu. Starp tām ir iniciatīvas, kuru mērķis ir bēgšanas cēloņu apkarošana, bet arī tādas, kas skar migrācijas plūsmu vadību. Tas nozīmē sadarbību ar Āfrikas valstu drošības dienestiem, policiju, kā arī finansiālus stimulus, lai uzlabotu personu atpakaļnosūtīšanu. Tātad
ir runa par divām lietām uzreiz: gan centieniem uzlabot dzīves apstākļus Āfrikas valstīs, gan ciešāku sadarbību migrācijas vadībā.''
Kritizē jauno migrācijas plūsmas vadības politiku
Tomēr šīm it kā tik apsveicamajām darbībām ir arī nelāgas blakusparādības, iebilst kritiķi. Jautājums: ko Eiropa faktiski vēlas atbalstīt ar investīcijām? Vai Āfrikas, vai tomēr pati savu ekonomiku? Kristīne Hakeneša uzskata, ka investīcijas nevar būt vienīgais atbalsta veids:
''Skaidrs, ka nevar sagaidīt, ka Āfrika attīstās bez starptautisko vai vietējo privāto investoru un uzņēmēju iesaistes. Ir vajadzīgs, lai vairāk Eiropas investoru kļūst aktīvi Āfrikā un palielina tirdzniecības apjomus. Tomēr, tā kā ir sagaidāms, ka turpmākajos gados Āfrikas iedzīvotāju skaits demogrāfisko tendenču dēļ ievērojami palielināsies un Āfrikai būs vajadzīgas darbavietas, paliek jautājums: vai tiešām un cik daudz darbavietu radīsies no investīcijām vien?''
Cilvēktiesību aizstāvji kritizējuši arī Eiropas Savienību par tās jauno migrācijas plūsmas vadības politiku. Šis tehniskais termins nozīmē, ka patlaban par Eiropas naudu tiek apmācīti un ar modernu tehniku apgādāti ne tikai Āfrikas piekrastes, bet arī migrācijas tranzītvalstu robežsargi un drošības dienesti. Viņi Eiropas uzdevumā gādā, lai bēgļi un migranti tiktu apturēti jau uz Āfrikas iekšējām robežām. Tādēļ kontrabandisti cilvēku pārvadāšanai izvēlas arvien bīstamākus apkārtceļus, raidsabiedrībai ZDF atzinis ANO bēgļu aģentūras pārstāvis Vincents Kohetels:
''Tagad mums ir daudz vairāk cilvēku, kuri mirst [Sahāras] tuksnesī. Iespējams, vairāk nekā noslīkst Vidusjūrā.''
Tomēr nebūtu taisnīgi visu atbildību par situāciju uzvelt Eiropas Savienībai vien, uzskata Kristīne Hakeneša:
''Jāuzsver, ka ES pašreizējās iniciatīvas Āfrikā tomēr ir ES dalībvalstu spiediena rezultāts. Nav tā, ka ES veidotu politiku uz savu galvu, savrup no dalībvalstīm. ES iekšienē sadarbība migrācijas un bēgšanas jomā līdz šim vedusies ļoti grūti. Nav izdevies vienoties par bēgļu un migrantu pārdali ES starp dalībvalstīm. Tādēļ
ES meklē ārējās sadarbības iespējas, uzrunājot Āfrikas valstis, lai tās palīdz panākt, ka Eiropā ierodas mazāk bēgļu un migrantu.''
Lielākā daļa jeb 80 procenti Āfrikas bēgļu un migrantu gan nebūt nevēlas doties uz Eiropu. No kara vai bezcerības viņi bēg, migrējot uz citām valstīm Āfrikas kontinenta iekšienē. Eiropas Savienībai cenšoties apgrūtināt to 20 procentu kustību, kuri cenšas nokļūt Eiropā, pārvietoties vai meklēt darbu kaimiņvalstīs kļūst grūtāk arī visiem pārējiem.
