Ja necentīsimies, planēta nodarīs mums pāri. Intervija ar klimata pārmaiņu domnīcas dibinātāju Niku Meibiju

Šīs nedēļas sākumā Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) klimata pārmaiņu starpvaldību padomes eksperti iepazīstināja ar pēdējo gadu laikā apjomīgāko pētījumu par klimata pārmaiņām. Tajā tika izteikts ļoti satraucošs secinājums – klimata pārmaiņas notiek daudz straujāk, nekā iepriekš domāts, un cilvēcei ir pēdējais laiks spert izlēmīgus soļus, lai nepieļautu katastrofālu iznākumu. Šis ziņojums iznācis vien dažus mēnešus pirms novembrī Glāzgovā gaidāmās ANO Klimata pārmaiņu konferences (COP26). Kādu vēstījumu klimata pētnieki nosūta pasaules valstu līderiem, un kas klimata pārmaiņu novēršanai būtu jādara katram no mums? Intervijā Latvijas Radio skaidroja Eiropas klimata pārmaiņu domnīcas E3G dibinātājs un vadītājs Niks Meibijs.

Intervija par klimatu ar Niku MeibijuUģis Lībietis

Uģis Lībietis: Šīs nedēļas ANO klimata pārmaiņu starpvaldību paneļa ziņojums jau ir nosaukts par "sarkano brīdinājumu cilvēcei". Protams, pēdējo desmitgažu un pat gadsimtu laikā novēroto klimata pārmaiņu dēļ. Iepriekšējais šāds ziņojums tika publiskots pirms astoņiem gadiem. Par cik nopietnām pārmaiņām mēs varam runāt šajā laika posmā? Vai varbūt šis ziņojums ir tikai vispārzināmi fakti, kas ir apkopoti daudz plašākā pētījumā?

Niks Meibijs: Daudz kas no tā, kas ir iekļauts šajā ziņojumā, bija zināms arī iepriekš. Zinātne virzās uz priekšu ļoti lēnām, un jaunie dati tikai apstiprināja iepriekšējos pierādījumus. Taču ir tomēr divas jaunas lietas. Pirmkārt, ir daudz stingrāki zinātniski pierādījumi par to, kā klimata pārmaiņas ietekmē dažādas ekstremālās dabas parādības – ugunsgrēkus, plūdus vai sausumu. Tagad zinātnieki var skaidri pateikt, ka šādas parādības ir tūkstoš reižu vairāk iespējamas tieši klimata pārmaiņu dēļ. Ir iespējams parādīt, ka pārmaiņas notiek ne tikai ilgtermiņā, bet tās ietekmē cilvēkus arī tagad.

Otrs secinājums, kas ir atrodams šajā pētījumā, ir tāds – klimata pārmaiņas notiek daudz ātrāk, nekā mēs domājām līdz šim.

Tāpēc mums ir daudz mazāk laika, lai samazinātu kaitīgos izmešus līdz drošam apjomam. Tās nav milzīgas pārmaiņas, taču tās ir ļoti būtiskas, jo tās liek mums darīt vairāk un daudz agrāk, nekā mēs domājām.

Runājot par šī ziņojuma laiku – tas ir publicēts vien dažus mēnešus pirms klimata konferences Glāzgovā (COP26). Kādu vēstījumu šis ziņojums sūta valstīm un valdībām, kuras piedalīsies šajā samitā un kuras patiesībā arī ir atbildīgas par reālo lēmumu pieņemšanu klimata jautājumos?

Iespējams, ka viena no retajām šīs pandēmijas "sudraba maliņām" ir tā, ka klimata konference notiks pēc šī ziņojuma publicēšanas. Atgādinu, ka konferencei bija jānotiek pagājušā gada nogalē.

Tagad valdību vadītājiem uz galda tiek nolikti jaunākie zinātniskie dati, un viņi nevarēs teikt, ka neko nav zinājuši.

Šis ziņojums nozīmē, ka valstīm savas emisijas būs jāsamazina daudz ātrāk, nekā sākotnēji domāts.

Īpaši tas attiecas uz tādām augošajām ekonomikām kā Ķīna, Indija, Dienvidāfrikas Republika, Indonēzija un arī ASV un Japānu. Ja mēs gribam izvairīties no smagākajām klimata pārmaiņu radītajām sekām, visām šīm valstīm jau īstermiņā ir jādara daudz vairāk.

Eiropas Savienība ir uzņēmusies vadību, lai kļūtu par pirmo reģionālo lielvaru pasaulē, kas sasniegs nulles emisiju līmeni. Arī Ķīnai ir savas ambīcijas, taču no sākuma līdz 2030. gadam ir paredzēts sasniegt augstāko emisiju līmeni un tikai pēc tam sākt pāreju uz tīrāku vidi. Arī ASV ir savas programmas un savi plāni. Bet vai mēs varam teikt, ka ir reāla iespēja sasniegt reālas pārmaiņas, ja dažādām valstīm ir tik dažāda attieksme un izvēlētais ātrums, kā pārmaiņas sasniegt?

Ja mēs runājam par valstu tirgošanos klimata jautājumos, mums ir jāņem vērā vēsturiskā pieredze. Industriālā pasaule, piemēram, Apvienotā Karaliste, ir aktīvi dedzinājusi fosilo kurināmo gandrīz 250 gadu, kamēr Ķīna un Indija nopietnu industrializāciju uzsāka vien pirms 50 gadiem. Tāpēc tām it kā būtu jādod vairāk laika, lai rīkotos. Taču planētas dēļ mums nulles emisiju līmenis ir jāsasniedz aptuveni gadsimta vidū.

Eiropa par mērķi ir izvirzījusi 2050. gadu, Ķīna – 2060. Ekoloģiski runājot, nekādas lielās starpības nav. Taču atšķirība ir tajā, ka Eiropas izvirzītie mērķi 2030. gadam ir saskaņoti ar 50. gada mērķiem, un emisiju samazinājums ir uzsākts jau tagad. Ķīnai 2030. un 2060. gada mērķi nav sasaistīti. Tai augstākais emisiju līmenis būtu jāsasniedz pēc iespējas ātrāk un pēc tam jāsāk agresīvs samazinājums, piemēram, slēdzot ogļu elektrostacijas, kas ir lielākais piesārņojuma radītājs.

Tāpēc prezidentam Sji Dziņpiņam Glāzgovā būs jārēķinās ar lielu spiedienu, jo no viņa tiks prasīts, vai Ķīnai ir reāls plāns, kā sasniegt to, ko viņi paši ir solījuši.

Es arī gribēju jautāt – cik, jūsuprāt, šajos procesos lielu lomu spēlē ekonomiskais aspekts? Viena no klimata ekspertu galvenajām prasībām ir atbrīvoties no fosilā kurināmā. Taču pāreja uz zaļajām tehnoloģijām ir ļoti dārga un laikietilpīga. Un laikā, kad visa pasaule cīnās ar Covid-19 pandēmijas radītajām sekām, nauda ir nepieciešama jau tagad un tūlīt.

Mums vienmēr ir jābūt uzmanīgiem, lai saprastu atšķirību starp to, cik daudz naudas mums ir nepieciešams investēt jaunajās tehnoloģijās un cik tas mums patiesībā izmaksā. Nenoliedzami, klimata pārmaiņu risināšana ir ekonomiski ārkārtīgi izdevīga.

Ja mēs neciešam no klimata pārmaiņām, tas nozīmē, ka par katru klimata saglabāšanā ieguldīto dolāru mēs saņemam pretī 3 līdz 5 dolārus nenodarītos klimata postījumos.

Arī tie risinājumi, kas mums pašlaik ir – atjaunojamā elektroenerģija, elektriskās automašīnas, energoefektivitāte –, ļauj mums ietaupīt jau uzreiz.

No otras puses, ir nepieciešamas milzīgas investīcijas, lai šādas sistēmas izveidotu, un šādām investīcijām ir jānotiek laikus. Mēs nemaksājam par naftu, gāzi vai oglēm 40 gadus uz priekšu, mums šīs vēja turbīnas ir jāuzceļ un jāapmaksā tūlīt. Un, kā jau jūs teicāt, Covid-19 laikā, kad valstu parādsaistības ir pieaugušas, šos mērķus sasniegt ir ļoti grūti. Tāpēc mums ir jāmēģina izdomāt, kā savienot pensiju fondos un krājkontos noglabāto naudu, kas nenes nekādu peļņu, ar dažādiem projektiem, kas nesīs peļņu Indijā, Dienvidāfrikā, Indonēzijā vai pat Eiropā. Lai mēs varētu izveidot lētākas enerģijas sistēmas ar to naudu, kas mums jau ir. Tas ir viens no lielākajiem izaicinājumiem, gatavojoties Glāzgovas konferencei un laikā pēc tās.

Vai, jūsuprāt, Glāzgovas konferencē tiks panākti kādi konkrēti rezultāti un reāls progress?

Klimata problēmas jau neatrisinās tikai Glāzgovas konference. Mainās arī visa starptautiskā sistēma, un ir sasniegts jau milzīgs progress, pārveidojot finansiālo sistēmu ap klimata pārmaiņām. Te mēs varam runāt par šī gada G7 tikšanos, oktobrī būs gaidāmas Pasaules Bankas, Starptautiskā Valūtas fonda un arī G20 tikšanās.

Mēs gaidām lielus pavērsienus, un pašlaik viss izskatās ļoti daudzsološi, jo cilvēki sāk saprast, ka mums ir pilnībā jāpārveido attieksme pret finansēm un naudas tērēšanu par labu projektiem, kas var novērst klimata pārmaiņas. Par to īpaši daudz gan netiek runāts. Taču jautājums paliek, vai visu to izdosies apkopot un informēt valstis vēl pirms Glāzgovas, jo, ja tāda valsts kā Indija nesaņems garantijas par finansējumu atjaunojamai enerģijai, tā turpinās celt ogļu stacijas. Tai ir nepieciešamas garantijas, lai pateiktu, ka ogļu izmantošana Indijā ir vēsture! Tas ir vajadzīgs mūsu planētai, un tieši šāds ir Lielbritānijas prezidentūras galvenais vēstījums Glāzgovai – oglēm ir jākļūst par pagātni!

Kāds būtu jūsu vēstījums tiem cilvēkiem, kuri netic klimata pārmaiņām? Kuri apgalvo, ka šī nav pirmā reize, kad planēta piedzīvo šādas pārmaiņas, un, visticamāk, nebūs arī pēdējā reize? Kā saka – planēta Zeme pati par sevi parūpēsies! Ko jūs teiktu tiem, kuri apgalvo, ka visi šie klimata ekspertu brīdinājumi ir tikai kārtējā sazvērestības teorija vai milzīgs biznesa plāns ar mērķi iegūt naudu? Vai tas būtu tehnoloģiju vai lauksaimniecības sfērā...

Nav iespējams visu laiku mēģināt pārliecināt visus cilvēkus. Daži joprojām uzskata, ka vakcīnas nedarbojas, citi uzskata, ka zeme ir plakana. Vēl citi nekad neticēs, ka klimata pārmaiņas ir cilvēka izraisītas. Galvenais ir pārliecināties, ka tie cilvēki, kuri tic nepieciešamībai rīkoties klimata jautājumos, tic arī spējai to sasniegt taisnīgā ceļā.

Lielākais apdraudējums klimatam jau nav klimata skeptiķi. Daudz lielāks apdraudējums ir cilvēku viedoklis, ka par jebkādām darbībām maksās viņi, bet citi izspruks cauri sveikā.

Tāpēc visiem, kas nodarbojas ar klimata jautājumiem, ir šis izaicinājums – kā panākt izmaiņas ātri un godīgā veidā?

Tad man vēl rodas jautājums – kurš tad šajā situācijā ir pats galvenais? Mēs kā cilvēciskas būtnes, kurām ir sava atbildība pret planētu? Vai varbūt lielākais atbildības slogs gulstas uz politikas veidotājiem? Kas ir tie darbi, kurus mēs varam darīt katrs, un kāda ir politikas veidotāju atbildība?

Pats svarīgākais, ko mēs varam darīt kā pilsoņi, ir izdarīt spiedienu uz politiķiem, lai viņi veic lielās pārmaiņas. Jo, galu galā, neatkarīgi no tā, ko tu dari kā indivīds, viss ir atkarīgs no sistēmas, kurā tu dzīvo. Tā ir elektrosistēma, transporta sistēma, preču ražošana un iegāde. Ar savām individuālajām izvēlēm to nevar mainīt, vai arī tas ir ļoti sarežģīti.

Tāpēc mums pirmām kārtām ir jāizdara šī kolektīvā izvēle. Viena no lietām, no kā politikas veidotāji baidās, ir reakcija no sabiedrības, kad cilvēki redz, kā klimata politika maina viņu dzīvi – kā viņi ēd, kā viņi iepērkas, ko viņi dara.

Tā ir viena no diskusijām, kas mums ir priekšā. Jā, indivīdi var izdarīt daudz, taču galvenais ir dot politiķiem šo mandātu veikt sistēmiskas pārmaiņas, jo tikai tā tas strādās ilgtermiņā. Mēs virzāmies uz sabiedrību, kas neradīs kaitīgos izmešus vai pat tos samazinās. Tas ir nevis individuāls, bet kolektīvs izaicinājums.

Vai, jūsuprāt, šādu mērķi vispār ir iespējams sasniegt?

Es domāju, ka jā. Ja jūs 1900. gada Eiropā, kad ienākuma nodoklis bija 5% un nebija nekādu labklājības valstu, būtu teicis, ka pēc 50 gadiem puse no visiem valsts ienākumiem tiks novirzīti labklājībai – bezmaksas izglītībai, apdrošināšanai un tā tālāk –, cilvēki teiktu, ka nekas tāds nav iespējams.

Taču krīzes apstākļos cilvēki ir spējīgi uz neiedomājamām lietām. Mūsu rīcībā ir labākās tehnoloģijas, kādas jebkad ir bijušas. Jautājums, vai mēs spējam izstrādāt atbilstošu politiku šādām pārmaiņām?

Mums ir nauda, mums ir tehnoloģijas, bet vai mēs varam atrast gribasspēku un spēju sociāli organizēties? Tas ir jautājums, ar kuru mums tagad ir jāsaskaras. Tas ir mūsu paaudzes izaicinājums – jā, nekas tāds iepriekš nav darīts, un mēs neesam mainījuši pasauli triju desmitgažu laikā. Taču mums tas ir jādara, lai atrisinātu šo problēmu. Planētai nebūs iebildumu, ja mēs centīsimies. Ja nē – tā nodarīs mums pāri. Ja mēs neapturēsim kaitīgo emisiju nonākšanu atmosfērā, šis kaitējums būs vēl ļaunāks. Šis izaicinājums ievērojami atšķiras no iepriekšējām paaudzēm, taču arī tās paveica apbrīnojamas lietas. Es domāju, ka mums ir jāsmeļas iedvesma no viņu spējas mainīt savu dzīvi un jāizdomā veidi, kā pārvarēt šo problēmu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt