Starptautiskā spiediena dēļ Izraēla tomēr atlikusi balsojumu par Jeruzalemes robežu pārzīmēšanu, kas būtībā nozīmētu okupēto teritoriju aneksiju. Šāds balsojums palestīniešu acīs nozīmē divu valstu risinājuma beigas. Pret nelikumīgo apmetņu būvniecību, kuru dēļ aizvien turpinās sadursmes, iebilst gandrīz visā pasaulē.
Taču jautājumā par to, kuru pusi atbalstīt senākajā Tuvo Austrumu konfliktā, vienprātības nav.
Eiropas Savienība kopš gadsimta sākuma palestīniešu atbalstam sniegusi vairāk nekā 700 miljonus eiro, tikmēr ASV lēmusi izstāties no UNESCO, sakot, ka nevar finansēt organizāciju, kuras dalībvalsts ir Palestīna. Donalds Tramps ir arī pirmais ASV prezidents, kas atkāpies no divu valstu risinājuma.
“Ir satraukums par to, ko Izraēla dara Rietumkrastā un Gazā,” komentē Izraēlas-Palestīnas konflikta pētnieks Zviedrijas Lundas universitātē Anderss Persons. “Daudzi Eiropas līderi un intelektuāļi uzskata, ka divvalstu risinājums slīd ārā no rokām. Viņi šo iespēju grib saglabāt. Tradicionāli gan Eiropa, gan ASV gribējusi divvalstu risinājumu. Daudzos aspektos ir līdzīgi skati, bet Eiropa vienmēr uz to mudinājuši vairāk nekā amerikāņi. Amerikā ir daudz citu interešu – Izraēlas lobijs, piemēram, kas ir veidojis ASV lomu,” saka Persons.
Atšķirīgā attieksme pret konflikta pusēm parādījās reakcijā uz sadursmēm pirms trim gadiem Gazā.
Tajās dzīvību zaudēja pusotrs tūkstotis palestīniešu civiliedzīvotāju un seši izraēlieši. ASV Kongress tolaik apstiprināja militāro palīdzību Izraēlai vairāk nekā 200 miljonu vērtībā. Savukārt Eiropā palestīnieši piedzīvoja vēl nepieredzētu solidarizācijas vilni gan no pilsoņiem, gan politiķiem. Vairāki uzņēmumi un arodbiedrības iesaistījās Izraēlas boikota kampaņā. Bet Zviedrija pat kļuva par pirmo Eiropas Savienības valsti, kas atzina Palestīnu. Līdzīgs balsojums notika arī citu valstu parlamentos, lai gan tas nebija saistošs. Eksperts norāda, ka tas ir simbolisks solis un ka Eiropa var darīt vairāk.
“Tas daudz ko nozīmē no leģitimitātes viedokļa, tas ļauj tematam palikt aktuālam. Bet Eiropas Savienība par šo konfliktu runā jau gandrīz 50 gadus. Palestīnieši gaida rīcību,” norāda Persons. “Pavisam skaidrs, ka amerikāņi šajā konfliktā ir līderi un eiropiešiem grūti kaut ko darīt bez viņu piekrišanas. Bet Eiropas Savienības balss ir ļoti nozīmīga. Tā ir arī lielākais Izraēlas tirdzniecības partneris, tāpēc tās rīcībā ir ekonomiski instrumenti. ES arī veido institūcijas un sniedz ekonomisko atbalstu, kas palīdz nākotnes Palestīnas veidošanai,” atzīmē pētnieks.
Formāli Eiropas Savienības un ASV nostājas ir līdzīgas – abas uztur attiecības ar Izraēlu un oficiāli nav atzinušas Palestīnu. Tāpat kā Latvija, arī vairākums citu Eiropas valstu nav gatavas atzīt Palestīnu, ja par to vispirms palestīnieši nepanāk vienošanos ar Izraēlu. Šīs sarunas gan nav pavirzījušās uz priekšu.
Lai gan panākts mierizlīgums starp galvenajiem palestīniešu spēkiem “Hamas” un “Fatah”, radikālais “Hamas” noliedzis iespēju atbruņoties vai atzīt Izraēlu, ko tā pieprasījusi. Tāpēc skeptiski tiek vērtēta arī palestīniešu panāktā vienošanās par vienotas valdības atjaunošanu. Salīdzinājumā ar 2014.gadu šobrīd šis konflikts nav arī vairs lielvaru dienaskārtības augšgalā - to uzmanība pievērsta citiem degošajiem punktiem Tuvajos Austrumos.
