Irākas kurdu politiskās dzīves turpinājums pēc neatkarības referenduma – reģionālās kurdu vēlēšanas

2018.gada 30.septembrī Irākā dzīvojošie kurdi devās vēlēt Kurdistānas Nacionālo asambleju. Šīs vēlēšanas ir īpašas, jo pusautonomā reģiona kurdu iedzīvotāji vēl nav tikuši pāri 2017.gada neveiksmīgā neatkarības referenduma sekām. Paši kurdi nobalsoja par suverēnu Kurdistānu, bet Irāka un tās kaimiņvalstis nepieļāva neatkarīgas valsts rašanos. Pēdējā gada politiskā dzīve kurdiem līdz šim dāvājusi tikai netīkamu pēcgaršu.

Toms Muižarājs ir LSM.lv un jauno politikas pētnieku kopprojekta - rubrikas "Status Quo" autors.

Rubrikā analizē starptautiskās politikas aktualitātes no Latīņamerikas līdz pat Tālajiem Austrumiem. “Status Quo” latīņu valodā nozīmē "pašreizējais lietu stāvoklis". Tāds ir arī rubrikas mērķis - informēt par ziņu virsrakstos nepateikto, piedāvāt kontekstu un rādīt, kā notikumi pasaulē atbalsojas arī Latvijā. 

ĪSUMĀ:

  • Kurdu neatkarības referendums 2017.gadā bija plaši apmeklēts, un par neatkarību nobalsoja lielākā daļa iedzīvotāju.
  • Irāka, tās kaimiņvalstis un citas ārvalstis bija pret neatkarīgu Kurdistānu, tāpēc Irāka izmantoja šo momentu, lai ierobežotu reģiona autonomiju un sagrābtu dažas teritorijas savās rokās.
  • 2018.gada 30.septembrī norisinājās Kurdistānas reģionālās vēlēšanas, kurās kandidēja jau ilgus gadus pie varas esošās partijas un arī jaunas pēc referenduma radušās partijas.
  • Kurdi un viņu politiskās partijas ir sašķeltas, kā to pierādīja centrālās Irākas vēlēšanas, tāpēc šīs vēlēšanas varētu mainīt pašreizējo kurdu varas sistēmu.
  • Tomēr vēlēšanu rezultāti neliecina par būtiskām izmaiņām partiju varas pozīciju sadalījumā.

Pašreizējā situācija

Irākas ziemeļu un austrumu daļa, kura bijusi autonoma kopš pirmā līča kara, kas norisinājās pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, bieži tiek starptautiski dēvēta par Kurdistānu. Pēdējā gada laikā šis reģions ir pievērsis visas pasaules uzmanību, bet tajā pašā laikā zaudējis daļu savas autonomijas un ietekmi, ko tas vienmēr baudījis Irākas centrālā parlamenta koalīcijas veidošanas procesos. Tagad, gadu vēlāk, Kurdistāna piedzīvo vēl vienu pārbaudījumu – savas reģionālās vēlēšanas, lai noteiktu jauno sastāvu Kurdistānas nacionālajā asamblejā.

Kurdistānas neatkarības referendums, kas notika 2017.gadā, daudziem vietējiem iedzīvotājiem raisīja cerības par savas valsts veidošanu reģionā, bet neviens negaidīja, ka pret kurdu suverenitātes referendumu aktīvi vērsīsies Irāka, tās tuvākās kaimiņvalstis un pat lielvaras. Pati Irāka nevēlējās zaudēt daļu savas teritorijas, it īpaši, kad vairākos strīda reģionos atrodas svarīgas naftas atradnes, kā arī blakus esošās kaimiņvalstis izvērsa aktīvu spiedienu pret Kurdistānu, jo ar tās neatkarību varētu veidoties aktīvs viņu pašu kurdu iedzīvotāju atdalīšanās sentiments. Savukārt ASV un daļēji arī Lielbritānija piedāvāja kurdu amatpersonām pārcelt referendumu uz vēlāku datumu, apmaiņā pret to piedāvājot stiprāku lobēšanu Irākas centrālajā valdībā par kurdu interesēm. Ja tās ilgtermiņā netiktu ņemtas vērā, tad ASV atbalstītu referenduma norisi.

Tomēr referendums notika veiksmīgi, un kurdu iedzīvotājus pārņēma līksmība, ko aizēnoja kaimiņvalstu militārās mācības pie Kurdistānas robežām. Drīz vien arī Irāka reaģēja, atņemot autonomajam reģionam kontroli pār Kirkūkas apgabalu un tai apkārt esošajiem naftas laukiem. Šāds pavērsiens negatīvi ietekmēja Kurdistānas ekonomisko situāciju, kā arī padarīja neskaidru tās turpmāko iekšpolitiku. Kurdu apdzīvoto reģionu partijas, kas līdz šim bija vienotas vairākos jautājumos, sašķēlās un vainoja viena otru teritorijas un pašcieņas zaudēšanā, kas noveda pie ilgtermiņa zaudējumiem 2018.gada Irākas parlamenta vēlēšanās.

Galvenie ilgtermiņa varas turētāji un jaunpienācēji

Kurdistānas autonomajā reģionā pēdējos 20 gadus ir dominējušas divas partijas, kas ir turējušas viena otru savdabīgā balansā, neļaujot vienai partija kļūt varenākai un pilnībā dominējošai, bet tajā pašā laikā aktīvi sadarbojoties Irākas centrālajā parlamentā un ļaujot nostiprināties savos individuālajos reģionos. Tikmēr parādījušās arī jauni politiskie veidojumi, tomēr jānorāda, ka

partijas ir veidotas uz noteiktu politiķu un viņu ģimeņu bāzes.

Kurdistānas Demokrātiskā partija (KDP) dibināta 1946.gadā, un to vienmēr vadījusi nacionālistu Barzānī ģimene, kuras galvenais uzstādījums vienmēr ir bijis reģiona neatkarība. Partijas dibinātāja dēls ir bijis vienīgais Kurdistānas prezidents, līdz viņš demisionēja no amata 2017.gadā pēc neveiksmīga mēģinājuma izveidot pilnīgi suverēnu Kurdistānu ar referenduma palīdzību. Tomēr viņš aizvien saglabā partijas līdera amatu. Jāpiemin, ka viņa brāļa dēls bija iepriekšējās asamblejas premjerministrs, bet viņa paša dēls vada reģionālos drošības spēkus. Pēdējās reģionālajās vēlēšanās partija ieguva 38 no visiem 111 parlamenta mandātiem.

Kurdistānas Patriotiskā savienība (Patriotic Union of Kurdistan, PUK) tika dibināta 1975.gadā, kad no KDP atdalījās kreisi domājoši politiķi. Tāpat kā iepriekšējo partiju, arī šo vada viena ģimene – Talabānī. Ņemot vērā partijas veiksmīgās uzvaras vēlēšanās, tā ir pārvaldījusi Irākas autonomo reģionu koalīcijā ar Kurdistānas Demokrātisko partiju kopš 1991.gada. 2013.gada Kurdistānas vēlēšanās partija ieguva 18 mandātus.

Pārmaiņu partiju jeb “Gorran” pirms 11 gadiem dibināja ietekmīgs PUK līderis, un tā ir bijusi galvenā opozīcijas kustība Kurdistānā, galvenokārt izmantojot korupcijas izskaušanu un ekonomiskās dzīves uzlabošanos kā galvenos partijas uzdevumus. Kopš tā galvenā līdera nāves partijas iekšienē norisinās savstarpēja cīņa par varas pārņemšanu, tādējādi vājinot tās rezultātus Irākas parlamenta vēlēšanās.

2018.gadā tika nodibinātas vēl divas jaunas partijas. Viena no tām ir Koalīcija par Demokrātiju un Taisnīgumu (Coalition of Democracy and Justice, CDJ), bet otra – Jaunās Paaudzes kustība (New Generation Movement). CDJ dibināšanas iemesls ir vēl viena politiķa atdalīšanās no valdošajām divām partijām, bet Jaunās Paaudzes kustība ir pēc referenduma izveidojusies partija, kuru vada jauns uzņēmējs, kurš izmanto populistiskus lozungus, lai uzrunātu pārsvarā jaunos vēlētājus. Kurdistānā arī eksistē Kurdistānas Islāmiskā savienība (Kurdistan Islamic Union, KIU), kas galvenokārt saista sevi ar tā saukto Musulmaņu brālību un kas šajās vēlēšanās kandidē kopā ar jaunizveidotajām partijām.

Vēlēšanu norise

Kopumā visā Kurdistānā vēlēšanās piedalījās 57,23%  no visiem balsstiesīgajiem iedzīvotājiem. Pirms vēlēšanu rezultātu paziņošanas ASV uztraucas par stabilitāti Kurdistānas iekšpolitikā, jo divas galvenās partijas pēdējā gada laikā ir apmainījušās ar savstarpējiem apvainojumiem par varas monopolizēšanu un Kurdistānas nodevību, ņemot vērā 2017.gada referenduma sekas, kā arī ir iestrēgušas koalīcijas veidošanas sarunās ar citām Irākas parlamenta partijām, kuras būtu pieņemamas ASV pozīcijai.

Vēl pirms rezultātu paziņošanas Kurdistānas Patriotiskā savienība paziņoja par rezultātu apstrīdēšanu un nepieņemšanu, turot aizdomās otru lielāko partiju par krāpšanos vēlēšanās. Tomēr neilgi pēc šī izteikuma PUK atsauca savu paziņojumu par rezultātu nepieņemšanu un atzīmēja savu pilnīgu uzticību vēlēšanu novērotājiem. Taču pašlaik viena no jaunradītajām partijām ar manāmām populisma pazīmēm ir izteikusies, ka nepieņems vēlēšanu rezultātus, jo ir konstatēti nelieli pārkāpumi vēlēšanu norises laikā.

Vēlēšanu rezultāti principā pierādīja “exit-poll” datus, ka reģionālajās vēlēšanās uzvarēs līdz šim valdošā Kurdistānas Demokrātiskā partija ar 43%, tādējādi saņemot 44 mandātus. Otra lielākā partija ieguva 21% ar 21 vietu. Opozīcijas partija “Gorran” saņēma 13% balsis (13 mandāti) un jaunizveidotā populistu partija ieguva ap 8%, kas ir 8 mandāti. Parlamentā iekļuva arī Islāmiskā grupa ar 7 vietām un Reformu alianse ar 6 vietām.

Visticamāk, turpmāk Kurdistānā un arī Irākas centrālajā politikā saglabāsies “status quo”,

jo abas līdz šim valdošās partijas - PUK un KDP - ir uzvarējušas ne tikai reģionālajās, bet arī valsts parlamenta vēlēšanās, pat ņemot vērā cilvēku ilgstošo neapmierinātību ar šiem spēkiem. Iespējams, Kurdistānā iestājusies politiskā apātija, kas izpaužas nevis kā nedošanās uz vēlēšanām, bet gan kā to uztveršana par parastu formalitāti. Šādi uzskati varētu būt radušies pēdējo gadu laikā, kad tika novājinātas salīdzinoši jaunās kurdu demokrātiskās institūcijas, jo norisinājās karš pret teroristisko organizāciju “Daīš” un izgāzās visu gaidītais referendums.

Diez vai abas lielākās partijas spēs sastrādāties pēc konflikta, kurš attīstījies pēdējā gada laikā. Abi politiskie spēki, kuri līdz šim kopīgi izvēlējās Irākas prezidenta kandidātu, šoreiz plāno izvirzīt katrs savu kandidātu. Tomēr abām partijām vajadzētu nonākt pie kompromisa un sastrādāties, ja tās vēlas kurdus padarīt pietiekami ietekmīgus Irākas politikā. Taču tam traucē abu lielāko politisko partiju ideoloģiskās atšķirības un mērķi. KDP vēlas turpināt ideju par autonomu Kurdistānu, kas reiz kļūtu pilnīgi neatkarīga, kamēr PUK ir par labākām attiecībām ar Bagdādi, tādējādi ar laiku uzlabojot ekonomisko un politisko situāciju kurdu reģionos.

Pašlaik grūti iedomāties, ka abas lielākās partijas varētu mainīt veco praksi, kur tās veidoja nestabilu, bet savstarpēji izdevīgu sadarbību.

Tāda sadarbošanās nodrošināja KDP un PUK iespēju palikt pie varas savos kontrolētajos reģionos un ierobežot savu politisko konkurentu no izplešanās. Sākotnējais risks par populistisko spēku uzvaru Kurdistānā nav piepildījies, taču ilgtermiņā šāds pavērsiens kurdu iedzīvotājiem var likt pilnībā atteikties no iesaistes un intereses par politiku. Ja pēc referenduma laiks pievīla parasto iedzīvotāju par vietējo politiķu spējām, tad ir grūti iedomāties, kādu ietekmi uz politiku izraisīs turpmāks “status quo”. Viens no risinājumiem varētu būt drastiskas izmaiņas pašreizējā Irākas pārvaldē, kur varu pārņem līdzīgi populistiski vai jauni spēki, tādējādi netieši ietekmējot Kurdistānu.

Pagaidām Irākas valdošā vara nevēlēsies uzlabot kurdu stāvokli, jo atminas tās teritoriālo paplašināšanos un mēģinājumu kļūt neatkarīgiem.

Citādi tas ir vienīgi laika jautājums, kad referenduma sekas tiks piemirstas un pašreizējās emocionālās dusmas politikas elitei un parastajiem iedzīvotājiem pazudīs.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti