Kurdistānas «troņu spēles» aiz nacionālisma maskas

Kopš šī gada 25. septembrī notikušā referenduma Irākas Kurdistānā Tuvos Austrumus ir pārņēmis nestabilitātes vilnis. Reaģējot uz kurdu balsojumu, Irāna, Turcija un valdība Bagdādē ir piemērojušas ekonomiskas sankcijas un sākušas militārus manevrus autonomā reģiona pierobežā. Lai gan var šķist, ka Kurdistānas gadījums stāsta par klasisku cīņu starp suverenitāti un nācijas pašnoteikšanos, dziļāka analīze atklāj arī smalkāku cīņu par varu pirms gaidāmajām vēlēšanām 1. novembrī.

Referendums Irākas Kurdistānā par neatkarības pasludināšanu šī gada 25. septembrī ir piesaistījis plašu starptautiskās sabiedrības uzmanību. Lai gan kritiku šādam solim bija izteikusi gan Apvienoto Nāciju Organizācija, gan ASV, gan Eiropas Savienība, kurdi noturēja balsošanu, kuras rezultātā vairāk nekā 92% iedzīvotāju pauda vēlmi atdalīties no Irākas.

Lai gan daudzi šajā notikumā saredz kurdu tautas alkas pēc brīvības, tomēr šo šķietamo nacionālisma izpausmes epizodi var skatīt arī kā iekšpolitisku cīņu par varu pirms gaidāmajām prezidenta un parlamenta vēlēšanām Irākas Kurdistānā 1. novembrī. Šīs cīņas centrālais elements ir pašreizējas Irākas Kurdistānas prezidents Masūds Barzānī un viņa Kurdistānas Demokrātiskā partija (KDP), kura atrodas pie šī pārvaldes apgabala varas grožiem jau kopš 2005. gada.

Lai gan Barzānī prezidentūras termiņam pēc atkārtotas ievēlēšanas bija jābeidzas 2009. gadā, politiķis ar atsevišķiem manevriem (parlamenta balsojums 2013. gadā un Tieslietu ministrijas Konsultatīvās padomes lēmums 2015. gadā) ir spējis izvairīties no vēlēšanām un novērst tā beigas. Tomēr šādas Barzānī politiskās spēles ir izraisījušas kritiku atsevišķās Irākas Kurdistānas sabiedrības daļās, kuras apvaino politiķi varas piesavināšanās mēģinājumos, lai izmantotu to kā segumu viņa un viņa ģimenes locekļu klātbūtnei reģiona ekonomikā.

Lai gan politiķis būtu ieinteresēts saglabāt varu arī pēc 2017. gada 1. novembra, atkārtota izvairīšanās no vēlēšanām šādā situācijā būtu politiska pašnāvība un riskētu izraisīt pat Kurdistānas sabiedrības protestus. Līdz ar to Barzānī ir spiests pieņemt politisko pretinieku izaicinājumu un censties mobilizēt balsis. Tomēr arī šajā sfērā pastāv zināmas problēmas.

Politiskā opozīcija – spēkā augoša

Pašreizējās Irākas Kurdistānas iekšpolitiskās situācijas kontekstā Barzānī un viņa vadītā partija daudziem iedzīvotājiem vairs neasociējas ar vēlamo autonomā reģiona nākotni. Papildus augstajam korupcijas līmenim, kas tiek saistīts ar Irākas Kurdistānas Reģionālās valdības darbību, autonomais reģions kopš teroristiskā grupējuma “Daīš” militārajiem panākumiem 2014. gada vasarā saskaras ar ievērojamām ekonomiskām problēmām. Pirmkārt, Kurdistānas ekonomika, līdzīgi kā lielākajā daļā citu Tuvo Austrumu valstu, ir atkarīga no naftas produktu eksporta (atsevišķi avoti šo atkarību mēra pat 80-90 procentos).

Tomēr naftas cenu krīzes sākums 2015. gadā  ir ievērojami samazinājis no naftas tirdzniecības ieplūstošo naudas līdzekļu apjomu Kurdistānas budžetā.

Otrkārt, Irākas Kurdistānas aktīvā loma cīņā pret “Daīš” ir ievērojami sadārdzinājusi tās pašaizsardzības vienības “Pešmerga” uzturēšanas izmaksas un Irākā esošās politiskās nestabilitātes, kā arī kaimiņos notiekošā Sīrijas pilsoņu kara rezultātā autonomā reģiona teritorijā ir noticis ievērojams iekšēji pārvietoto personu un bēgļu pieplūdums.

Tiek uzskatīts, ka pašlaik Irākas Kurdistānā dzīvo aptuveni 1,4 miljons iedzīvotāju, kuri ir atstājuši savas mājas un kuriem ir nepieciešama finansiāla palīdzība.

Treškārt, abu augstāk minēto faktoru ekonomisko spiedienu pastiprina arī Kurdistānas neatrisinātie konflikti ar valdību Bagdādē. Lai gan saskaņā ar Irākas konstitūciju Bagdādei būtu jāizmaksā algas “Pešmerga” darbiniekiem, kā arī Kurdistānas valsts pārvaldē strādājošajiem, tā vai nu nav to darījusi pilnībā vai arī izmaksājusi tikai daļu no summas. Līdz ar to Irākas Kurdistānai ir nācies tikt ar ekonomiskām problēmām galā pašas spēkiem un uz vairāk kā pusi samazināt valsts sektorā strādājošo algas.

Šādas situācijas ietvaros ievērojamu popularitāti ir ieguvis politisks spēks, kurš iestājas par cīņu pret pašreizējās politiskās elites dominanci Kurdistānas politikā – “Gorran” (no arābu val. izmaiņas). Apelējot pie saukļiem par korupcijas samazināšanu un ekonomiskā stāvokļa uzlabojumiem, kuri rastos no valdošo Barzānī un Talabānī dzimtu (otra ietekmīgākā politiskā ģimene Kurdistānā, kura vada Kurdistānas Patriotiskās savienības (PUK) partiju) varas samazinājuma, “Gorran” ir spējusi iegūt ievērojamu sekotāju skaitu. Jau 2013. gada parlamentārajās vēlēšanās minētā partija ieguva 24 balsis un kļuva par Kurdistānas otru spēcīgāko politisko spēku (uzreiz aiz Barzānī vadītās KDP). “Gorran” popularitātes pieaugums kopā ar Barzānī-Talabānī alianses popularitātes kritumu ir spiedis Kurdistānas līderi meklēt efektīvākus veidus, kā iegūt politisko atbalstu.

Referendums – zāles politiskajām problēmām

Lēmums par referenduma rīkošanu 25. septembrī šādā kontekstā var tikt uzskatīts par ļoti racionālu soli. Par spīti lielai cilvēku daļai (īpaši Suleimanijas pilsētā), kuri uzskata, ka Kurdistānas ekonomisko problēmu atrisināšanai un korupcijas izskaušanai vajadzētu būt par valdības prioritāti, jautājums par neatkarības pasludināšanu vēl arvien spēj kalpot par sabiedrības vienojošo punktu.

Slēpjoties aiz nacionālisma maskas, Barzānī var daudz veiksmīgāk uzburt cīnītāja par kurdu tiesībām tēlu, ko vēl vairāk paspilgtina viņa spītība starptautiskās sabiedrības uzliktajam diktātam. Atšķirībā no 2014. un 2016. gada, kad gaidāmie referendumi Kurdistānā tika atlikti, Barzānī šoreiz ir radījis iespaidu, ka viņš neatkarības vārdā ir gatavs pieņemt arī riskantus lēmumus un gatavs sadzīvot arī ar neprognozējamām sekām.

Līdz ar to ir samazināts to kritiķu balsu spēks, kuri pauduši, ka Barzānī apelēšanas pie kurdu nacionālisma primārā funkcija ir uzmanības novēršana no Kurdistānas iekšējām problēmām, nevis tiekšanās pēc reģiona neatkarības.

Ironiskā kārtā referenduma jautājums patiesi ir novērsis cilvēku uzmanību no savas ikdienas.

Irākas valdības piemērotās sankcijas, kā arī Turcijas un Irānas militārie manevri pie Kurdistānas robežām dominē Kurdistānas ziņu virsrakstus. Bagdādes draudi pārtraukt starptautiskos lidojumus, izmantojot Erbilas un Suleimanijas lidostas 29. septembrī izraisīja plašu panikas vilni, tūkstošiem ārzemnieku steidzoties atstāt Kurdistānas teritoriju. Savukārt, kopš 12. oktobra sabiedrība seko līdzi Irākas valdības pakļautībā esošo spēku darbībām Kirkūkas pilsētas tuvumā.

Spītēšana starptautiskās sabiedrības diktātam arī ir atnesusi papildu politiskos ieguvumus. Ņemot vērā Irākas, Turcijas un Irānas aso pretreakciju Kurdistānas balsojumam 25. septembrī un reģiona pakāpenisko ekonomisko izolēšanu, Barzānī, līdzīgi kā Vladimirs Putins Krievijā, spēj izmantot ārējā ienaidnieka tēlu, lai liktu viņu uzskatīt par labāko alternatīvu trauksmainā politiskā klimata ietvaros. Kā norāda prezidenta al Sisi nākšana pie varas Ēģiptē 2013. gadā, nestabilitātes ietvaros cilvēki daudz labprātāk izvēlas iepriekš zināmus politiskos spēkus.

Ir jānorāda arī uz to, ka Barzānī pašreizējās politiskās pozīcijas attiecībā pret valdību Bagdādē, Irānu un Turciju ir stabilas. Minētie spēlētāji apzinās Irākas vājo valsts institūciju stāvokli un neuzdrošināsies izdarīt pārlieku lielu spiedienu, kas varētu veicināt lielāku politisko nestabilitāti to pierobežā. Irākas tālāka sabrukšana nav arī ASV un ES interesēs, kuras ir nobažījušās par kurdu “Pešmerga” un Irākas valdības pakļautībā esošo spēku šķelšanos cīņā pret ''Daīš''.

Līdz ar to Barzānī nemaksās augstu cenu par Kurdistānas politiskajām ambīcijām. Pastāv liela iespēja, ka Rietumi varētu iejaukties, ja Kurdistānā sāktos plašākas bruņotas sadursmes. 13. oktobrī ASV vadītās koalīcijas pārstāvis paziņoja, ka tā nepieļaus nevienai pusei sākt karu.

1. novembra vēlēšanas rādīs, vai šis stratēģiskais gājiens nesīs būtiskus augļus. Tomēr jau tagad ir redzams, ka cīņā par kurdu valsts izveidi ir sasniegts būtisks pagrieziena punkts. Pirmo reizi kopš Saiksa-Piko līguma noslēgšanas 1916. gadā kurdi ir atklātā balsojumā pauduši savu nacionālo gribu. Nenoliedzami, minētais sasniegums ietekmēs arī šīs etniskās grupas iedzīvotājus Sīrijas un Irānas teritorijās, kuri turpinās redzēt KDP un PUK vadīto modeli kā iespējamās pārvaldes piemēru.

Uz Irākas Kurdistānas “maigo varu” norāda tās aktīvā iesaiste mediācijā starp Sīrijas kurdu politiskajām grupām, kuras esošā Sīrijas pilsoņu kara kontekstā pūlas izveidot efektīvu administratīvo pārvaldi iegūtajās teritorijas. Lai gan daudzos ASV publiskotos paziņojumos ir minēts, ka kurdu neatkarībai nav piemērots brīdis, ir jāatceras arī Latvijas piemērs 1918. gadā – jaunas valstis rodas, izmantojot politiskās iespējas, nevis sekojot starptautiskajam diktātam.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti