Eksperts, kurš piedalījās šī gada “Rīgas konferencē” norādīja, ka valstīm joprojām nav vienprātības par to, kas ir galvenie izaicinājumi Arktikā. Viņš uzsvēra, ka arvien vairāk valstu vēlas, lai jautājumos par Arktiku arī tās tiktu uzklausītas un varētu piedalīties lēmumu pieņemšanā, tādēļ arvien grūtāk kļūst sabalansēt Arktikas padomē esošo valstu un ne-Arktikas valstu intereses.
Kad runājam par globālo sasilšanu, bieži vien dzirdam tieši Arktikas piesaukšanu. Reģionā zūd ledus un jūras kļūst pieejamākas gan derīgo izrakteņu ieguvei, gan kuģošanai. Kā Jūs raksturotu globālās sasilšanas draudus Arktikas reģionā, un kā tie ir saistīti ar ģeopolitiku?
Šeit ir jārunā par divām lietām. Pirmkārt, mēs noteikti redzam globālās sasilšanas izraisīto efektu paātrināšanos Arktikā. Tie ir saistīti ar ledus cepures samazināšanos vasaras mēnešos.
Ir ļoti liela iespēja, ka ap 2035. gadu pat centrālā Arktikas daļa būs brīva no ledus.
Un tam ir ļoti būtiska ietekme ne tikai uz apstākļiem reģionā, bet tas izmaina laikapstākļus arī citviet pasaulē. Tas paver iespēju plašākai piekļuvei dažādiem resursiem. Dažādi enerģijas avoti, metāli, minerāli, kuģošanas iespējas un zvejniecība – tas viss vienā brīdī kļūst atvērti pieejams. Izmainās situācija vidē. Piemēram, es atrodos Trumsē, un ir novembra vidus.
Šeit vajadzētu būt lērumam sniega, bet ir 5 grādi virs nulles un lietus.
Un tas nav normāli.
Cik lielā mērā ir pieaugusi Arktikas reģiona militarizācija, un ko valstu izstrādātās Arktikas stratēģijas šajā ziņā paredz tuvākajā nākotnē?
Runājot par Arktikas militarizāciju, šīs darbības pārsvarā tiek tieši saistītas ar Krieviju. Šeit mēs varam runāt par Krievijas aktivitātēm, kas saistītas ar dažādu objektu atvēršanu gar Arktikas reģiona krastiem un Sibīrijā.
Mēs redzam personāla un dažādu materiālu kustību uz vairākām vietām Sibīrijā un Krievijas Tālajos Austrumos.
Mēs arī sākam redzēt Maskavas interesi nodrošināt to, lai Arktika kļūtu par būtisku valsts ekonomikas dzinējspēku. ASV un citas NATO dalībvalstis teikušas, ka šādas Krievijas darbības ir agresīvas. Krievija tikmēr uzsver, ka šis ir reģions, kas atveras un ka mums tas jāuzrauga un jādara viss, lai kuģi caur to var ceļoti droši, un mums ir pilnīgas tiesības to darīt. Tas ir šis uzbrukuma–aizsardzības dalījums, ko mēs novērojam starp šīm abām valstīm.
Mēs arī redzam citas Krievijas aktivitātes – zemūdeņu un lidaparātu pārkāpumus Rietumeiropas, Kanādas un Aļaskas telpās.
Krievija noteikti ir sākusi pārbaudīt NATO aizsardzību Arktikā, un NATO ir atbildējis, īpaši, ASV, palielinot klātbūtni un militāro manevru skaitu reģionā. Un tā tas ir bijis jau pēdējo divu gadu laikā. Lai gan tiek teikts, ka ir vēlme tikai aizsargāt reģionu un to novērot, pastāv bažas, ka militāro aktivitāšu pieaugums var izraisīt militārās drošības problēmas nākotnē.
Kādi, Jūsuprāt, ir draudi ģeopolitiskajām spēlēm Arktikas reģionā, un vai bez militarizācijas ir arī citas problēmas?
Es redzu militarizāciju kā lielu problēmu reģionā, tomēr es to neredzu kā lielāko problēmu.
Es domāju, ka lielākā problēma saistībā ar drošību Arktikā ir cilvēku drošība.
Mēs redzam ļoti nopietnus draudus to aptuveni 4 miljonu cilvēku ekonomikas labklājībai, kas šajā reģionā dzīvo. Mēs redzam ļoti nopietnas pārmaiņas ziemeļos dzīvojošo cilvēku tradicionālajā dzīvesveidā un ikdienā. Bažas ir par to, kāda būs ietekme uz šeit dzīvojošajiem cilvēkiem brīdī, kad sāksies cīņa par resursiem.
Fakts ir tāds, ka mēs virzāmies arvien tālāk nezināmā teritorijā, ja runājam par to, kāda tieši būs klimata pārmaiņu ilgtermiņa ietekme. Kā tas ietekmēs laikapstākļus, kā tas ietekmēs ekonomiku? Tas nav zināms.
Un problēma ir tā, ka mēs redzam krasi atšķirīgas valstu politikas klimata jautājumos. Īpaši no ASV puses, ja runājam par aizejošo prezidentūru, un arī no Krievijas. Tātad nav pat īsti spēcīgas vienprātības par to, kas ir galvenās problēmas un draudi Arktikā.
Bet vai Jūs redzat, ka diskusija par šiem jautājumiem jau notiek vai vismaz ir sākušās?
Jā, diskusijas mēs redzam vairākās vietās, piemēram, Arktikas padomē, kas ir bāzēta šeit [Trumsē, Norvēģijā]. Padomē ir vairākas darba grupas, kas izveidotas diskusijām par dažādiem klimata pārmaiņu aspektiem. Bet problēma ir tā, ka mēs neredzam spēcīgu vienprātību par to, kas ir problēmas, nacionālā līmenī.
Liela daļa no šīs problēmas bija Donalda Trampa administrācija, kas konstanti centās noliegt, ka klimata pārmaiņas vispār notiek.
Tas labi izgaismojās pērn, kad ASV pērn padomes sanāksmē norādīja, ka klimata pārmaiņas nav galvenā problēma, jo galvenā problēma ir Krievija un Ķīna. Labas ziņas ir tās, ka gaidāmā Džo Baidena administrācija solījusi mainīt šo attieksmi.
Tomēr tajā pašā laikā ir Krievija, kas ļoti lēni sāk izstrādāt klimata politiku, bet tā vēl nav tikusi līdz punktam, kurā atzīst, ka “mēs to izraisām”. Es domāju, ka tieši tas būs izaicinājums – panākt vienprātību par to, kas reģionā notiek un kas tajā darāms.
Ja pareizi saprotu, tad pērn Arktikas padome pirmo reizi kopš tās pastāvēšanas nespēja vienoties par sanāksmes tradicionālo noslēguma deklarāciju. Kāda šobrīd ir gaisotne Arktikas padomē, un vai pastāv acīmredzamas nesaskaņas dalībvalstu vidū?
Tomēr ir divi lieli problēmjautājumi, ar kuriem Arktikas padome šobrīd saskaras. Pirmkārt, prezidentūra tiks nodota no Islandes Krievijai, un ir acīmredzami, ka pašreizējā situācija starp ASV un Krieviju, kā arī NATO un Krieviju, attiecības padomē padarīs ļoti delikātas. Vienmēr ir bijis šis skatījums – ja tu apmeklē padomes sanāksmes, tad tu saved politiku kārtībā savās mājās un atstāj citas domstarpības aiz durvīm, gaitenī, jo mēs sanākam, lai runātu par Arktiku. Un tas tā varētu notikt, tomēr saspīlējumu starp ASV un Krieviju būs grūti pārvarēt.
Otrs izaicinājums ir tas, ka sākam redzēt ne-Arktikas valstu un tajā skaitā 13 padomē esošo novērotājvalstu valdību mēģinājumus uzspiest uz pastāvošajām robežām, Proti, “mums patīk būt novērotājām, bet mums ir nopietnas bažas par lietām, kas notiek Arktikā, par militārajām aktivitātēm, par klimata jautājumiem… un mēs vēlētos lielāku ietekmi”.
Varam aplūkot dažu valstu, piemēram, Lielbritānijas, Vācijas un Japānas publicētos dokumentus. Šīs valstis norāda, ka tās pilnībā apmierina novērotājas statuss, bet tām ir bažas un tās vēlas šīs bažas izteikt kvalitatīvāk. Un Igaunija, kas nolēmusi lūgt novērotāja statusu padomē nākamgad, arī norāda, ka vēlas piedalīties procesā.
Tātad ne-Arktikas valstu, īpaši, Ķīnas, kas ir saraksta augšgalā, interešu sabalansēšana ar Arktikas padomes valstīm, būs izaicinošāka, nekā tas būtu bijis pirms pieciem vai desmit gadiem.
Bet vai šādām mazām valstīm kā Igaunija un citām ne-Arktikas valstīm šāda “teikšana” padomē, pēc Jūsu domām, vispār ir nepieciešama?
Tas ir atklāts jautājums, jo ir dažas valstis – kā Kanāda un Krievija –, kas teikušas, ka “mēs esam priecīgi par citu valstu pienesumu padomē, bet mēs esam Arktikas valstis un mums būtu jābūt tām, kuras rīkojas. Tikmēr Ķīna, kas sevi definējusi kā “Arktikai pietuvinātu valsti”, saka, ka mēs redzam daudz pierādījumu tam, ka Arktikā notiekošais saistībā ar laikapstākļu izmaiņām, ekonomikas interesēm un tirdzniecību jūrā mūs ietekmē”.
Lai gan mums nav problēmu ar Arktikas padomi un Arktiku regulējošajiem dokumentiem, Arktika “atveras” un daudzas no tā izrietošajām problēmām vienkārši ir par sarežģītu, lai valstis vienas pašas ar tām tiktu galā. Un uz šo argumentu norāda arī Vācija, Lielbritānija…
Pat Singapūra ir norādījusi, ka tā ir sala un, ja jūras līmenis Arktikas dēļ celsies, tad tai būs jāiesaistās un tā vēlēsies teikt savu vārdu par lietām, kas saistītas ar Arktikas klimata politiku.
Šeit rodas problēma, jo pēc šādām vadlīnijām teju jebkura valsts var teikt, ka tai ir jābūt teikšanai reģionā. Un šeit mēs atgriežamies pie problēmas – kā sabalansēt ne-Arktikas un Arktikas valstu intereses.
Kādas ir Ķīnas intereses Arktikas reģionā. Vai tās ir saistītas ar klimatu un ekonomiku, vai ir vēl kas?
Es teiktu, ka ir trīs dažādas pieejas, ko Ķīna īsteno. Pirmkārt, tās ir zinātniskās intereses. Ja parunāsiet ar kādu Ķīnas amatpersonu, dzirdēsiet argumentu, ka klimata jautājums ir mūsu galvenās bažas. Redzam pierādījumus tam, ka Arktika sāk ietekmēt Ķīnas klimatu un piesārņojuma līmeni.
Ķīna vēlas uzzināt vairāk par reģionu, jo tā reģionam pievērsusies nesen, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm vai Āzijas valstīm.
Otrs pīlārs ir ekonomika. Ķīna ir skaidri pateikusi, ka tās interesēs nav izaicināt reģiona suverenitāti, bet tā uzskata, ka tai ir tiesības iesaistīties ekonomiskajās aktivitātēs reģionā.
Ķīna un Krievija ir uzsākušas dažādus enerģijas un infrastruktūras projektus.
Ķīna ir ieinteresēta paplašināt kuģošanas aktivitātes reģionā “Polārā Zīda ceļa” ietvaros, un Ķīnas kompānijām ir interese veikt kalnrūpniecības aktivitātes Grenlandē. Ķīna noteikti ir ieinteresēta nākotnē sadarboties ar citām Arktikas valstīm ekonomiskā ziņā.
Trešā lieta, kas, visticamāk, radīs vislielākās galvassāpes, ir tas, ka Ķīna sevi uzskata par lielu valsti un lielu ekonomiku un tā nevēlas izaicināt kaut kādus noteikumus Arktikā. Tomēr līdz ar vairāku problēmu parādīšanos reģionā Ķīna vēlas vairāk tiešu teikšanu pār to, kā problēmas tiek risinātas.
Pagaidām Ķīna cenšas noturēt šo retoriku, ka tā vienkārši ir ieinteresēta būt par partneri. Bet… mēs runājam par varu, kas arvien tiešāk sāk saķerties ar ASV.
Jautājums ir, vai Ķīnai šajā reģionā būs stratēģiska pieeja nākotnē, un otra lieta ir tā, ka Ķīna Arktikā kļūst arvien tuvāka ar Krieviju, kas arī rada nervozitāti Rietumos.
Vai un kādas izmaiņas attiecībā uz ASV politiku šajā reģionā varētu nest jaunievēlētais prezidents Džo Baidens?
Šobrīd Savienoto Valstu Arktikas politika var tikai un vienīgi uzlaboties. Jo pēdējo četru gadu laikā Trampa politikas dēļ tā ir bijusi neveikla. Pirmos divus prezidentūras gadus Arktika bija pilnībā ārpus darbakārtības. ASV nebija ieinteresētas reģionā.
Pagājušajā gadā mēs redzējām vairākus valdības dokumentus, kuros minēts, ka klimata jautājumi nav svarīgi, būtiska ir Krievija un Ķīna, kas ir lielākie drošības draudi reģionā. Tāpat tika norādīts uz plāniem nākamo desmit gadu laikā izveidot ledlaužu floti, bet par to, no kurienes nāktu nauda, nekas netika minēts.
Bija redzama arī nostāja, ka ASV plānoja ļoti spēcīgu militāro klātbūtni reģionā.
ASV noteikti ir nepieciešami jauni ledlauži, jo pašreiz ir divi un tie jau teju ir nokalpojuši savu laiku, un jauni kuģi būtu ļoti noderīgi ASV politikas mērķiem. Problēma gan ir, ka tā ir tikai ļoti maza daļa no tā, ko ASV varētu darīt reģionā. Pirmkārt, būtu jāatzīst, ka klimata pārmaiņas Arktikā pastāv un notiek. ASV ir spēcīgās pozīcijās, lai kļūtu par vadošo spēku to problēmu risināšanā, ko tā radījusi.
Kāda, Jūsuprāt, ir Eiropas Savienības loma reģionā? Vai tai ir sava nopietna politika Arktikā, un kāda tā ir?
Eiropas Savienība ir centusies konsolidēt savu politiku. Ir vairākas Eiropas Savienības dalībvalstis, kas jau ir novērotājas padomē, tāpat dažas ir dalībnieces. Ir centieni konsolidēt politiku un koncentrēties uz cilvēku drošību un klimata pārmaiņu ietekmi.
Eiropas Savienība arī pati cenšas iegūt novērotājas statusu, bet turpina nokļūt diplomātiskās problēmās ar Kanādu un Krieviju.
Bet mēs arī redzam dialoga uzlabošanos starp valstīm, kas jau ir novērotājas – Vāciju un Franciju un pašu Eiropas Savienību. Problēma gan ir tā, ka Eiropas Savienība joprojām cenšas pabeigt savu politiku un tikt pāri tam, ko saka atsevišķas valstis, un nonākt pie vienotas balss šajā jautājumā. Un, līdz tas nebūs noticis, es domāju, ka būs uzskats, ka Eiropas Savienība ir kā atbalstošs spēlētājs, nevis viens no galvenajiem.
Mēs joprojām redzam neskaidrību par to, ko tieši Eiropas Savienība vēlas Arktikā. Mēs Eiropā redzam pretrunīgas balsis. Ja runājam ar Itāliju, tai ir fokuss uz zinātnisko sadarbību, ja runājam ar Vāciju, tās galvenais fokuss ir ekonomika. Eiropas Savienībai ar šo visu šobrīd ir jāžonglē.
Vai varētu teikt, ka galvenā sāncensība reģionā norisinās starp ASV, Ķīnu un Krieviju? Kurš gūst virsroku, un kuram pašlaik ir vislielākā ietekme reģionā?
Ja runājam par “cieto varu”, tad jā, mēs redzam kustību uz to, lai Ķīna, ASV un Krievija kļūtu par galvenajiem spēlētājiem reģionā. Tomēr šo valstu ietekme ir atšķirīga. Krievija noteikti ir Arktikas vara, un tai ir garākā Arktikas jūras līnija, tai ir lielākā ledlaužu flote, tai ir ilgākā uz Arktiku vērstā politika. Savienotās Valstis ilgu laiku ir bijušas ārpus reģiona.
Tagad ASV cenšas apdomāt, ko tās īsti vēlas no reģiona, jo Krievija ir spējusi pārņemt vadību daudzās frontēs.
Ķīna – lai gan tā ir dēvējusi sevi par spēlētāju Arktikā, šīs valsts zināšanas par reģionu joprojām ir zemas. Arī piekļuves punkti Arktikai ir ļoti ierobežoti. Daudz kas Ķīnas Arktikas politikā ir atkarīgs no Krievijas labās gribas.
Ķīna vienkārši nevar iesaistīties kaut kādās vienpusīgās darbībās, nesaņemot nopietnu pretreakciju. Ķīna koncentrējas uz to, lai tā netiktu uztverta kā revizionists. Pirms pāris gadiem bija dokuments par Ķīnas Arktikas politiku, kurā tika runāts par tā dēvēto “melones problēmu”.
Proti, kas notiks, ja Arktiku sadalīs astoņās daļās starp Arktikas valstīm, pārējās valstis atstājot malā? Ķīna vēlas izvairīties no šāda scenārija, un viens no veidiem ir izvairīšanās no situācijas, kurā tevi uzskata par revizionistu.
Globālā sasilšana ietekmē arī Grenlandi, un arī tur ASV un Ķīnas sacenšas par ietekmi. Vai arī pasaules lielākā sala kļūst par arvien karstāku punktu?
Jā, tas tiešām ir karstais punkts un vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, mēs tur redzam ļoti nopietnas globālās sasilšanas pazīmes. Grenlandes ledus sega kūst paātrinātā tempā, un mēs runājam par ļoti nopietnu ledus zudumu.
Un ir daudz jautājumu par to, ko tas nozīmēs vietējam klimatam un klimatam Arktikā.
Ja mēs runājam par šo ledus segu, tad jāsaprot, ka tā vidēji ir tikai 2 kilometrus bieza un tās zudumam būtu ļoti nopietna ietekme visur pasaulē. Otrs jautājums saistībā ar Grenlandi ir tas, ka līdz ar šo ledus zudumu kļūst iespējams piekļūt dažāda veida metāliem un minerāliem, kā arī potenciālām naftas un gāzes iegulām.
Pamazām var redzēt ar izrakteņu ieguvi saistītas aktivitātes, dažās no tām līdzdarbojas Ķīna.
Tā ir ļoti dārga vieta, kur īstenot šāda veida operācijas, jo ir jāatved pilnīgi viss, nav infrastruktūras. Paies ļoti ilgs laiks, līdz mēs sāksim redzēt liela mēroga derīgo izrakteņu ieguvi. Tomēr Ķīnai ir ekonomiskās intereses tur, un ASV ir nobažījušās, ka Ķīna varētu sākt ietekmēt Grenlandes ekonomiku.
Es domāju, ka tādēļ mēs redzējām ASV centienus pērn nopirkt Grenlandi, kas nenoslēdzās veiksmīgi. Tāpat bažas sāk rasties Dānijā, kas sāk domāt par to, ka varbūt vajadzētu pārskatīt attiecības ar Grenlandi.
Tāpat jāpiebilst, ka Grenlande atrodas ļoti īpašā vietā, tā atrodas blakus lielam Atlantijas okeāna un Arktikas tirdzniecības ceļam, ko arvien vairāk izmanto Krievija. Ir problēmas ar šī ceļa uzraudzīšanu, un Krievija pa to turpina pārvietot uz Arktiku dažādu aparatūru.
Lai gan es nedomāju, ka Baidena valdība atkal mēģinās iegādāties Grenlandi, mēs tomēr redzēsim pieaugošu ASV interesi Grenlandē, lai izvairītos no tā, ka Ķīnas intereses neapdraud salas suverenitāti.
Jo pastāv iespēja, ka Grenlande kādā brīdī var kļūt par neatkarīgu valsti, tam ir spēcīgs atbalsts. Tas nenotiks uzreiz, un no ekonomiskā skatu punkta tas būtu jādara ļoti pakāpeniski.
Tā ir vienīgā Arktikas daļa, kurai nav ļoti noteiktas politiskās nostājas. Visur citur Arktikā mēs zinām, kuram kas pieder, kurš ir suverēns, bet Grenlande ir “nezināmais”, un tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ uz to raugās ļoti uzmanīgi.
