Uz Izraēlas apbalvojuma “Taisnīgais starp tautām” medaļas ir uzraksts “Katrs, kurš izglābj vienu dzīvību, izglābj visu pasauli”. Šis Talmuda citāts pilnā mērā attiecas uz dramatiskajiem notikumiem Bulgārijā 1943.gada martā.
Sākoties Otrajam pasaules karam, Bulgārija zaudē savu neitralitāti un ir spiesta pievienoties trīspusējam paktam starp Vāciju, Itāliju un Japānu. Tiek pieņemta virkne represīvu likumu, tai skaitā arī par nācijas aizsardzību. 1943.gada sākumā Berlīne pieprasa, lai Bulgārija atrisinātu tā saucamo “ebreju jautājumu”.
Jau no februāra beigām pilnīgā slepenībā rit sagatavošanās darbi. Burtiski pēdējā brīdī, naktī uz 9. martu par to uzzina vairāki opozīcijas deputāti, kas informē parlamenta priekšsēdētāja vietnieku Dimitru Peševu. Plānotā deportācija ir pretrunā ar valsts konstitūciju, kas paredz visiem pilsoņiem vienādas tiesības. Peševs piedraud ar parlamentāru un valdības krīzi, un pēc saspringtām pārrunām ar Ministru prezidentu un Bulgārijas karali Viņa Augstību Borisu III policijas akcija 10. martā tiek atcelta.
Tā Bulgārija izrādās vienīgā valsts, fašistiskās Vācijas sabiedrotā, kas par spīti milzīgajam politiskajam un militārajam spiedienam atsakās izsūtīt gandrīz 50 tūkstošus ebreju. Pie tam ne tikai savus pavalstniekus – ir saglabājušās liecības, ka izdevies izglābt arī vairākus tūkstošus citu valstu ebreju izcelsmes pilsoņus ar diplomātisko misiju un Starptautiskā Sarkanā Krusta palīdzību. Tika izdotas 15 tūkstoš vīzu ebreju emigrantiem no Vācijas, Polijas, Rumānijas, Lietuvas un arī Latvijas, kam pa jūru izdevās izceļot uz Palestīnu.
Diemžēl, neizdevās izglābt vairāk nekā 11 tūkstošus ebreju no Maķedonijas, Trāķijas un Ziemeļgrieķijas, tā sauktajām “jaunajām teritorijām”, ko bija okupējusi fašistiskā Vācija un kas kara laikā bija Bulgārijas pagaidu administratīvā uzraudzībā. Tā kā viņi nebija Bulgārijas pilsoņi un pēc Berlīnes domām vietējie likumi uz viņiem neattiecās, deportāciju neizdevās novērst un lielākā daļa gāja bojā koncentrācijas nometnēs.
Izraēlas valsts un ebreju tauta nav aizmirsuši dramatiskos 1943.gada marta notikumus, un ne vienreiz vien oficiāli izteikuši pateicību par bulgāru pašaizliedzīgo rīcību.
Tā savā laikā Izraēlas prezidents, Nobela Miera prēmijas laureāts Šimons Peress, atklājot Eiropas Parlamentā izstādi, veltītu Bulgārijas ebreju izglābšanas 70. gadadienai, to raksturoja kā visas tautas varoņdarbu, neticamu drosmes un cilvēcības paraugu:
„Es gribu pateikties visai tautai, baznīcas un sabiedrības pārstāvjiem, vienkāršiem cilvēkiem, kas uzņēmās neapšaubāmo risku – un izglāba ebreju kopienu Bulgārijā, vismaz lielāko tās daļu.”
Pēckara gados šie fakti tika lielā mērā noklusēti, jo komunistiskās ideoloģijas apoloģētiem bija grūti atzīt tādu vēsturisku personu kā cara Borisa III, Sofijas un Plovdivas arhibīskapu, inteliģences pārstāvju un daudzu citu cilvēku ieguldījumu bulgāru ebreju izglābšanā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka no 43 deputātiem, kas parakstīja petīciju ar prasību atcelt deportāciju, 20 tika notiesāti uz nāvi, astoņi - uz mūža ieslodzījumu, pārējiem piesprieda 15 gadus cietumā. Bet izglābtie ebreji, nespējot samierināties ar jauno režīmu, 1948.gadā masveidīgi izceļoja uz Izraēlu, saglabājot sirdīs pateicību tautai, kas pierādīja, ka arī dramatiskajos kara apstākļos iespējams būt cilvēcīgiem - pateicību, kas nav aizmirsta arī pēc tik daudziem gadiem.
