"Gribu jums pasniegt dāvanu – tā ir nozīme ar Serbu Republikas karogu. Tas ir gluži kā Krievijas karogs – tikai apgriezts otrādi," sacīja Bosnijas serbu līderis Milorads Dodiks. Kamēr rietumvalstis meklē iespējas samierināt Bosnijā dzīvojošos horvātus, bosniešu musulmaņus un serbus, kas vēl nesen bija ierauti asiņainā konfliktā, Putins Bosnijā atbalsta serbu separātistu līderi. Un abu politiķu draudzība Putinam teju vai garantē veto tiesības uz Bosnijas iestāšanos NATO.
Valsts aizvien sadalīta divās autonomās daļās - Serbu Republikā un Musulmaņu-Horvātu Federācijā. Kara traumu dēļ tajā ir sarežģīta politiskā sistēma - 1995.gadā ASV panāca vienošanos, kuras rezultātā tika iedibināts “kolektīvais prezidentālisms”. Prezidentūra ir trīs cilvēku rokās - horvātu, bosniešu musulmaņu un serbu pārstāvis. Un nesamierināmās intereses traucē jebkādiem integrācijas centieniem.
Tikšanās ar Putinu Dodikam palīdzēja iegūt šīs dalītās prezidentūras krēslu, padziļināja etnisko šķelšanos starp atšķirīgajām kopienām un kalpoja kā apliecinājums Krievijas ietekmei politiski trauslajā Balkānu valstī.
Visauglīgāko zemi Krievija savai maigajai varai radusi Serbijā, kas uz NATO dalību nemaz netiecas. Apmaiņā pret Krievijas atbalstu Serbijas pretenzijām uz Kosovu, Serbija ir uzticīgs Maskavas sabiedrotais, kaut gan izmanto rietumvalstu finansējumu valsts atjaunošanai.
Daudziem serbiem aizvien ir sāpīgas atmiņas par 1999.gada bombardēšanu, ko veica NATO, lai novērstu serbu vardarbību Kosovā. Un, neskatoties uz Rietumu centieniem panākt kādu vienošanos starp Serbiju un Kosovu, kas 2008.gadā pasludināja no tās neatkarību, saspīlējums arvien aug. Belgrada, bažījoties par Kosovas policijas spēkiem serbu apdzīvotajās daļās, stiprina kaujas gatavības spējas un dara daudzus Eiropā bažīgus.
Serbijas prezidents Aleksandrs Vučics, kurš ilgstoši aizstāvējis nacoinālisma ideju, tagad piesaka sevi kā pret Eiropu labvēlīgi noskaņotu reformistu, kas vienlaikus cnešas uzturēt labas attiecības ar Krieviju. Tomer Serbijas nevēlēšanās atbalstīt ES vērstās sankcijas pret Maskavu raisa jautājumus par viņa patiesajiem nodomiem.
Kā viens no veiksmes stāstiem spējā turēties pretī Krievijas spiedienam varētu kalpot Melnkalne. Neskatoties uz krievu spiegu mēģinājumu 2016.gadā sarīkot apvērsumu, valsts tomēr pievienojās NATO un dod iemeslu cerībai arī citām konfliktu nomocītajām valstīm.
Tas Kremli pamatīgi sadusmoja - Maskava pret Melnkalni izvirzīja sankcijas, uz ko Melnkalne Krievijai atbildēja ar to pašu. Kopš tā laika Kremļa tvēriens kalnainajā Balkānu valstī nav atslābis.
Maskavas sabiedrotajiem Balkānos ir daudz kopīga - viņi sēj neuzticību Rietumu demokrātijām un pasniedz Vašingtonu un Briseli kā naidīgos spēkus, kas grib nācijai atņemt tās identitāti un pakļaut savam diktātam. Un kaut arī Krievijas ietekmei palīdz vēsturiskās slāvu un pareizticības saknes, ir arī citi faktori, kas nostrādā par labu Maskavai.
"Šajās valstīs ir augsta līmeņa nepotisms, korupcija un valsts sagrābšanas pazīmes. Tas nozīmē, ka veidot ciešas saiknes ar Rietumu demokrātijām nākas grūti. Tāpēc šo valstu līderi meklē citus varas centrus, kuriem pievienoties," pauda politologs Adans Huskičs (Adan Huskic).
Krievijas acīs Eiropas centieni integrēt Balkānu valstis nav bijuši sekmīgi, turklāt pēdējo gadu laikā valstis vairāk nodarbinātas ar iekšējām problēmām, kā eirozonas krīze, migrantu plūdi un “Brexit”. Eiropas Ārlietu padome ziņojumā secina, ka Krievijas mērķis nav parādīt savu ietekmi pār Balkāniem, bet pastiprināt jau esošo saspīlējumu.
