24. februāris Ukrainā. Kara pirmajā dienā fiksētie kadri ar sprādzieniem un šāvieniem dažādās Ukrainas vietās jau kopš plkst. 5 no rīta pēc tam, kad izskanējis Kremļa paziņojums ar izdomātiem uzbrukuma iemesliem.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins: ''Esmu pieņēmis lēmumu par speciālās militārās operācijas īstenošanu. Tās mērķis – aizstāvēt cilvēkus, par kuriem Kijivas režīms astoņus gadu garumā ņirgājas un pakļauj genocīdam.''

Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis: ''Mēs jau izsniedzam un izsniegsim ieročus visiem, kas vēlas, lai aizstāvētu mūsu zemi, visiem, kas ir spējīgi aizsargāt mūsu suverenitāti.''

Ukraina izsludina mobilizāciju. Vīriešiem jāpaliek karot. Daudzas sievietes un bērni dodas bēgļu gaitās.

Krievija uzbrūk gan ziemeļos, gan austrumos un dienvidos.

Tomēr drīz kļūst skaidrs, ka zibenskarš Krievijai nav izdevies.

Žurnālists, politisko notikumu analizētājs Jevgēņijs Kiseļovs: ''Kijivas pievārtē nogalināto Krievijas zaldātu mugursomās bija parādes mundieri. Viņi gatavojās, ka būs parāde. Acīmredzot uz galvenās ielas Kreščatikā. Karš bija paredzēts uz trim diennaktīm.''

27. februāris. Eiropas Savienība izslēdz nozīmīgas Krievijas bankas no starptautiskās maksājumus sistēmas SWIFT un paziņo, ka "Eiropas Savienība pirmo reizi finansēs ieroču un cita ekipējuma iegādi un piegādāšanu valstij, kurai tiek uzbrukts". Pakāpeniski par sankcijām Krievijai un Ukrainas atbalstīšanu ar ieroču piegadēm un finansējumu ziņo arī citas rietumvalstis.

28. februāris. Pirmās sarunas par pamieru notiek bez rezultāta.

1. marts. Krievija okupē pirmo un līdz šim vienīgo reģiona centru – Hersonu.

Ostas pilsēta Mariupole ir aplenkta. Fiksēts, ka Krievija izmanto aizliegtos ieročus – kasešu bumbas pret civiliedzīvotājiem.

4. marts. Krievijā tiek ieviesta vēl stingrāka cenzūra, bloķēti daudzi masu informācijas līdzekļi un ieviesta kriminālatbildība līdz 15 gadiem cietumā par it kā “viltus ziņām” saistībā ar karu.

Okupanti sagrābj Zaporižjas atomelektrostaciju, kas ir viena no lielākajām Eiropā.

9. marts. Krievija sagrauj dzemdību namu Mariupolē. Apšauda dzīvojamās ēkas.

15. marts. Ukraina atzīst, ka tās dalība NATO nav perspektīva.

16. marts. Ukraina sarunās ar Krieviju norāda, ka ASV, Lielbritānija un Turcija varētu būt Ukrainas drošības garanti. Bet Krievija Mariupolē sagrauj teātra ēku, kas ir patvērums gan bērniem, gan vairākiem simtiem citu civiliedzīvotāju.

21. marts. Ukraina noraida Krievijas ultimātu Mariupolei padoties.

29. marts. Krievijas Aizsardzības ministrija ziņo, ka nolēmusi “kardināli samazināt” militārās operācijas Kijivas un Černihivas virzienā. Tā kā nav izdevies ieņemt Ukrainas lielākās pilsētas, Krievija varētu pievērsties okupēto teritoriju noturēšanai un paplašināšanai Ukrainas austrumos.

Tomēr raķešu apšaudes turpinās arī citās Ukrainas pilsētās.

1. aprīlis. Krievijas spēki ir demoralizēti, slikti apgādāti un spiesti atkāpties no Ukrainas ziemeļdaļas. Atklājas šausminoši noziegumi – civiliedzīvotāji spīdzināti, izvaroti, nošauti. Vairāki simti aprakti masu kapos.

14. aprīlis. Melnajā jūrā nogrimst Krievijas lepnums – tās flagmaņkuģis “Moskva”. Pēc Ukrainas teiktā, to izraisīja ukraiņu raķešu trieciens.

18. aprīlis. Ukraina ziņo, ka pēc pārgrupēšanās austrumos Krievija ir sākusi jaunu liela mēroga ofensīvu.

21. aprīlis. Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu ziņo Putinam, ka Mariupole ir pārņemta Krievijas kontrolē. Tomēr ukraiņu spēki joprojām turpina noturēt savas pozīcijas vienā no Mariupoles objektiem – metalurģiskajā rūpnīcā "Azovstaļ". Pēc Ukrainas amatpersonu sākotnējām aplēsēm Mariupolē Krievijas uzbrukumā nogalināti 20 000–22 000 cilvēku.

22. aprīlis. Krievija precizē, ka “otrās specoperācijas fāzes” mērķis ir “ieviest pilnīgu kontroli pār Donbasu un Dienvidu Ukrainu”.

Ja atceras, ka kara sākumā Putinam bija nodoms nomainīt Ukrainā pastāvošo varu, tad tas viņam nav izdevies, un tiek uzskatīts, ka Krievijas armija ar saviem galvenajiem uzdevumiem nav tikusi galā.