Redzamākā no Eiropas labējiem ir Francijas Nacionālās frontes līdere Marī Lepēna. Viņas vadītajai kustībai izdevies gūt vērā ņemamus panākumus pēdējās Francijas pašvaldības vēlēšanas, un viņa cer iegūt vismaz 15 vietas Eiroparlamentā pašreizējo triju vietā. Lepēna regulāri nosoda to, ko viņa sauc par Briseles „diktātu”, un viņa uzskata, ka bloka vienotais tirgus un atvērtas robežas ir radījuši Francijā augstu bezdarbu, krītošu pirktspēju, negodīgu tirdzniecības konkurenci un vispārējo suverenitātes zaudēšanu.
„Valstis ir ieinteresētas atgūt savu suverenitāti. Tas ir tas, kas rada pilnīgu vienotību mūsu grupā. Mēs gribam būt noteicēji mūsu valstīs. Austrieši grib būt saimnieki Austrijā, francūži - Francijā, bet beļģi Beļģijā, un tas ir pilnīgi likumīgi,” uzsver Lepēna.
Viņai par sabiedroto jau pieteicies Nīderlandes brīvības partijas vadonis Gērts Vilderss, kurš ieguvis popularitāti ar savu nostāju pret imigrantiem, īpaši no islāma valstīm. „Pirmais ir tas, ka mēs gribam apturēt imigrāciju no islāma valstīm. Ir jāaptur jaunu cilvēku plūsma,” norādījis Vilderss.
Politikas eksperti norāda, ka pat iegūstot lielāku pārstāvniecību nekā līdz šim, labējiem var būt problēmas vienoties blokā, jo viņi pamatā ir orientēti uz savu valstu šaurākām interesēm.
"Tas ir diezgan apšaubāmi, vai viņi spēs izveidot viendabīgu grupu. Viņi gan mēģina tēlot vienotību, bet, kad runa ir par konkrētiem jautājumiem, mēs redzēsim, cik viendabīga viņi būs, it īpaši tāpēc, daudzi no viņiem ir ļoti nacionālistiski orientēti,” norāda grieķu politologs Janis Emanolidis.
Eiropas ekonomikas lejupslīde ir veicinājusi populistisku un pat fašistisku spēku atmodu visā kontinentā: no Apvienotās Karalistes Neatkarības partijas līdz "Zelta saullēktam" Grieķijā. No "Jobbik" Ungārijā līdz "Īstajiem somiem" Somijā. Labējie atšķiras arī savā ekstrēmisma pakāpē, un tas apgrūtinās to saskaņotu darbību pat tad, ja viņi iegūs prognozēto trešdaļu no 750 eiroparlamenta vietām.
