ĪSUMĀ:

• Ukrainas valsts iestāžu oficiālie dati: deportācijā atrodas 19 393 bērni.
• Deportēta bija arī hersoniete Anastasija, kurai nometne divu nedēļu garumā izvērtās piecu mēnešu ilgā murgā.
• Pēc atkāpšanās no Hersonas Krievija negrasījās paņemtos bērnus atdot atpakaļ.
• Ukraiņu bērnus palīdz glābt brīvprātīgo organizācijas.
• Līdz šim izdevies Ukrainā atpakaļ atvest tikai 361 bērnu. 
• Deportēta ukraiņu meitene: "Ja mēs nedziedājām himnu, teica, ka esam nepateicīgi".
• No Krievijas izkļūt nav iespējams tūkstošiem bērnunamu bērnu, kā arī tiem, kuri vecākus zaudējuši karā. 

"Es tevi vairs nekad nekur nelaidīšu"

"Tas bija 14. martā. Viņa skrēja pie manis, tā raudāja, skrien, apkampj, vecmāmiņ... Raud. Es viņu apkampju un saku – viss! Nastjeņka, mēs esam kopā, un es tevi vairs nekad nekur nelaidīšu," tā Hersonas iedzīvotāja Svitlana Semaka atcerējās to dienu, kad atkal varēja apskaut savu mazmeitiņu Anastasiju. Meitenei nav vecāku – viņa kopā ar brāli un māsu ir Semakas aizgādībā.

Anastastijai ir 13 gadi un viņa ir viena no vairāk nekā 19 tūkstošiem Ukrainas bērnu, kas pērn faktiski nolaupīti no Krievijas karaspēka okupētajām teritorijām Ukrainā. 

Oktobra sākumā Anastasija atsaucās Hersonas skolā izteiktajam vilinošajam piedāvājumam doties uz atpūtas nometni Krimā.

Taču divu nedēļu atpūtas brauciens meitenei izvērtās piecu mēnešu ilgā murgā ar neziņu, vai jebkad atkal ieraudzīs savus tuviniekus.

Semaka stāstīja: "21. oktobrī viņus vajadzēja paņemt, divas nedēļas bija pagājušas. Nastjeņka man piezvanīja un teica, lai aizeju uz skolu un uzrakstu iesniegumu, lai mani atgrieztu mājās."

Tā notikumus pirms pusgada atcerējās Anastasijas vecmāmiņa. Hersona tobrīd bija okupēta, pilsētā saimniekoja Krievijas iecelta administrācija, un vietējo kolaborantu bērni jau bija pabijuši un atgriezušies no nometnēm Krimā, tāpēc vecmāmiņa meiteni palaidusi atpūtas braucienā. Tikai vēlāk sapratusi, ka kaut kas nav lāgā.

Semaka sacīja: "Es aizgāju uz skolu un uzrakstīju iesniegumu, viss kā pienākas. (..) Pēc pāris dienām man zvana tas cilvēks, kurš pavadīja bērnus, un prasa – vai es esmu gatava viņus saņemt. Es saku – jā, protams, mēs jau esam sagatavojušies. Prasa, vai būs, kas bērnus sagaidīs? Es saku – jā, mans vīrs brauks un paņems. Pēc tam viņš man nākamajā dienā zvana un stāsta, ka bērnus nepārvedīs."

Anastasijas vecmāmiņa sacīja, ka mazmeita bijusi Krimā, Evpatorijā kādā pansionātā. Semaka pauda: "Viņi bija trīs pansionātos, viņus mētāja no viena uz otru. Aptuveni tūkstotis bērnu, ļoti daudz bērnu no Hersonas apgabala un pašas Hersonas."

Pēc atkāpšanās no Hersonas Krievija negrasījās atvest bērnus atpakaļ

Novembrī Krievijas karaspēks no Hersonas atkāpās, bet atgriezt atpakaļ Hersonas bērnus vairs negrasījās.

Semaka stāstīja: "Tāpēc, ka ir šis karš. Tieši Nastjai uz dzimšanas dienu ienāca mūsējie – Ukrainas bruņotie spēki – un atbrīvoja [Hersonu]. Un sākās tāda pretošanās – krievi sāka šīs apšaudes un aizliedza bērnus vest. Bērni kļuva par tādiem kā ķīlniekiem par to, ka Ukrainas bruņotie spēki atbrīvoja Hersonu.

Kamēr Anastasijai darbojies telefons, sazināties ar mazmeitiņu Krimā varējusi regulāri. Pēcāk – epizodiski. Zinājusi, ka bērni dzīvojuši pansionātā, tikuši iesaistīti dažādos darbos un spiesti apmeklēt krievu skolu.

Semaka atcerējās: "Viņa ļoti stipri pārdzīvoja. Viņa pēdējā laikā man teica – vecmāmiņ, ja tu mani nepaņemsi, mani vienkārši nodos internātā vai atdos adopcijā krievu ģimenei. Es teicu, ka nekas tāds nenotiks! Tev ir ģimene, tev esmu es, tev ir brālis, un māsa gaida mājās. Viss tev ir. Es visiem saviem spēkiem dabūšu tevi ārā, un tu būsi mājās."

Anastasija no paziņām uzzinājusi par brīvprātīgajiem no organizācijas "Save Ukraine", kas palīdz organizēt bērnu atgriešanos Ukrainā.

Semaka sacīja: "Bērni kaut kā atrada to voluntieru grupu no Kijivas. Iedeva Nastjeņkai telefonu. Viņa ar mani sazinājās un teica – vecmāmiņ, steidzami sazinies ar to brīvprātīgo Katju Kijivā. Es ar viņu sazinājos, un viņa man palīdzēja."

Sīkākas detaļas par izvešanas apstākļiem sieviete nestāstīja. 

Bērnus palīdz glābt brīvprātīgo organizācijas; atpakaļ atgriezts neliels skaits bērnu

Kopš Krievijas vispārējā iebrukuma Ukrainā organizācija "Save Ukraine" palīdzējusi no Krievijas izkļūt jau aptuveni 100 bērniem. Tas gan ir ļoti neliels skaits, salīdzinot ar to, cik bērni vēl ir iestrēguši Krievijā vai tās okupētajās teritorijās.

Atbilstoši Ukrainas valsts iestāžu oficiālajiem datiem, pašlaik deportācijā atrodas 19 393 bērni, no kuriem Ukrainā atpakaļ atgriezti tikai 361.

Taču pēc 2014. gada Krievijā un tās okupētajā Ukrainas daļā palika ap pusotrs miljons bērnu un viņu liktenis nav zināms.

Pirms divām nedēļām organizācija "Save Ukraine" Kijivā informēja par jaunāko no Krievijas pārvesto bērnu grupu. 

Organizācijas vadītājs Mikola Kuleba norādīja: "Šobrīd noslēdzas piektā atgriešanas misija un 31 bērns pēc trīs, četrām stundām iebrauks Kijivā. Šī bija īpaša misija ne tik daudz šo bērnu dēļ, cik sarežģītības dēļ."

Piektais brauciens bijis dažādu izaicinājumu pilns, turklāt Krievija pēdējā laikā sākusi pievērst arvien lielāku uzmanību organizācijas aktivitātēm.

Kuleba turpināja: Pēc tam, kad mēs sākam izvest arvien vairāk bērnu, vienu pēc otras organizējam izvešanas misijas,  īpaši pēc tam, kad Starptautiskā Krimināltiesa izdeva aresta orderi [Krievijas prezidentam Vladimiram] Putinam un [bērnu tiesībsardzei] Marijai Ļvovai-Belovai, viņi saprata, ka katrs bērns, kurš atgriežas, ir pierādījums viņu noziegumiem (..) Kad bērnu tuvinieki un likumīgie pārstāvji ieradās pēc bērniem, viņi tika turēti aiz sētas un pa vienam laida viņus iekšā vietā, kur bija uzstādītas kameras, un viņi informēja tuviniekus, ka, pirms viņi saņem bērnus, viņiem ir jāpasaka paldies Krievijai par to, ka Krievija ir izglābusi viņu bērnus."

"Ja mēs nedziedājām himnu, teica, ka esam nepateicīgi"

Preses konferencē piedalījās arī daži jaunieši, kas ar organizācijas atbalstu tikuši laukā no Krievijas. 

Piemēram, pusaudzis Vitālijs stāstīja: "Mums katru vakaru bija pārrunas par svarīgo. Stāstīja, ka ukraiņi ir teroristi, ka mūs izmetīs no savas valsts, ka [Volodimirs] Zelenskis ir narkomāns. Ja mēs runāsim ukrainiski, mūs ieslēgs pagrabā, izolatorā. Kad atbrīvoja Hersonas labo krastu, mums neļāva zvanīt vecākiem – it kā mēs varam kaut ko noziņot par viņiem, bildes sūtīt. Viņi izturējās pret mums kā zvēriem, mūs nepieņēma par cilvēkiem. Mūs ieslēdza vienā korpusā, bet bērnus no Luhanskas – viņiem visi nosacījumi, remonti bija labāki, arī baroja viņus atsevišķā ēdamzālē. Viņi kliedza uz mums, ka mēs ar galvu slimi esam, ka viņi mūs piebeigs."

Savukārt cita padsmitgadnice, kuru organizācija arī paglāba, sacīja: "Mums lika dziedāt Krievijas himnu un katru nedēļu noteiktā laikā mēs to dziedājām.

Stāvējām un bijām spiesti dziedāt. Ja mēs nedziedājām, mums teica, ka mēs esam nepateicīgi. Viņi necentās rast iespēju mūs atgriezt atpakaļ pie mūsu vecākiem."

Šobrīd garā, lēnā un ļoti sarežģītā procesā, nereti tikai ar brīvprātīgo organizāciju atbalstu, izkļūt no Krievijas iespējams bērniem, kuriem ir vecāki vai ir nokārtotas aizbildņu pilnvaras.

Taču nekāda risinājuma pagaidām nav daudziem tūkstošiem bērnunamu bērnu, kā arī tiem, kas vecākus pazaudēja tieši Krievijas iebrukuma laikā un nejauši nonākuši frontes otrā pusē. Šie bērni aktīvi tiek nodoti adopcijai krievu ģimenēm, pirms tam viņiem piešķirot Krievijas pases un nemaz nemēģinot noskaidrot, vai viņiem Ukrainā ir tuvinieki.

Tikmēr Semaka Hersonā jūtas salīdzinoši droši – citur, kur apmesties, viņiem neesot. Viņa raizējas gan par Anastastiju, ko meitene viena pati piecos mēnešos Krimā piedzīvojusi un cik ātri tam tiks pāri, gan arī par to, cik ātri apradīs ar nemitīgo šāvienu dārdēšanu Hersonā.

Semaka pauda: "Nastjeņka brīžiem baidās. Es saku – nebaidies, tie ir mūsējie, kas apšauda viņus. Viņi šauj no kreisā krasta, bet mūsējie atbild. Mēs esam stipri, Ukraina ir aiz mums."