Tas ir ilgākais un asiņainākais arābu pavasara konflikts. Neviens īsti nav saskaitījis, bet ziņo par 80 000 bojāgājušo. No savām mājām aizbēguši pieci miljoni cilvēku, miljons bēgļu patvērušies kaimiņvalstīs. Pārējā pasaule ir sašutusi, taču nesteidzas iejaukties tieši.
Modžāheds Kāfs ir dzimis un audzis Vācijā, viņa vecāki ir sīrieši, kuri no dzimtenes aizbēga astoņdesmitajos gados. Visu šo laiku viņam bija liegts iebraukt Sīrijā. Revolūcijas laikā Modžāheds pirmo reizi spēra kāju uz zemes, kurai viņš sevi uzskata par piederīgu. Turp viņš devies jau divas reizes, jo Rīgā studē medicīnu un Sīrijā var būt noderīgs kā ārsts.
"Tā bija sirdi plosoša pieredze. Tā ir tīra vardarbība – valsts armija nogalina savus iedzīvotājus. Mūsu lauka slimnīcā bija bērni bez galvām. Mēs dzirdējām sprādzienus un kad ieradāmies varējām savākt trīs, četru cilvēku atliekas mazā plastmasas maisiņā. Operācijas slimnīcā veic medmāsas un tādi studenti kā es, tāpēc ložu skartās ķermeņa daļas bieži izvēlamies amputēt. Ārstiem ir pietiekami daudz līdzekļu, lai pamestu valsti," stāsta Modžāheds.
Nav labo un slikto
Sīrijas prezidents Bašars al Asads, pret kura represīvo režīmu tad arī sākās sacelšanās pirms diviem gadiem, tomēr ir spējis turēties pretī nemierniekiem. Pat par spīti daudziem, kas pārgājuši pretējā pusē. Tas apliecina, ka viņam joprojām ir atbalsts. Tas nav mazsvarīgi, jo Asads pārstāv šiītu musulmaņus, kas ir tikai 13% no visiem iedzīvotājiem valstī, kur lielākā daļa 74% ir sunnīti. Un lai gan viņi visi ir musulmaņi, šiīti un sunnīti savā starpā naidojas. Asads pretiniekus sauc par teroristiem. Bet sacelšanās dalībnieki un lielākā daļa pasaules Asadu redz kā diktatoru, kuram nerūp nekas cits kā tikai varas saglabāšana.
Otrā pusē ir jau minētie nemiernieki, kas nav vienots veselums, bet gan atsevišķi grupējumi, kas asiņainus cīņas rīko arī savā starpā. Te sabraukuši arī ekstrēmisti no visas pasaules, pat ietekmīgākajiem teroristiskajiem grupējumiem, piemēram, "Al Qaeda". Viņi slēpjas zem saukļiem par to, ka ir apspiestais vairākums, kam ir tiesības uz varu. Par to viņi arī cīnās. Nemiernieki pieprasa Asada pazušanu, taču tā nebūs vienkārši paiešana malā kā kādai partijai Saeimas vēlēšanās.
"Es pats biju ar nemierniekiem, kuri mani nogādāja uz slimnīcām. Viņi ir tādi paši kā mēs – tur ir ļoti reliģiozi cilvēki, tur ir sliktākā sabiedrības daļa un tur cietumnieki, kas revolūcijas laikā izkļuva no cietumiem. Katrs kurš dabū ieroci var kļūt par noziedznieku vai arī palīdzēt cilvēkiem. Ir tādi ar zemu morālo stāju, kas izvaro un zog. Lielākā daļa cīnās, jo viņi ir zaudējuši visu. Tā ir psiholoģiski sadragāta paaudze – ir tādi, kas ar to sadzīvo un ir tādi, kas sajūk prātā. Tas ir karš," secina Modžāheds.
Uz dzīvību un nāvi
Šis ir karš uz dzīvību un nāvi. Un lai nu kurš beigās uzvarētu, viņi zina, ka otra puse tiks sagrauta, pazemota un daļēji iznīcināta. Ļoti iespējams, ka notiks tas, ko mēs saucam par etnisko tīrīšanu.
Modžāheds ir pesimistisks: "Būs etniskās cīņas. Daudzi domā, ka šiīti ir kara iemesls un viņi mēģinās tos iznīcināt. Bet es domāju, ka lielākā daļa cilvēku ir noguruši no kara. Tur pat fiziski nav iespējams gulēt. Kad es biju Sīrijā divas nedēļas nevarēju gulēt un atgriezies gulēju pat pa 18 stundām no vietas."
Cita demokrātija
Represijas nebija svešvārds Asada režīmam. Nemiernieki it kā runā par demokrātiskām vēlēšanām un vienlaikus viņu mullas mudina izvarot pretinieku sievietes. Tā nav demokrātija kādu to izprotam mēs. Sīrijā aiz šī vārda slēpjas vara, vienalga kā, kādiem līdzekļiem un kas notiks pēc tam.
Modzāheds jautā: "Vai frančiem bija plāns pēc revolūcijas? Vai vāciešiem bija plāns pēc Hitlera gāšanas? Tā ir valsts celšana. Protams, ka nevienam nav plāna un nevar gaidīt, ka būs. Cilvēki dzīvoja diktatoriskā režīmā un vairs to nevēlas – tas ir plāns.
Demokrātija uzreiz nebūs ideāla – būs korupcija un viss kas cits. To, kas sabojāts 50 gadu laikā nevar pārveidot pāris gados. Tas pats notiek Ēģiptē – viņi gaida, ka rīt mainīsies visa pasaule, bet arī Rietumiem tas prasīja desmitiem gadu, lai nonāktu tur, kur esam tagad."
Rozā līnija
ASV novilktā sarkanā līnija, aiz kuras tie vairs nespētu mierīgi noraudzīties notiekošajā, ir ķīmisko ieroču lietošana. Asadam tādu esot apmēram 1000 tonnas, izvietotas dažādās pilsētās. ASV prezidents tieši karot, ķīmisko ieroču nonākšana nepareizajās rokās ir drauds visai pasaulei. Un lai gan pat iegūti pierādījumi to lietošanai, ASV vilcinās un sarkanā līnija krietni izbalējusi.
ASV un Krievija kopējiem spēkiem apņēmušās nemierniekus un Asadu nosēdināt pie sarunu galda jau mēneša beigās. Analītiķi gan ir skeptiski – diezin vai pilsoņu karu atrisinās sarunas, turklāt paši savedēji ir katrs savā pusē – ASV atbalsta nemierniekus, Krievija piegādā ieročus Asadam. Nemiernieku pusē ir arī Saudi arābija, Katara un Trucija. Asada lielākais atbalstītājs ir Irāna un "Hezbollah". Un diezin vai visi iepriekš minētie būs gatavi nolikt ieročus un mierīgi patērzēt par kopēju valdību.
Sunnīti pret šiītiem visā pasaulē
Turklāt Sīrija šobrīd ir tikai epicentrs. Abu musulmanisma atzaru - šīītu un sunnītu savstarpējais naids ik pa laikam uzliesmo Irākā, Bahreinā, Pakistānā un citur. To nav iespējams apturēt – nu gluži tāpat kā pirms 600 gadiem reliģiskos karus Eiropā starp katoļiem un protestantiem. Tie var beigties paši no sevis, iespējams pēc simtiem gadu.
"Jā, Sīrijā ir ekstrēmisti un cilvēki viņus nepadzen, jo nav citas palīdzības. Visa pasaule tikai skatās. Brīdī, kad tiek nogalināti bērni un kad ejot pa ielu tu redzi mētājamies norautas rokas, tu esi gatavs pasniegt roku sātanam," skarbi atzīst Modžāheds.
