Krievijas īstenotās Krimas aneksijas un okupācijas devīto gadadienu šogad iezīmējuši gan vairāki militāri triecieni, kuros, pēc Ukrainas teiktā, iznīcināti Krievijas spārnoto raķešu krājumi, gan Vladimira Putina negaidītā un atšķirīgi vērtēta vizīte Krimā un vēlāk arī okupētajā Mariupolē.
Vizīte Krimā no malas izskatījusies nožēlojami un liecinājusi par Putina iekšējo izmisumu, savukārt kopējās Krievijas militārās neveiksmes Ukrainā būtiski mainījušas arī kopējo skatījumu par Krimas nākotni.
"Lai gan par visām šīm darbībām ir dažādas versijas un skaidrojumi, tomēr Krimas iedzīvotāji tās uztvēruši pilnīgi pareizi – tagad, visticamāk, Krimā vairs nav cilvēku, kas neapzinātos, ka Krimas atbrīvošana jau ir neizbēgama," spriež Čubarovs.
"Dažiem šī izpratne dod spēku un vairo pacietību, jo viņi gaida Krimas atbrīvošanu, bet citi tikmēr krīt histērijā un panikā.
Īpaša panika valda gandrīz miljona Krievijas pilsoņu vidū, kuri nelegāli apmetušies uz dzīvi okupētajā Krimā. Viņi ir kolonizatori. Un mūsu nostāja šeit ir pilnīgi skaidra – katram no viņiem atsevišķi un visiem kopā ir jāpamet Krima," uzsver Čubarovs.
"Šī apziņa novedusi pie tā, ka Krievijas spēka struktūras, cenšoties joprojām kontrolēt cilvēku uzvedību un pat apziņu Krimā, izmanto divas metodes, kuras tām vienmēr bijušas vislabāk pazīstamas.
Pirmā – propaganda, kas griežas visu diennakti, ir bezprincipiāla, bet acīmredzot zināmā mērā sasniedz savu mērķi.
Otra metode ir iebaidīšana un represijas. Cilvēku vajāšana, aresti, kratīšanas. Tās nav samazinājušās. Pēdējā gada laikā kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainas kontinentālajā daļā to patiesībā ir pat vairāk.
Turklāt Krievija absolūti izvairās no jebkuriem mūsu mēģinājumiem panākt šo cilvēku atbrīvošanu, viņi nepiekrīt apmaiņai ar Krimas tatāriem un citu tautību cilvēkiem, kuri tika arestēti Krimā pēc politiski motivētām apsūdzībām," stāsta Čubarovs.
Toms Pastors: Bet kā jūs domājat, kam jānotiek, lai Ukraina atgūtu savas teritorijas? Kādi līdzekļi būtu jāpiemēro? Jūs sakāt – Krima tiks atbrīvota agrāk vai vēlāk... Bet, ņemot vērā pašreizējo situāciju, kad tieši tas varētu notikt un kādā veidā?
Refats Čubarovs: Tagad vēl neviens nevar ar tādu galīgu pārliecību teikt, kāda tieši būs Krimas atbrīvošanas metode, jo visu noteiks Krievijas un Ukrainas kara gaita. Man personīgi šķiet, ka tas būs dažādu faktoru hibrīds.
Protams, pirmais ir militārais faktors. Tiklīdz Ukrainas militāro spēku operācijās tiks atbrīvoti Ukrainas dienvidi – Hersonas, Zaporižjas apgabali… Tiklīdz pirmās Ukrainas armijas vienības pietuvosies administratīvajai līnijai, kas savieno kontinentālo Ukrainu ar pussalu.
Un ja vēl tajā pašā laikā tiktu veiktas militāras darbības saistībā ar tilta iznīcināšanu pāri Kerčas šaurumam, kas pašlaik ir viens no ārkārtīgi svarīgajiem militāro komunikāciju punktiem…
Lai gan pagājušajā gadā tas tika saspridzināts un Krievijas spējas transportēt militārās kravas bija ierobežotas, viņiem to izdevās atjaunot un tas joprojām spēlē kritiski svarīgu lomu Krimas apgādē un militārajā komunikācijā.
Otrs faktors ir Krievijas Melnās jūras flotes karakuģi. Tiem ir īpaša loma Krievijas kontrolē pār Krimas pussalu. Un trešais faktors, par ko es jau aizsāku runāt, ir sauszemes koridora pārraušana starp okupēto Krimu caur okupēto Mariupoli un tālāk uz Rostovas apgabalu.
Lai iedragātu visus šos trīs faktorus – tiltu, floti un apturētu šī koridora darbību –, Ukrainai ir vajadzīgi augstas precizitātes un tālas darbības rādiusa ieroči.
Tās ir raķešu sistēmas, tā ir artilērija. Mums šķiet, ka tuvākajā laikā to būs pietiekami, lai Ukrainas armija varētu izlēmīgi rīkoties.
Tiklīdz šīs operācijas būs veiksmīgas, mums šķiet, ka var sākt darboties citi faktori, galvenokārt iekšpolitiskās destabilizācijas faktori pašā Krievijā. Jo Krima, pateicoties Putinam un visai viņu fašistiskajai propagandai, spēlē īpašu lomu vairākuma Krievijas iedzīvotāju apziņā.
Viņiem nez kāpēc šķiet, ka Krima tiešām ir viņu. Un viņi ir pārliecināti, ka tagad Krima vairs nedrīkst būt ārpus Krievijas.
Un tāpēc Krievijas sabiedrībā pastāvošā apziņa par Krimas statusa negrozāmību liks viņiem aktīvi darboties dažādos Krievijas sabiedrības spektros. Varētu sākties iekšējo lietu kārtošana šodienas militāri politiskajā vadībā – ar to mēs jau rēķināmies.
Tāpēc visi šie faktori, kas saistīti ar Krimas atbrīvošanu, nav vienkārši vienreizēji un tādi, kas tā vienkārši pazustu pēc to izspēles.
Krimas atbrīvošana kopumā var nebūt tikai sava veida Krievijas politiskā dezintegrācija. Mēs ļoti ceram, ka tā būs arī Krievijas teritoriālā sairšana un, iespējams, ka turpmākās Krievijas Federācijas robežas būtiski atšķirsies no tām, kādas tās ir šodien.
Kādu jūs redzat Vladimira Putina lomu šajā procesā? Pirms pāris dienām viņš bija Sevastopolē, kad uzzinājām, ka Starptautiskā Krimināltiesa izdevusi viņa aresta orderi. Kā jūs uztvērāt šo ziņu?
Lūk, viņa parādīšanās Sevastopolē, un tad, starp citu, tikpat negaidīti arī Mariupolē, pie nosacījuma, ka tas patiešām bija viņš, nevis dubultnieki, šeit ir dažādi viedokļi... Bet pieņemot, ka tas tiešām bija viņš – šī parādīšanās ir tieši saistīta ar faktu, ka dienu pirms tam Starptautiskās Krimināltiesa lēma par ordera izdošanu viņa aizturēšanai.
Es nešaubos, ka Putina parādīšanās Krimā, pēc tam Mariupolē, bija vēlme parādīt krievu sabiedrībai, varbūt zināmā mērā ārpasaulei, ka viņš joprojām ir tāds mačo, viņš nebaidās no neviena un tāda ir viņa nicinošā reakcija uz aresta orderi.
Taču zināt, tas notika tādā nožēlojamā, pazemojošā veidā. Visi jau kopš kovida laikiem zina Putina maniakālās bailes par savu veselību un drošību, bet, kad sākās pilna mēroga karš, viņš praktiski neizgāja no sava bunkura, izņemot dažas ļoti retas vizītes, vai arī, kad kāds ierodas pie viņa. Tāpēc arī viņam pielipa iesauka – "bunkura vectēviņš." Un pat pirms gada, pusotra, kad viņš tikās ar vadošajiem pasaules politiķiem, Putins sēdēja aiz ļoti gara galda.
Bet te pēkšņi – atlido tur, tad aizlido citā virzienā... Tas viss ir no izmisuma, bezizejas. It kā lai pateiktu, – es no jums nebaidos, lai gan patiesībā mēs zinām, ka viņu plosa iekšējās bailes un panika.