Pusdienlaiks. Karabeļas rajona jeb, kā to mēdz dēvēt tautas valodā, Salas centrā, vietā, kur kādreiz bija tirgus, tagad pie viena no vēl dažiem atlikušajiem veikaliem pulcējas cilvēki. Aleksandrs Kucs atvedis dārzeņus un augļus, ko iepērk no Hersonas zemniekiem. Pēc gandrīz diviem mēnešiem, kad te visu bija pārņēmis ūdens, beidzot atkal var sākt strādāt.
"Mums šeit pašiem bija sava tirdzniecības vieta, bet pēc plūdiem nekas no tās vairs nav palicis pāri, tāpēc tagad strādājam šādi," saka uzņēmējs.
Turpat arī pazīstamie Hersonas arbūzi. Bet cisternā atvests dzeramais ūdens – tā kā plūdos piegādes sistēmas ir sabojātas.
Olga paņēmusi traukā sev pati un nes padzerties arī mājdzīvniekiem.
"Katru dienu nesu ūdentiņu un ēdienu, bet, kā gan citādi. Viņi ir mūsu dzīvnieciņi, mūsu mīlestība, mēs nevaram viņus pamest. Vakar bija tāds uzlidojums centram, ka mans vīrs paslēpās zem koka un vispār baidījās kustēties," stāsta Olga.
Ūdeni katru dienu cisternā no tuvējās krātuves atved Vaņa, Zaicevs, viņš piedalījies arī cilvēku glābšanā.
"Katru dienu cilvēki nāk, pa trim četrām reizēm. Blakus pagalmā arī stāv mūsu mašīna. Te dzeramā ūdens vispār nav. Tāpēc vedam," skaidro ārkārtas dienesta darbinieks Ivans Zaicevs, atzīstot, ka nevienam tagad nav viegli, bet "puišiem frontē pavisam nav vieglāk".
Karabeļa pamazām atgūstas no šausminošajiem plūdiem, kas pārņēma pilsētu pēc Kahovkas dambja pārraušanas, Dņepras upe daļēji atgriezusies iepriekšējos krastos. Pagalmi sausi.
Aleksandrs, kuru satiekam pagalmā, no sava dzīvokļa loga taisni uzņēmis video ar vietu, kur būtu jābūt garāžai, bet tās nav. Iesprostots sava nama augšējā dzīvoklī, viņš dokumentējis Krievijas armijas izraisīto postu.
"Tur, kur tu redzi caurules un ēka, zem ūdens stāv metāla garāža," rāda Aleksandrs un tur var ļoti labi saprast, cik augsts bija ūdens līmens, jo visa garāža bija zem ūdens.
"Ūdens bija pilnīgi visur. Visi brauca ar laivām. Lūk, mājai redzama svītra līdz pirmajam stāvam, kur ūdens bija. Laivas brauca pa ielām kā mašīnas. Veda iekšā un ārā. Gādāja humāno palīdzību. Kāpņu telpas durvis vaļā netaisījām, jo ūdens trepēs bija līdz kaklam, nevarēja līdz tām nemaz tikt," stāsta Aleksandrs.
Aleksandra dzīve augšstāvā viņu paglābusi no plūdiem, bet izvairīties no lādiņu šķembām arvien ir laimes spēle. Viena kādu vakaru trāpīja logā un sakapāja arī sienu.
Bet Aleksndra lejas kaimiņienei plūdos izpostīta visa iedzīve. Viņa tagad pārcēlusies uz sava mirušā tēva mājām pilsētas otrā pusē, bet katru dienu brauc žāvēt un kārtot savu dzīvokli.
"Ūdens, to izmērīja, lūk, bija 32-34 centimetru augstu. Principā visu nācās izmest. Man te bija tāda siena, un virs tās skapīši, antresoli, tos atstāju, jo man jau ne vienu gadu vien tā nāksies dzīvot," saka Olga Kudajeva.
Kā to visu sakopt, Olgai nav padoma.
"Es tiešām nezināju, pie kā ķerties. Tāds zaudējums, apjukums. Nomira tēvs, un dēls ir karā, tad šie plūdi. Labi, ka ir kaimiņi, īpaši jaunieši, kuri grūtā brīdī mani atbalstīja," atzīst Olga.
Pusdienlaikā atnāk pastniece
"Vēstules, avīzes, pensijas, ir arī sūtījumi, pārskaitījumi. Pati dzīvoju tajā salas pusē, kas pilnīgi applūda, viss pagalam," stāsta pastniece Marija.
Daudzos dzīvokļos klusums, atbilžu nav…
Tikmēr pagalmā atvests ēdiens, ko katru dienu salas vecākajiem iedzīvotājiem atgādā palīdzības organizācijas. Ir silta zupa, otrais ēdiens un dzeramais ūdens.
"Mūsu pavāri to visu Hersonā sagatavo, sapako, un tad mēs līdz pulksten diviem dienā izvadājam pa mājām. Jā, ir arī tā, ka šauj. Vakar salu apšaudīja, bet visu pilsētu jau apšauda," saka labdarības organizācijas pārstāvis Nikolajs Belovs.
No postošajiem ūdens plūdiem cilvēki ir tikuši vaļā, bet ne no ienaidnieka, kurš joprojām ir tepat, aiz upes. Hersona un tās apkārtne arvien ir viens no Ukrainas dienvidu reģiona smagākajiem punktiem. Artilērija un sprādzieni īpaši šajā Hersonas pilsētas mikrorajonā dzirdami katru dienu, un īsti vairs nav nama, kas palicis lādiņu neskarts.
Kā saka vietējie, pēc pulksten pieciem vakarā šī kļūst par mirušu zonu, jo cilvēki dodas mājās, lai paslēptos no iespējamiem jauniem uzlidojumiem.
Arī dienā, kad apmeklējam Karabeļas mikrorajonu, esam spiesti to drīz pamest, jo karavīri brīdina, ka gaisā pacēlušies Krievijas izlūkdroni. Bet Andrejs, Olga un citi šeit dzīvojošie paliek, jo tās ir viņu mājas, no kurām neaizdzīs nedz plūdi, nedz Krievijas artilērija.
