ĪSUMĀ:
- Par prezidenta krēslu Turcijā sacenšas trīs kandidāti, galvenie favorīti ir līdzšinējais prezidents Erdogans un opozīcijas līderis Kiličdaroglu.
- Lai arī vēlēšanas notiek ekonomiskās krīzes apstākļos un dažus mēnešus pēc postošām zemestrīcēm, vēlētāju atbalsts Erdoganam joprojām ir liels.
- Opozīcija savā kampaņā kritizē Erdoganu par ekonomikas krīzi un demokrātijas ierobežošanu.
- Partijām sacenšoties par dažādu sabiedrības grupu balsīm, visas puses liek uzsvaru uz identitātes politiku.
- Uzvaras gadījumā Kiličdaroglu sola stiprināt saites ar Rietumiem, taču vairākos jautājumos, piemēram, attieksmē pret Krieviju, lielas izmaiņas nav sagaidāmas.
14. maijā gaidāmās vēlēšanas iekrīt Turcijas republikas dibināšanas simtgadē. Polarizētā vēlēšanu gaisotnē kampaņas vairākas nedēļas kā uzsākuši visi trīs oficiālie kandidāti. Galvenā cīņa par prezidenta krēslu notiek starp līdzšinējo prezidentu un valdošās partijas galvu Redžepu Tajipu Erdoganu un viņa galveno sāncensi Kemalu Kiličdaroglu, kurš pārstāv sešu partiju koalīciju.
Sāncenša izstāšanās nāk par labu opozīcijas kandidātam
Par prezidenta krēslu sacenšas trīs kandidāti. Sākotnēji bija pieteikušies četri, bet dažas dienas pirms vēlēšanām viens no kandidātiem, Muharems Indže, paziņoja par izstāšanos no cīņas, kā ieganstu minot pret viņu vērsto nomelnošanas kampaņu.
Šāds pavērsiens palielinājis iespēju, ka prezidenta vēlēšanu uzvarētājs tiks noskaidrots jau pirmajā kārtā. Tomēr, ja pirmajā kārtā neviens no kandidātiem nesaņems vismaz 50% balsu, divi spēcīgākie kandidāti pēc divām nedēļām atkārtoti mērosies spēkiem vēlēšanu otrajā kārtā.
2018. gada vēlēšanās ilggadējais Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans uzvarēja jau pirmajā kārtā ar 52,6% balsu, bet šoreiz cīņa par valsts galvas amatu izvērtusies daudz sīvāka.
Kā liecina uzticamākās no sabiedriskās domas aptaujām, šogad ļoti iespējama ir otrā vēlēšanu kārta un paredzams, ka tajā sacentīsies Erdogans un viņa galvenais opozīcijas sāncensis Kemals Kiličdaroglu.
Līdz ar viņiem uz prezidenta krēslu pretendēja arī Muharems Indže un Sinans Ogāns. 2018. gadā Indže bija galvenais Erdogana sāncensis un saņēma vairāk nekā 30% balsu, taču šoreiz aptaujas viņam solīja tikai pāris procentus balsu, jo opozīcijas spēki ir saliedējušies ap Kiličdaroglu kandidatūru.
Tas bija viens no iemesliem, kādēļ Indže šonedēļ paziņoja par izstāšanos no cīņas. Paredzams, ka šāds pavērsiens nāks par labu Kiličdaroglu, kuram ir labas izredzes pārspēt Erdoganu.
Opozīcija mēģina saliedēties pret Erdoganu
Kiličdaroglu pārstāvētā partiju apvienība sastāv no sešām politiski daudzveidīgām partijām. Lielākais opozīcijas spēks ir Kiličdaroglu vadītā Republikāņu tautas partija, kuras pirmsākumi meklējami Turcijas Republikas dibināšanā līdz ar tās dibinātāju Mustafu Kemalu jeb Ataturku (no turku val. "Turku tēvs").
Taču cīņā pret Erdoganu savu atbalstu Kiličdaroglu paudušas arī tādas ideoloģiski daudzveidīgas partijas, kā, piemēram, labēji nacionālā IYI (no turku val. Labā partija) un dziļi konservatīvā, islāmistu partija "Saadet" (no turku val. Svētlaimes partija).
Turcijas vēsturē iepriekš nepieredzētā partiju apvienība uzsver, ka par spīti viņu viedokļu daudzveidībai, viņu politiku vada iepriekš rūpīgi izstrādātais apvienības dokuments un vēlme cīnīties pret Turcijā plaukstošo autoritārismu un dziļāku Erdogana un viņa partijas varas nostiprināšanos.
Visas no šīm partijām un to galvenie politiķi izvērtušas kampaņas lai kopējam mērķim saliedētu savus vēlētājus pret Erdoganu un viņa AK partiju (no turku val. Baltā partija).
Erdogans lepojas ar savas valdīšanas sasniegumiem
Turcijas vēlēšanas šogad notiek ekonomiskās krīzes apstākļos un vien dažus mēnešus pēc katastrofālajām zemestrīcēm valsts dienvidaustrumos, kur dzīvību zaudēja vairāk kā 50 000 iedzīvotāju un par gruvešiem pārvērtās vairākas pilsētas un ciemi.
Vienlaikus Turcijā novērojama arī demokrātijas erozija, pieaugošas represijas pret dažādām etniskajām grupām, minoritātēm, žurnālistiem, aktīvistiem un sociāli aktīviem iedzīvotājiem.
Par spīti tam vēlētāju atbalsts Erdoganam un viņa AK partijai vēl ar vien ir noturīgs. AK partija pie varas nāca 2002. gadā un tās valdīšanas laikā, jo īpaši pēc Erdogana trešās vēlēšanu uzvaras 2011. gadā, nostiprināja partijas varu un klientismu.
Vēlētāji gan Turcijā, gan diasporā slavē lielos infrastruktūras projektus, kā piemēram, Stambulas lidostu un četru kodolreaktoru AES būvniecību kopā ar Krievijas valsts atomenerģētikas uzņēmumu "Rosatom".
Uzplaukusi arī valsts aizsardzības nozares industrija, to skaitā plaukstošā jūras spēku industrija un starptautiski atpazīstamais, Erdogana meitas vīram piederošais, "Baykar" dronu ražošanas uzņēmums.
Turcijas līdzšinēja ārpolitika, plaukstošās attiecības ar valstīm arī Āfrikā un Āzijā, kā arī mediatora loma Ukrainām populistiskās nokrāsās tiek izmantoti kā pierādījumi par Turcijas starptautiskās lomas nostiprināšanos.
Erdoganu kritizē par inflācijas veicināšanu
Kiličdaroglu un opozīcijas partijas savā cīņā pret valdošo partiju galveno uzsvaru liek uz ekonomiku un pretestību augošajam autoritārismam. Turcijā vērojams rekordaugsts inflācijas līmenis, kas vienu brīdi pārsniedza pat 80% gadā.
Opozīcija uzskata, ka dzīves dārdzības pieaugumu izraisīja Erdogana nestandarta monetārā politika, tai skaitā zemo procentlikmju politika, kas balstīta islāma teoloģijā.
Priekšvēlēšanu kampaņā opozīcija uzsver arī vadošās partijas korupciju un sabiedrības sašķeltības veicināšanu. Opozīcija norāda, cilvēki nesenajās Turcijas zemestrīcēs mira ne vien dabas katastrofā, bet arī tādēļ, ka korupcijas rezultātā jaunbūves bija nedrošas un infrastruktūra nepiemērota reģionam.
Tā kā prezidenta vēlēšanās gaidāma ļoti sīva cīņa, katra vēlētāja balss var būt izšķiroša. Šobrīd partijām sacenšoties par dažādu sabiedrības grupu balsīm, no abām pusēm tiek spēlēta identitātes politika.
Par spīti tam, ka tādi opozīcijas līderi kā Stambulas mērs Ekrems Imamoglu izvērsis kampaņu arī mošejās, piedaloties, piemēram, musulmaņiem īpaši svarīgajā piektdienas lūgšanā, paredzams, ka valsts viskonservatīvākie vēlētāji turpinās balsot par AK partiju.
Savā kampaņā Erdogans veiksmīgi turpina atgādināt par republikāņu vēsturi, tajā skaitā šīs partijas atbalstu aizliegt sievietēm publiskās institūcijās un universitātēs ierasties ar galvassegu.
Līdzīgi arī kā citi Eiropas populistiskie līderi, Erdogans uzsver – opozīcijas pārstāvji ir rietumu LGBT vērtību atbalstītāji un apdraud ģimenes vērtības.
Identitātes politikas izpausmes
Tikmēr paredzams, ka valsts kvēlākie Ataturka un sekulārās republikāņu partijas piekritēji balsos par Kiličdaroglu. Vienlaikus opozīcija uzsver arī nepieciešamību veicināt sabiedrības saliedētību, tajā skaitā vēršoties pie reliģiskajām minoritātēm.
Sociālajā tīklā "Twitter" publicētais video kurā Kiličdaroglu runā par savu piederību alavītu kopienai skatīts vairāk kā 115 miljonu reižu.
Alevi. pic.twitter.com/C9Pd1ZaKoN
— Kemal Kılıçdaroğlu (@kilicdarogluk) April 19, 2023
Alavītu kopiena ir islāmticīgo minoritāte no šiītu islāma atzara. Tiek lēsts, ka līdz pat trešdaļai no Turcijas iedzīvotājiem ir daļa no alavītu kopienas.
Pie vēlēšanu urnām varētu doties arī vairāk kā pieci miljoni jauniešu vecumā no 18 līdz 24 gadiem. Arī diasporas vēlētāji šogad izrādījušies aktīvāki, pēc pēdējiem datiem līdz šim no teju trīs ar pus miljoniem reģistrēto diasporas vēlētāju jau vairāk kā pusotrs miljons savas balsis ir nodevuši. Tas ir par 200 000 vairāk balsu kā šajā periodā novēlējušie 2018. gadā.
Vēlēšanās piedalīties varētu arī vairāk kā 200 000 no Turcijā mītošajiem sīriešiem. Paredzams, ka sīrieši, kas ieguvuši Turcijas pilsonību, varētu galvenokārt atbalstīt Erdoganu. Tieši viņa partija veicināja pilsonības piešķiršanu, kamēr opozīcija paredz attiecību nostabilizēšanos ar Sīrijas Bašara al Asada režīmu ar galveno mērķi atgriezt Sīrijā vairāk kā 3 miljonus Turcijā mītošo Sīrijas bēgļu.
Turcijas ārpolitikā straujas izmaiņas nav gaidāmas
Ārpolitika šajā vēlēšanu kampaņā nav īpaši svarīgs cīņas punkts, un savu kampaņas ietvaros opozīcijas partijas to uzsver reti. Tomēr nenoliedzami to potenciālā nākšana pie varas veicinātu stratēģiskas izmaiņas līdzšinējajā Turcijas ārpolitikā.
Galvenokārt opozīcijas līderi norāda uz vēlmi ārpolitikā atgriezt neiejaukšanās principu. Kā norāda Kiličdaroglu politiskais padomnieks Unals Čevikozs, AK partijas valdīšanas laikā iekšpolitikas norises pārāk bieži ietekmējušas ārpolitiku, jo īpaši Turcijai iesaistoties reģionālajos strīdos un daudzkārt atkāpjoties no starptautiskās politikas normām un tiesību aktiem.
Vismaz teorētiski opozīciju partijas norāda arī uz vēlmi atjaunot sarunas par Turcijas pievienošanos Eiropas Savienībai.
Vienlaikus tiek solīts uzlabot cilvēktiesību ievērošanu Turcijā un respektēt Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumus.
Savās runās Čevikozs īpaši uzsvēris vēlmi no ieslodzījuma atbrīvot politieslodzītos – Tautas demokrātiskās partijas līderi Selahatinu Demirtašu un cilvēktiesību aizstāvi Osmanu Kavalu.
Taču paredzams, ka arī varas maiņas gadījumā neizzudīs dažas no pašreizējām ārpolitiskajām atšķirībām, kas iezīmē nesaskaņas starp Turciju un tās NATO partneriem. Piemēram, Turcijas politika attiecībā uz Kipru, kas ir arī Eiropas Savienības dienas kārtībā.
Opozīcijas līderi arī uzsvēruši, ka redz Erdogana un Turcijas līdzšinējo lomu Ukrainā kā pareizu.
Kiličdaroglu uzvara nenestu lielas izmaiņas arī Turcijas attiecībās ar Krieviju, jo Turcijas lielā ekonomiskā atkarība no Krievijas rosinātu arī turpmāk saglabāt līdzšinējo neitralitātes politiku attiecībā uz Krievijas un Ukrainas konfliktu.
Par spīti ārpolitiskā skatījuma dažādībai, opozīcijas apvienība uzsver, ka vēlas atgriezties pie attiecībām ar partneriem, kas būtu balstītas uz savstarpējo uzticību un demokrātijas nostiprināšanu Turcijā.
Taču Eiropas Savienības valstīm nevajadzētu lolot cerības, ka jauna valdība Turcijā tūlīt nozīmētu jaunu ģeopolitisko skatījumu un straujas izmaiņas tās prioritātēs.
