Latvijas Televīzijas filmēšanas grupa apmeklēja šo teritoriju kopā ar brīvprātīgo atmīnētāju komandu "Apustuļi". Par spīti ierobežotajiem resursiem, viņi pēdējos mēnešus intensīvi strādājuši, lai attīrītu lauksaimniecības zemes no mīnām un nesprāgušas munīcijas.
Tagad šeit redzami aparti lauki, bet vēl pagājušajā gadā te bija fronte un risinājās smagas kaujas.
Krievijas nomestās bumbas labāk nekustināt
Hersonas apgabalā ierodamies vienā no laukiem, ko šoruden atmīnēja brīvprātīgo atmīnētāju komanda "Apustuļi".
Viņi jau vairākus mēnešus aktīvi strādā gan Hersonas, gan blakus esošajā Mikolajivas apgabalā, lai pēc iespējas ātrāk atbrīvotu zemi no mīnām un citiem sprādzienbīstamiem priekšmetiem, ko atstājis Krievijas karš Ukrainā.
Te bija kasešbumbas un citāda veida munīcija, stāsta "Apustuļu" vienības vadītājs Jurijs Kozariss.
Uz lauka joprojām redzamas vairākas nesprāgušas bēdīgi slavenās Krievijas FAB aviobumbas. Savulaik tās pēc izšaušanas sasniedzot mērķi uz tā nolaidās ar izpletni, bet tagad pārveidotas un kļuvušas bīstamākas.
"FAB aviobumbas. Tās bija tikai ar izpletņiem, un lidoja, varbūt mazliet no trajektorijas nogāja. Bet tagad tās lido kā vadāmās aviobumbas – pievieno spārnus, GPS, uztvērējus, kas nosaka, kur un kā to virzīt uzlidojuma laikā. Tādēļ vairākus kilometrus tā lido kā vadāma, var teikt, kā raķete. Tā ir ļoti nepatīkama lieta hersoniešiem," skaidro Jurijs.
Nesprāgušās bumbas kustināt ir pārāk bīstami, bet arī uzspridzināt nav vienkārši.
"Sprādziena bedre būtu jūsu augumā, pat dziļāka. Te ir daudz tādu bedru. Viņi šeit meta ļoti daudz šādu bumbu.
Laikam domāja, ka tas apstādinās mūsu karavīrus. Bet mūsu karavīrus tas neapstādināja. Bet krievu karavīru atliekas jūs jau redzējāt."
Lauka vidū joprojām redzams zemē iededzis cilvēka veidola izdegums. Tas esot bijis Krievijas karavīrs, kurš te gājis bojā laikā, kad šeit joprojām bija frontes līnija.
Cerība nav zudusi
Blakus esošais un karā smagi cietušais Suhijstavokas ciems ir pilnīgi tukšs – te vairs neviens nedzīvo, neviens nav atgriezies. "Ir grūti uz to visu skatīties, bet cerība ir," saka atmīnētāji.
"Cerība ir tajā, ko redzam. Pirmkārt, tas, ka Ukrainā gandrīz pabeigta zemes privatizācija un zemes daļu piešķiršana, īpašumtiesību reģistrācija uz lauksaimniecības zemi.
Visas lauksaimniecības platības, ko mēs te redzam sev apkārt, ir privātīpašums. Un otrkārt, šādu platību apstrādei nav nepieciešams ļoti liels iedzīvotāju skaits," stāsta atmīnētāju komandas dalībnieks Mikola Ribaks.
"Pat, ja cilvēki šajā ciemā neatgriezīsies, rādītājs ir, ka apkārtējie lauki tiek apstrādāti. Un tagad lauku atmīnēšanas process, lauku apstrādāšanas process nav lēns, tas ir ātrs. Jūs jau redzējāt, cik lauku šogad te ir apstrādāti," norāda Ribaks.
Zemniekiem jāparāda, ka atkal ir droši apsaimniekot laukus
Atmīnētāji pēc darba paveikšanas arī paši ar traktoru un kultivatoru izbrauc visu lauku, lai zemnieki būtu droši, ka nekas vairs nesprāgs.
"Ir ļoti svarīgi parādīt, ka tas ir droši. Lai to izdarītu, mēs vienkārši paņemam traktoru, parasto "T-150", un apstrādājam uzreiz pēc tam, kad esam pabeiguši kontrolētu atmīnēšanu, no lauka izveduši visas lielās atlūzas un bīstamos priekšmetus."
"Kad zemnieki redz, ka tu iekāp traktorā, iebrauc laukā un sāc kultivēt - viņiem tas ir daudz svarīgāk, nekā tu viņam iedod kādus dokumentus, ka lauks ir atmīnēts," secina Ribaks.
"Cenšamies izdzīvot"
Apmeklējam arī Bilohirkas ciemu, kur cilvēki ir atgriezušies, neskatoties uz postažu. Kopā ar vīru Sergeju šeit mitinās arī Tatjana, kura saka, ka "galvenais ir pacietība".
"Šo sienu jau mēs paši savām rokām uzcēlām. Lai būtu virtuve, kur ēst gatavot. Dzīvojam tālāk, cenšamies izdzīvot. Gaidām, kad būs vieglāk. Gaidām uzvaru."
"Tur mums "buržujka", plītiņa. Tā arī dzīvojam. Šī ir tikai daļa mājas. Otrpus šai sienai mājas vairs nav, tur viss gruvešos. Šis ir ko spējām saviem spēkiem izdarīt; kurš vēl ko palīdzēja. Ko mums izdevās salipināt kopā, tā arī dzīvojam."
No mājas daudz maz saglābta tikai daļa – otra tās puse ir pilnīgi gruvešos.
Ziema būs smaga, bet nedrīkst nolaist rokas
Karā zaudēta arī lauksaimniecības tehnika – viņiem bija trīs traktori, bet visi kļuvuši nelietojami pēc apšaudēm.
"Strādāja uz lauka. Sējmašīna, traktors arī. Viss salauzts. Tur arī sējmašīna. Viss salauzts. Tā visa mūsu tehnika – gan arkli, gan miglotājs. Mēs diezgan strādājam uz lauka. Mums gan sava zeme, gan radinieku – kopā strādājām. Radi savācās un viens otram palīdzēja."
"Trīs traktori mums bija. Un kombains bija. Un mums bija glabātuves un graudi, tur sēklai bija, un kvieši, un ķimenes, bet viss tur arī palika. Viss zudis. Viss tur joprojām stāv un pūst. Gribējām pārdot, bet kā jau katrs saimnieks, atstāj, lai vēlākam būtu, un nepaspējām pārdot."
Ziema būs smaga, atzīst Tatjana, tomēr uzsver, ka nedrīkst ļauties, ka nolaižas rokas. Jāstrādā tālāk un jācer.
