Tur pāris apprecējās, taču jau pēc divām dienām viņas vīrs gāja bojā un Valērija gandrīz gadu pavadīja Krievijas gūstā. Šobrīd Valērija ir brīvībā. No armijas viņa ir atvaļinājusies veselības problēmu dēļ.

Odita Krenberga: Kā viss notikušais ir ietekmējis jūsu uzskatus par dzīvi un vispār par eksistences jēgu?

Valērija Subotina: Protams, ka pilna mēroga iebrukums izmainīja ikviena ukraiņa dzīvi. Šajā laikā es zaudēju savas mājas, savu ģimeni, jo gāja bojā mans vīrs un okupācijā nomira mana vecmāmiņa. Bet tai pašā laikā es iekšēji neesmu mainījusies, jo man vissvarīgākais bija cīņa par Ukrainu. Varbūt esmu kļuvusi vēl stiprāka, bet noteikti – manas bailes nav palikušas lielākas. Jo ienaidnieks mums ir atņēmis visu. Tas mūs ir padarījis vēl stiprākus un vēl pārliecinātākus mūsu rīcībā un uzskatos.

Jūs bijāt Krievijas gūstā 327 dienas. Tas ir gandrīz gads. Kas bija smagākais brīdis, ko nācās pārdzīvot?

Visgrūtāk man bija saprast, ka esmu zaudējusi savu brīvību. Un, ka es vairs nevaru būt es pati. Es sapratu, ka krievi var darīt visu, ko grib ar mani un ar jebkuru no mums. Un viņi patiešām to darīja – ieskaitot fizisku un emocionālu ietekmēšanu un vardarbību. Un, protams, ka bija ļoti smagi arī tādēļ, ka nezinājām, kas notiek ārpusē, kas notiek Ukrainā un kad mūs atbrīvos no gūsta.

Tas bija smagi, ka nevarējām pretoties tiem pazemojumiem, ko piedzīvojām gūstā, jo daudzi no mums tika terorizēti, iebiedēti un, protams, ka bija grūti to redzēt un nespēt rīkoties, lai pretotos.

Vai jūs varētu pastāstīt par Krievijas kara noziegumiem, ko personiski pieredzējāt?

Protams. Es savām acīm redzēju Krievijas noziegumus Mariupolē, kad mēs kā "Azovstaļ" preses pārstāvji pārvietojāmies pa pilsētu un fiksējām postījumus, kas nodarīti pilna mēroga iebrukuma laikā. Mēs redzējām, kā krievi faktiski šāva un bombardēja mūs. 

Viņi lietoja fosfora degbumbas, viņi lietoja ķīmiskos ieročus. Viņi izvēlējās šaut ne tikai pa militāristiem, bet šāva arī pa civiliedzīvotājiem. Un viņi nopostīja daudzas civilās ēkas. 

Mēs paši redzējām visas slimnīcas, kur bija ievainotie cilvēki – dzemdību namu, teātra ēku – tas viss tika sabombardēts, neraugoties uz to, ka tur bija cilvēki, krievi šāva pa šīm ēkām. Protams, kad biju gūstā, mēs redzējām visu to vardarbību, tai skaitā emocionālo vardarbību, kas tika vērsta pret mums, gūstekņiem.

Piemēram, Olenivkā, kur mēs bijām, kas tagad ir pagaidu okupētā teritorija, mēs dzirdējām, ka viens no mūsu komandieriem visu nakti tika sists un mēs no rīta ieraudzījām, kā iznes viņa mirušo ķermeni.  

Mēs redzējām, kad daļu no "azoviešiem" izveda un nometināja barakās. Un vēlāk krievi tās barakas sašāva un mēs dzirdējām tos kliedzienus. Cilvēki tika dzīvi sadedzināti.

Ir daudzi piemēri ar krievu pastrādātajiem noziegumiem. It īpaši gūstā, kad mūs pārvietoja uz Taganrogu Krievijā. Es katru dienu dzirdēju, ka notiek pratināšana un krievi pazemo citus "azoviešus", un es tur dzirdēju visus tos kliedzienus.

Viņi mūs turēja soda kamerā. Tas bija ziemā. Mums nebija piemērotu drēbju, lai sasildītos. Viņi centās mūs salauzt ar aukstumu. Un viņi mūs ļoti daudz sita. Un esmu pārliecināta, ka viņi turpina to darīt arī tagad. Jo, kaut gan es tagad esmu brīva, daudzi vēl aizvien ir tur. Un viņus sit arī tagad.

Kas jums palīdzēja izturēt visu, kas jums bija jāpārdzīvo?

Vispirms mēs palīdzējām cits citam. Es tur biju kopā ar vairākām sievietēm. Un visā tajā laikā mēs atbalstījām viena otru. Bija periods, kad bija bads. Tad bija ūdens trūkums. Nevarēja nomazgāties. Bet mēs dalījāmies visā – ar pārtiku, ar morālo atbalstu – un tas ļoti palīdzēja. 

Pratināšanu laikā tas, kas man palīdzēja, bija mana izpratne par to, ka krievi man vairs neko nevar atņemt. Jo manu vīru, ģimeni un dzimto pilsētu viņi man jau ir atņēmuši. Un vairāk ietekmēt mani viņi vairs nevar. Esmu joprojām pietiekami stipra, lai izturētu arī šo pieredzi. 

Es nevarēju atļauties padoties, izrādīt savas sāpes un savu vājumu. Jo es sapratu, ka man ir jābūt stiprai un jāparāda, ka ukraiņi ir gatavi cīnīties un stāvēt par savu valsti līdz galam. Un tā es noturējos visu to laiku.

Kā jūs varētu raksturot pašreizējo stāvokli Krievijas karā pret Ukrainu?

Praktiski tas ir bez izmaiņām. Jo laikā, kad biju gūstā, krievi man stāstīja, ka viņi esot tik stipri, ka var ieņemt jebkuru valsti, ko vien vēlas. Protams, Krievija saprot spēka pozīciju. Un viņi saprata, cik stipri spēj būt cilvēki, kam ir savi uzskati, kas izjūt savu nacionālo identitāti, aizstāv savu valsti un grib būt brīvi. Un viņi saprata, ka mēs esam stiprāki. 

Un vēl – svarīgi ir, ka pasaule mūs atbalsta. Jo Krievija to var redzēt. Un, kamēr mēs kopā cīnāmies, mēs varam stāties pretim šim zvēram un neļaut tam doties tālāk. 

Jo mēs esam kopā ar citām valstīm, kuras mūs atbalsta.

Kā vērtējat Rietumu atbalstu Ukrainai? Kāds tas ir bijis?

Vispirms – domāju, ka Rietumu atbalsts mums ir ļoti nozīmīgs. Mēs gribam par to jums pateikties. Par to, ka esat ar mums, ka palīdzat mums. Tomēr mēs vēlamies arī teikt, ka tas atbalsts, ko jūs mums dodat, ko pasaule mums dod, ir atbalsts arī demokrātiskajām vērtībām. Tas ir arī atbalsts pašām rietumvalstīm un to drošībai. Jo, ja mēs šo karu neapturēsim, tas varētu turpināties ļoti ilgu laiku un krievi varētu iet tālāk uz citām valstīm. 

Tādēļ, ka viņi no mūsu puses redzēs vājumu. Tātad mums ir jācīnās pretī kopīgiem spēkiem. Un galvenā lieta, par ko mēs arī nebijām padomājuši – par pilna mēroga iebrukumu. Mēs to negaidījām. Un tas bija ārkārtīgi vērtīgi, ka rietumvalstis mūs tūlīt pat atbalstīja, palīdzēja ar munīciju. Jo mums savā valstī nebija tādu resursu un mēs šajā karā zaudējam visneaizsargātāko daļu – zaudējām cilvēkus, mūsu labākos vīrus un sievas. Viss, kas mums ir vajadzīgs, ir vienīgi jūsu atbalsts ar ieročiem un munīciju, kas mums palīdzēs cīnīties un pabeigt šo karu. 

Patlaban šis ir tehnoloģiju karš un, lai tādā uzvarētu, mums ir vajadzīgas jaunās tehnoloģijas, novatoriski ieroči. 

Tā mēs varam cīnīties. Un, protams, ja rietumvalstis var šos jaunos ieročus mums palīdzēt dabūt. Jo ikviens zina, ka uzvarēs tas, kam ir inovācijas, kam ir jaunie ieroči. Ir patiešām ļoti svarīgi tos dabūt, lai ar Rietumu atbalstu panāktu šo izrāvienu.

Ir cilvēki, kas saka, ka karš jāpārtrauc – jāsāk sarunas, jāatdod Krievijai kādas teritorijas. Jānovelk jaunas robežas. Tad Ukraina varēs iestāties Eiropas Savienībā un NATO un dzīvot tālāk laimīgi. Ko jūs atbildētu cilvēkiem, kuri tā saka?  

Varu pateikt pēc tā, kad biju gūstā un tiku atbrīvota. Mēs gūstā padevāmies tādēļ, ka bija garantijas no Sarkanā Krusta un no ienaidnieka bija solījumi, ka gūstā pret mums izturēsies visai labi. Ka viņi pret mums nelietos nekādu psiholoģisku vardarbību. Ka viņi nevērsīs nekādu fizisku vardarbību. Un mēs padevāmies. 

Bet tagad mūsu ienaidniekam es neticu. Jo – solījumi netika turēti. Un tiem cilvēkiem, kas saka par sarunām, es gribu pateikt, ka tādā veidā mēs visi nokļūsim formālā gūstā pie šī ienaidnieka. 

Jo tas netur savus solījumus. Tas turpinās mūs pazemot. Tas redzēs mūsu vājumu. Un tas vienkārši turpinās savu karu pret mums un pret visu civilizēto pasauli.

Pat dzīve nav tik vērta kā brīvības un cieņas zaudēšana. To ir tiešām grūti un sarežģīti saprast tiem cilvēkiem, kuri nekad nav zaudējuši savu brīvību. Bet gribu teikt, ka mēs nevaram ticēt šim ienaidniekam, jo viņu solījumi nav nekā vērti. Un mums ir jāsaprot, ka mums šis karš ir jāaptur tagad. Jo mēs nedrīkstam pieļaut jebkādu jaunu karu mūsu nākamajām paaudzēm. Un, ja mēs neapturēsim to ar Ukrainas uzvaru, tad nākotnē tas būs atkal. Jo Krievija turpinās mēģinājumus uzbrukt, ka to ir darījusi gandrīz tūkstoš gadus. 

Ko jūs domājat par šo Ukrainas pretuzbrukumu. Kādēļ tas neizdevās tik veiksmīgs?

Galvenā problēma ir ieroči un tehnoloģijas. Protams, mēs zinām, ka Krievijai ir daudz cilvēku un šis resurss ir liela priekšrocība Krievijai. Bet mēs tagad cīnāmies ar droniem un tas, kuram ir šis tehnoloģiskais izrāviens, kam ir inovatīvi ieroči, – tas uzvarēs šajā karā. Ir jāsaprot, ka mums vajag vairāk ieroču.

Pašlaik mēs esam zaudējuši mūsu labākos dēlus un labākās meitas. Un mēs, protams, nevaram atļauties tā darīt.  Mēs novērtējam savus cilvēkus. Mēs cenšamies saglabāt šos cilvēkresursus. Un mūsu karavīri cenšas nosargāt pozīcijas, nevis tikai veikt bezjēdzīgus izrāvienus. 

Tādēļ dažkārt var būt situācijas, kad mēs nevaram virzīties uz priekšu. Viņi nevar iet tālāk. Tādēļ stingri stāvam savās pozīcijās, neveicam izrāvienus. Jo novērtējam savus cilvēkus.

Mūsu Bruņoto spēku virspavēlnieks Valērijs Zalužnijs ir sacījis, ka ir jābūt kādiem jauniem risinājumiem un, protams, arī izmaiņām mūsu stratēģijā, un visi viņam piekrīt. Un mums vajag jaunus ieročus, kā jau minēju. Mums vajag šo atbalstu no citām valstīm ar jauniem ieročiem un tehnoloģijām. Ikviens tam piekrīt. 

Kas būs tālāk ar šo karu? Kāda ir jūsu prognoze?

Mums nevar būt citu prognožu kā tikai tā, ka mēs darīsim visu, lai uzvarētu šajā karā.

Es neesmu tik optimistiska, lai teiktu jums, ka tas varētu būt drīz. Kādu laiku karš turpināsies. Bet mums nav citu iespēju, kā vienīgi cīnīties par mūsu brīvību, cīnīties par mūsu zemi. Un mēs nepadodamies. Es nespēju iedomāties nekādu citu veidu kara beigām kā vienīgi Ukrainas uzvaru.

Mēs esam zaudējuši daudz mūsu brāļu, zaudējuši daudz mūsu dēlu. Tātad – mums ir tas jāizdara viņu dēļ, mūsu dēļ un mūsu nākotnes paaudzes labā. 

Un varu teikt, ka mēs esam vairāk motivēti, nekā krievi, jo mēs cīnāmies par savu zemi un viņi cīnās par politiku, cīnās par naudu, un tā patiešām nav laba motivācija, lai dotos karā. 

Kādi ir jūsu pašas nākotnes plāni?

Pašlaik mana prioritāte un motivācija ir cīnīties par maniem biedriem, kuri joprojām ir gūstā. Un mēs arvien cīnīsimies pret mūsu ienaidnieku. Mans personīgs plāns ir publicēt divas grāmatas. Viena jau ir gatava, un es ceru, ka drīz pasaule to ieraudzīs un varēs izlasīt angliski. Grāmata ir par manu laiku Krievijas gūstā. 

Gribu cilvēkiem parādīt, kā tas bija, un varbūt šī grāmata var palīdzēt atbrīvot manus draugus, manus biedrus, kuri joprojām ir gūstā. Jo es ticu, ka pasaule var palīdzēt izdarīt spiedienu uz Krieviju, lai tā izpildītu solīto.

Kāds ir jūsu vizītes mērķis šeit, Latvijā? Vai esat šeit pirmoreiz?

Jā, taisnība, šī ir pirmā reize, kad atrodos šeit. Esmu ļoti patīkami pārsteigta! Jums ir ļoti jauka valsts un pilsēta. Mums bija iespēja izstaigāt centru. Bija tik daudz Ukrainas karogu! Ir tik silti ap sirdi redzēt Latvijas atbalstu, redzēt visus tos karogus. Sajust, ka esat ar mums. Jūsu pilsēta ir tik mierīga un ļoti skaista! Es biju pārsteigta par arhitektūru, par ēkām. Tās ir brīnišķīgas. Un es ilgojos pēc tāda miera Ukrainas pilsētās.

Mana Latvijas brauciena mērķis ir kultūras apmaiņa starp Ukrainu un Latviju. Esmu šeit Ukrainas delegācijā kopā ar daudzām lieliskām sievietēm no dažādiem Ukrainas reģioniem. Lielākā daļa šo sieviešu ir no okupētajām teritorijām. Viņas daudz dara, lai veicinātu un attīstītu Ukrainas kultūru, neraugoties uz to, ka Ukrainā ir karš. 

Viņas ir šeit, lai dalītos pieredzē ar kolēģiem Latvijā, lai labāk uzzinātu par Latvijas pieredzi, par kultūru un, protams, par integrāciju Eiropā. Kopš Krievija daudzus gadsimtus ir centusies iespaidot mūsu kultūru, to mainīt un iznīcināt, mēs saprotam, ka arī kultūra ir ierocis. 

Un mēs gribētu iegūt vairāk zināšanu, kā kultūru attīstīt un izplatīt mūsu reģionos, it īpaši tajos, kas ir okupēti. Kā atjaunot tur kultūru. Un arī es tajā piedalos, jo esmu dzejniece, literāte, stāstu pasaulei par maniem "Azov" pulka biedriem, kuri aizvien vēl ir gūstā, un es vēlos tam pievērst pasaules uzmanību.

Kāds ir jūsu vēstījums cilvēkiem Latvijā?

Es teiktu, ka viņu kultūra, valoda, nacionālā identitāte un vēsture ir ļoti nozīmīga un ka to ir svarīgi atcerēties.

Jūs esat īpaši, esat unikāla tauta, un ir ļoti jānovērtē un rūpīgi jāsargā šīs nacionālās vērtības, vēsture, kultūra, māksla.

Jo, kad mēs kopjam savu nacionālo identitāti, atceramies savas saknes – tad mēs esam stipri un brīvi. Un tie, kas ir brīvi – kā latvieši un kā ukraiņi – tie var visu uzvarēt.

Atskatoties uz karā pavadīto laiku – vai jūs nožēlojat kaut ko no tā, ko esat darījusi vai neesat darījusi šī kara laikā?

Man nav nekā, ko nožēlot. Tādēļ, ka es priecājos, ka vienmēr esmu centusies izdarīt visu, ko gribēju. Zinu, ka tas bija pareizi. Kaut gan bija smagi brīži. Ar savu vīru biju kopā trīs gadus, pavadījām kopīgi laiku. Runājām par mūsu mīlestību. Daudz ceļojām. 

Tie bija laimīgi mirkļi. Es nenožēloju neko. Arī savu lēmumu doties armijā. Tā ir pareiza rīcība. Protams, man ir kauns, ka es nevarēju būt ar savu vecmāmiņu laikā, kad notika pilna mēroga iebrukums. Bet es jutu, ka man ir jābūt armijā, jo tur es varu būt noderīgāka.