Gaidot pretuzbrukumu
Ekspertes Kristīnes Bērziņas rubrika raidierakstā "Drošinātājs"
Drošības politikas eksperte, Māršala fonda pētniece Vašingtonā Kristīne Bērziņa Latvijas Radio raidierakstā "Drošinātājs" ik nedēļu saistībā ar karu Ukrainā izcels gan svarīgākos nedēļas notikumus pasaules un Latvijas kontekstā, gan to, kas varbūt informācijas gūzmā paslīdējis garām, kā arī sniegs komentāru, kāpēc tie ir svarīgi un kādu ietekmi varētu izraisīt.
"Ir sajūta, kas tikai aug, ņemot vērā, ka ilgi gaidītais pretuzbrukums vēl nav sācies, ka šī ir vissvarīgākā izdevība Ukrainai parādīt, ko tā spēj. Ja neizdodas pretuzbrukums, [Rietumos] varētu zust motivācija arī tālāk atbalstīt Ukrainu tik lielā mērā, kā līdz šim, jo tomēr tam ir sava cena. Īpaši arī vietējā politikā, jo, – jā, atbalstīt Ukrainu, protams, tas ir labi, bet cik ilgi, par kādu cenu?" atzina Bērziņa.
Drošības politikas eksperte neuzskata, ka atbalsts ukraiņu neveiksmes gadījumā tiktu atmests pavisam, jo solījumi jau ir doti, bet tā apmērs varētu mazināties. Līdz šim veiksmes kara laukā vienmēr ir nostrādājušas Ukrainas labā, un to ietekmē militārais atbalsts ir tikai audzis.
"Jo labāk mazajai Ukrainai iet kara laukā, jo vairāk lielvalstis cenšas dot, tāpēc, ka "paskaties, cik viņi labi to atbalstu izmanto". Ja iet sliktāk, sākas spriešana "varbūt nemaz nebija vērts tik ļoti ieguldīt tajā Ukrainā", skaidroja Bērziņa.
Līdz ar to pastāv iespēja, ka, Ukrainai pretuzbrukumā atgūstot tikai nelielu teritoriju un iestrēgstot, palīdzība var sākt lēnām sarukt.
"Ja jau iepriekšējais pretuzbrukums nestrādāja, kāpēc lai strādātu nākamais? Tā varētu prasīt.
Mēs, donorvalstis, jau esam devušas visu iespējamo, ko varējām dot, un ar to nepietika, cik gadus mums būs jāražo vai kas būs jādara, lai atkal palīdzētu Ukrainai, lai tā atkal tiktu cauri? Es šaubos, vai kādam būs apetīte to uzņemties. Ukrainas pusē noteikti to saprot, ka šis pretuzbrukums būs ārkārtīgi noteicošs ne tikai tam, cik daudz zemes uzreiz Ukraina varēs atgūt, bet cik liels būs tālākais politiskais, diplomātiskais, militārais atbalsts. Tas ir jādara vienreiz, un jādara kārtīgi, tāpēc mēs gaidām," vērtēja Bērziņa.
Drošības politikas eksperte atzina – neizdošanās gadījumā gaidīt vēl otro pretuzbrukumu kaut kad 2024. gadā daudzām valstīm, kas šobrīd atbalsta Ukrainu, iespējams, nebūs pacietības.
"Ja skatās uz Vašingtonu, jā, ir atvēlēti milzīgi miljardi Ukrainas atbalstam, ar domu, lai nav pārāk bieži jāiet pie Kongresa un jālūdz nauda, bet pēc gada vienīgā interese, kas šeit būs, būs 2024. gada prezidenta vēlēšanas, un ārpolitika nekad nav galvenā prioritāte debatēs. Interese par ārpolitiku drīzāk kaitē jebkuram ASV prezidenta kandidātam nokļūt prezidenta krēslā, tāpēc tīri politiski, ja gaida uz ASV palīdzību, būtu daudz labāk šogad izcīnīt uzvaru vai tikt, cik vien tālu var," norādīja Bērziņa.
Diskusijas par sankcijām
Tikmēr šobrīd ASV diskusijās ar Eiropas Savienību par sankcijām pret Krieviju uzstāj uz gandrīz pilnīgu eksporta aizliegumu ar Krieviju, lai tā nespētu barot savu kara mašīnu, izņēmumam esot lauksaimniecībai nepieciešamajām precēm un medicīnas aprīkojumam. Eiropa – un izskatās, ka arī Japāna, – tam pretojas, tā vietā veltot vairāk laika tam, lai panāktu, ka labāk darbojas tās sankcijas, kas jau ir noteiktas.
"Sankciju ir daudz, bet karš turpinās. Sankcijām ir iedarbība, bet pirmajā gadā tās nav apturējušas Krievijas kara mašīnu, jo ir vairāki veidi, kā sankcijas tiek apietas.
Pirmais jautājums ir, cik ļoti uzmanīgi katra Eiropas valsts un citas valstis, kuras ir ieviesušas sankcijas, tās arī pieskata un pārbauda, vai sankcijas tiek ievērotas. Otrs jautājums ir iekšējo resursu jautājums – vai tad, kad ievieš sankcijas, tiek atvēlēti pietiekami resursi, lai sankcijām varētu izsekot un tās ieviestu pa īstam, ne tikai uz papīra." skaidroja Bērziņa. Valstīs, kurās nebija izteiktas vēlmes piekrist sankcijām pret Krieviju, bet tas tika darīts solidaritātes nolūkos, iespējams, šie resursi nav atvēlēti.
Trešais aktuālais jautājums ir par tā saucamajām trešajām valstīm, piemēram, Kazahstānu, caur kuru sankcijas tiek salīdzinoši viegli apietas. Šos jautājumus Rietumi cenšas risināt, taču tas nenotiek tik ātri, cik to vēlētos Vašingtona, līdz ar to ASV turpina runāt par vēl stingrākiem sankciju nosacījumiem, kam Eiropa diez vai piekritīs, vērtēja Bērziņa.
Ķīna pārsteidz
Pirmo reizi kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā Ķīna balsojumā ANO, kas attiecas uz Krieviju, nav atturējusies, bet ir nobalsojusi "par". Turklāt savu piekrišanu tā devusi rezolūcijai, kurā Krievija pieminēta kā agresorvalsts un nosodīta par kara uzsākšanu Ukrainā.
"Rezolūcijas mērķis bija veicināt tuvāku sadarbību starp ANO un Eiropas Padomi. Jā, šī ir rezolūcija, kurā nosoda Krievijas uzbrukumu Ukrainai, bet tas ir drusku tā "starp citu". Mērķis bija viens – par divpusēju sadarbību starp lielām, starptautiskām organizācijām, kurās arī nosoda Krievijas uzbrukumu Ukrainai.
Ja rezolūcija būtu bijusi tikai par karu, es šaubos, vai Ķīna būtu balsojusi kopā ar Eiropas valstīm un ASV, nosodot Krieviju," skaidroja Bērziņa.
Viņa norādīja, ka šī bija iespēja Ķīnai, balsojot par pavisam ko citu, tā "starp citu" pastiprināt spiedienu un, iespējams, nedaudz pabaidīt Krieviju, it kā mazliet izrādot atbalstu Ukrainai.
"Šis balsojums notika īsi pēc prezidentu Sji un Zelenska sarunas. Līdz šim Ķīna ir draudzējusies tikai ar Krieviju, tāpēc ir jautājums, vai Ķīna tagad cenšas iekustināt savu jau iepriekš izteikto mērķi veicināt mieru starp Krieviju un Ukrainu un izrādīt kaut kādu atbalstu arī ukraiņiem un Ukrainas pusei," sprieda Bērziņa.
Variants, ka Ķīna būtu mainījusi savu nostāju un sapratusi, ka atbalsts Ukrainai būtu pareizāks ceļš, viņasprāt, ir ļoti optimistisks, bet diez vai reāls, tomēr arī nelielas pārmaiņas Ķīnas ārpolitikā var nākt Ukrainai par labu.
"Es neteikšu, ka pēkšņi ar vienu ANO balsojumu Ķīna ir pārmetusies Ukrainas pusē un viss. Nē, bet par ko tas varētu liecināt? Liecināt tas var par to, ka Ķīna varbūt tiešām redz, ka tai turpmāk varētu būt lielāka loma pasaules politiskajā skatuvē, ja tā veicinātu miera sarunas. Tas nozīmē, ka Ķīna nevar būt tikai Krievijas pusē šajā diskusijā. Ja Ķīnas interesēs ir būt mazliet neitrālākai, tas kļūst nedaudz izdevīgāk Ukrainai un pārējām pasaules valstīm," skaidroja drošības politikas eksperte.
