Ar Dmitro Pletenčuku, Ukrainas Jūras spēku oficiālo pārstāvi un runasvīru, trešā ranga kapteini, LTV tikās Odesā. Pagājušajā gadā viņš daudz uzturējās Mikolajivas apgabalā un pēc atbrīvošanas Hersonas apgabalā, kur arī jūras spēkiem bija loma pretuzbrukumos. Un tie turpina strādāt arī šobrīd gan aizsardzībā, gan iesaistoties triecienos pa Krievijas armijas mērķiem Krimas pussalā un Melnajā jūrā.

"Mums ir arī militārā flotile. Tā ir struktūra, kas izveidota pilna mēroga iebrukuma laikā un kas pastāvīgi piedalījusies kaujas darbībās. Ir divas nodaļas. Viena apsargā Kijivu – tur ir Kijivas ūdenskrātuve jeb Kijivas jūra, Dņepra. Bet otra karo dienvidos. Turklāt ir piekrastes artilērijas spēki, kas arī faktiski tika atjaunoti kā atsevišķa karaspēka rota Jūras spēku sastāvā pilna mēroga iebrukuma laikā. Tās ir "Neptūna" un "Harpūnas" pretkuģu raķetes. Šie spēki pretinieku notur attālumā un neļauj strādāt pa Hersonu. Tās ir arī visa veida speciālo spēku vienības un jūras kājnieki.

Visas šīs vienības bija tieši iesaistītas arī Hersonas atbrīvošanā," pastāstīja Pletenčuks.

Savukārt to, ko patlaban dara šie spēki, Pletenčuks neatklāja: "To mēs patlaban nevaram apspriest. Varu tikai atzīmēt, ka Jūras spēki kopumā ir kā atsevišķa armija. Mums ir visa veida ieroči, visa veida apakšvienības, sākot no kuģiem, lidmašīnām un beidzot ar kājniekiem un artilēriju.

Mums burtiski viss ir. Un tāpēc mēs attiecīgi pastāvīgi strādājam dažādos virzienos un veicam dažādus uzdevumus."

Pērn rudenī Ukrainas armijai izdevās atbrīvot lielu daļu Harkivas un Hersonas apgabala. Daudziem bija līdzīgas cerības attiecībā uz Zaporižjas apgabalu šīs vasaras pretuzbrukumā, tomēr tās nepiepildījās.

"Karš ir neparedzams. Neko nevar paredzēt ar 100% garantiju. Tur ir cita situācija, citi apstākļi, cita veida sagatavošanās abās pusēs. Tāpēc nav jēgas šīs abas epizodes skatīt viens pret vienu. Tās vienkārši ir dažādas. Arī tur ir stratēģiskais virziens un stratēģiskie plāni. Protams, mēs ņemam vērā mācības, ko guvām šīs vasaras laikā. Un mēs, protams, pielāgosim savas darbības šīs dienas prasībām, lai turpinātu mainīt situāciju frontē. (..) Taktika mainās, un jebkurš karš ir elastīgs. Stratēģiskās domāšanas elastīgums cilvēkiem, kuri atrodas kaujas operāciju plānošanas augstākajā līmenī. Un šeit jautājums ir tikai par divām lietām: resursiem un stratēģiju," sacīja Jūras spēku pārstāvis.

"Viņi ir gatavi sadedzināt visu"

Vienlaikus viņš neslēpa, ka no pieredzes šajā karā mācās arī iebrucēji: "Nevajag domāt, ka krievi ir galīgi stulbi. Viņi izdara secinājumus, vēršas pie saviem partneriem, piemēram, Irānas vai Ķīnas Tautas Republikas, Ziemeļkorejas. Viņi iezīmējuši sākumu jaunai taktikai ar masveida bezpilota lidaparātu izmantošanai uzbrukumiem. Un šai taktikai ir zināma jēga, tostarp viņi uzbrūk ar masu, un neviena pretgaisa aizsardzības sistēma nevar garantēt pilnīgu simtprocentīgu efektivitāti. Kaut mūsu gaisa spēki periodiski uzrāda 100% efektivitāti."

Patlaban smagas kaujas notiek Donbasā. Tur Krievija ar masveida uzbrukumiem turpina centienus okupēt Kupjansku un Avdijivku. Ukrainas armija tai nodara lielus zaudējumus – gan bruņutehnikas, gan kājnieku vienībām. Tomēr Krievija neapstājas.

"Viņi šajā karā ir gatavi sadedzināt visu. Visus sev pieejamos ieročus un visu sev pieejamo personālu šajā karā. Jo Krievija vienmēr izmanto padomju maršala Žukova formulu: "Bābas vēl sadzemdēs". Attiecīgi viņi tā arī dzīvo un uzskata, ka viņiem cilvēkresursi ir neizsmeļami," sacīja Pletenčuks.

Tāpēc, viņaprāt, Krieviju var apturēt tikai ar ieroču spēku: "Nekādu vienošanos ar ienaidnieku. Kā teica ģenerālis Dudajevs: jūs mums prasāt ar viņiem runāt, bet tas ir tas pats, kas lūgt ieslēgties būrī kopā ar lāčiem. Līdz ar to nav jēgas neko sarunāt ar Krieviju kaut vai tāpēc, ka šī nav valsts, kas pilda savus solījumus."

"Civilizāciju karš"

Ukrainas armijas virspavēlnieks Valērijs Zalužnijs nesen atzina, ka būtībā situācija frontē patlaban nonākusi strupceļā, kur ne viena, ne otra puse nespēj īstenot būtiskus izrāvienus. Iestājoties ziemai, patlaban šķiet lielāks uzsvars uz pozīciju noturēšanu un koncentrēšanos uz sagatavošanos nākamajai vasarai.

"Mēs nešaubāmies par savu uzvaru. Šaubas nesniedz nekādas priekšrocības, tāpēc tām vienkārši nav jēgas. Turklāt, papētot vēsturi, var redzēt, ka uzvara ir to rokās, kuru pusē ir civilizētā pasaule. Mūsu gadījumā civilizētā pasaule mūs pilnībā atbalsta. (..)

Patiesībā notiek cīņa starp divām sistēmām: Rietumu demokrātisko sistēmu un totalitāro sistēmu. Un jūs redzat, kā veidojas šī ļaunuma ass, kas ietver tādas valstis kā Irāna, Ziemeļkoreja, marginālās valstis, patiesībā tām visām ir viena un tā pati iezīme. Tās ir diktatūras. Un civilizētā pasaule, kas jau sen dzīvo pēc citām mērauklām, viņiem nav saprotama. Un, pat ja tas ir saprotams, tad nepieņemams, jo viņi tādā vidē nav konkurētspējīgi. Un šī cīņa turpinās jau labu laiku.

Tas, kas šobrīd notiek Ukrainā, nav Krievijas un Ukrainas karš. Šis ir civilizāciju karš starp despotismu un demokrātiju,"

uzskata Pletenčuks.

Viņš arī raksturoja atšķirības starp karavīriem Ukrainas un Krievijas armijā: "Krievu [jeb padomju] armijā apakšvienību vienmēr vadīja ukrainis, jo mums ir nedaudz cita mentalitāte. Mēs uz sevis uzņemamies nedaudz vairāk atbildības. Un arī šajā karā tā mums ir priekšrocība. Kamēr krievu virsnieks vai seržants koordinē savas darbības vairākos augstākos līmeņos, mūsu seržants vai virsnieks pats uzņemas atbildību, pieņem lēmumu vai nu par uguns atklāšanu vai kājnieku darbu. Mēs negaidām, kad kāds mums dos atļauju, mēs paši zinām, kā vajag. Tie var būt nepareizi lēmumi, taču tie tiek pieņemti šeit un tagad, un tas paātrina kaujas uzdevumu īstenošanu."

Un viens no uzvaras fundamentiem ir bruņojums. "Protams, ieroči ir ļoti svarīgi. Ir teiciens, kas tiek piedēvēts Bismarkam par to, ka, ja jūs nebarosiet savu armiju, jūs barosiet svešu armiju. Un tā arī ir taisnība, jo prakse rāda: ja tu nepievērs uzmanību savai armijai, nefinansē savus bruņotos spēkus, netrenē un neattīsti tos, tad to redzēs jūsu kaimiņš. Šajā gadījumā tā ir Krievijas impērija. Un viņa to noteikti uztvers kā vājumu, kā ieganstu sagrābt. Jo vienkārši tā darbojas impērijas prāts un smadzenes," sacīja Pletenčuks.

KONTEKSTS:

Krievijas nepamatotais un neizprovocētais plaša mēroga iebrukums Ukrainā sākās 2022. gada 24. februārī, Kremļa propaganda bravūrīgi solīja ieņemt Kijivu trīs dienās, taču ukraiņu pašaizliedzīga un spēcīga pretestība neļāva Kremlim realizēt savus plānus.

Pēc neveiksmēm Kremlis izveda armiju no Kijivas apgabala, bet turpināja ofensīvu citos reģionos. 2022. gada rudenī ukraiņu armijai izdevās veiksmīgajās operācijās atbrīvot Harkivas apgabalu un daļu Hersonas apgabala, vairojot cerības uz iespēju sakaut pretinieku.

Taču 2023. gada vasarā sāktais Ukrainas pretuzbrukums nebija tik veiksmīgs, ko Ukrainas armija skaidro gan ar nepietiekamu ieroču nodrošinājumu no Rietumu sabiedrotajiem, gan ar Krievijas armijas izveidoto pamatīgo aizsardzības līniju un plašiem mīnu laukiem. Tagad izskan atziņas, ka frontē sācies pozīciju karš ar nogurdinošām kaujām un jāgatavojas ilgstošam atbalstam Ukrainai.

Tikmēr Krievija regulāri uzbrūk civilajiem objektiem un paredzams, ka tāpat kā pērn ziemā tā mērķtiecīgi vērsīs triecienus pret enerģētikas infrastruktūru.