Albērvilas ziemas olimpiskajās spēlēs, kur pēc 56 gadu pārtraukuma Latvijas sportisti piedalījās kā neatkarīgas valsts pārstāvji, pirmo reizi tika izcīnītas medaļas frīstaila slēpošanā – mogulā un akrobātiskajos lēcienos. Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū šai cīņai sāka gatavoties arī Padomju Savienībā un avangardā izvirzījās tieši latvieši. Vienubrīd PSRS izlasē bija pieci Latvijas frīstaila slēpotāji.
Bijušo PSRS un Latvijas izlases treneri Andri Meļķi dēvē par šī sporta veida ciltstēvu Latvijā. “Latviešiem bija kamaniņu braukšana – ļoti ātri tika augšā. Nāca bobslejs – ātri tika augšā. Tagad frīstails –
dodiet latvieti, kurš varētu kaut ko lietas labā darīt, lai paātrinātu visu šo procesu,”
Meļķis atminas PSRS frīstaila pirmsākumus.
Viens no pirmajiem mogula slēpotājiem Dans Jansons atzīst, ka tolaik viņi faktiski bija dīvaiņi, jo darīja ko tādu, ko neviens cits nedarīja, un pirmo gadu pusotru, pat īsti nezināja – kas tas ir.
“Tajā pašā laikā mēs bijām absolūti profesionāli sportisti, kuri saņēma algu un bijām labi situēti – arī inventāra ziņā mums bija viss, kas vajadzīgs, pat vairāk. Inventāru daļēji pārdevām. Būtībā es biju kā profesionāls sportists un 5–6 gadus tieši ar to nodarbojos – frīstaila slēpošana, moguls bija mans darbs,” stāstīja Jansons.
Bijušais treneris Meļķis saviem audzēkņiem tolaik teicis, ka, pirmkārt, jātiek PSRS izlasē un, kad ir tur, tad jāpanāk, lai var braukt pa pasauli un redzēt, kas un kā frīstailā notiek citur. Tā viss arī noticis, jo bijusi pamatīga vēlme un apņēmība. Tad nāca Latvijas valstij svarīgie notikumi 1991. gadā, un tas pielika punktu latviešu dalībai PSRS izlasē. Skaidrības par nākotni nebija. Pusgadu pirms Albērvilas spēlēm Latvija saņēma ielūgumu piedalīties, un tas bija pozitīvs šoka moments.
“Kad pateica, ka būs jābrauc uz olimpiādi bija tāds pārsteigums – faktiski visu laiku esi cerējis, gājis uz to, lai vispār būtu zem sava karoga.
Un tad, kad pasaka – jābrauc uz olimpiādi, tā stunda pienākusi – nesaproti, ko ar to lai tagad dara,”
emocijas atceras Meļķis.
Līdz ar treneri uz Albērvilu aizbrauca Dans Jansons un Normunds Aplociņš. PSRS kausa ieguvējs Aplociņš ieguva 34. vietu, bet Dans Jansons, lai arī bija pirmais numurs komandā, pēc kritiena treniņā palika 42. vietā.
“Mēs nebijām tik gudri, cik mēs varbūt domājām, ka esam. Mēs gājām ar tādu apņēmību – arvien vairāk, arvien vairāk, bet beigās tas izvērtās ar to, ka iedūros ar galvu [trases sniega] pumpā,” atceras Jansons.
Līdz ar olimpisko debiju Albērvilā Latvijas mogula slēpošana faktiski nodziedāja savu gulbja dziesmu. Danam pat bija iespēja nest Latvijas karogu spēļu noslēguma ceremonijā, un gadu vēlāk viņš vēl izcīnīja 28. vietu pasaules čempionātā, tomēr tas arī bija viss.
“Jā, nu diemžēl sanāca tā, ka aiz mums faktiski neviena vairs nav un nav bijis.
Tas kaut kā ātri nocirtās,” secināja bijušais olimpietis Jansons.
Bijušais treneris Meļķis uzskata, ka Latvijā savulaik mākslīgi radīja nosacījumus, lai tāda frīstaila slēpošana būtu, bet faktiski tas esot lielo kalnu sporta veids, tāpēc arī ātri pienākusi dabiskā nāve. “Pārmest nevienam neko nevar, dzīve ir dzīve,” rezignēti sacīja Meļķis, piebilstot, ka vēl tagad domās modelējot – kā būtu uzmest vienu salto ar slēpēm pie kājām. Arī Dans reizēm pasapņojot, kā būtu, ja būtu – audzēkņiem viņš šo to parādīt spētu.
