Semjonovs jau kopš trīs gadu vecuma nodarbojas ar peldēšanu. Bērnībā izjuta sāncensības garu, cīnoties par Latvijas jaunatnes čempionāta godalgām, bet pusaudža vecumā zēnam parādījās sāpes mugurā, organisms kļuva arvien vājāks un sākās ķermeņa atrofija. Pēc neskaitāmiem ārstu izmeklējumiem Jurijam apstiprinājās diagnoze – miopātija jeb ķermeņa progresējošs muskuļu vājums, ar ko viņam nākas sadzīvot, pieņemt un ar izteiktu neatlaidību to pārvarēt grūtākajos brīžos.
Marta Puzāka: Tu nesen esi atgriezies mājās ar pasaules čempionātā izcīnītu 8. vietu 100 metru peldēšanā uz muguras. Apsveicu! Kādas ir sajūtas?
Jurijs Semjonovs: Sajūtas ir labas, bet gribētos, lai būtu bijis labāk. Tagad ir lielāks stimuls strādāt, trenēties un apdomāt to, kas varbūt nebija pietiekami izdarīts un kur pieļautas kļūdas. Izlabot tās un sagatavoties Parīzei ar jau daudz labākiem rezultātiem. Ir jāstrādā vēl vairāk.
Šobrīd vēl neesi kvalificējies Parīzes paraolimpiskajām spēlēm, bet tev ir visas iespējas to izdarīt nākamajā gadā. Latvijas Paralimpiskajā komitejā norādīja, ka rezultāti ir ļoti atkarīgi no sporta klases, jo šobrīd tu sacenties ar daudz spēcīgākiem konkurentiem.
Jā, tālāk viss būs atkarīgs no klasifikācijas. Pirms Tokijas paraolimpiskajām spēlēm 2021. gadā man arī bija klasifikācija, taču, kā jebkur citur, arī sportā neiztikt bez politikas. Man ir noteikta diagnoze, un visos papīros ir rakstīts, ka mans veselības stāvoklis pasliktinās, nav zāļu, tāpēc nekādi uzlabojumi nav iespējami. Mani apskatīja medicīnas komisija. Viņiem vajadzēja nosūtīt mani uz to grupu, kur veselības stāvoklis ir slikts, bet mani pārvērtēja un pateica, ka mans veselības stāvoklis ir daudz labāks.
Mēs jautājām, sniedzām apelāciju. Mums vienkārši atmeta ar roku un pateica, ka viņi neko nevar izdarīt. Nākamgad man klasifikācija būs martā, tur jau līdzi brauks Latvijas Paralimpiskās komitejas ārste Sandra Rozenštoka. Viņa būs klāt un skatīsies. Ja vajadzēs, tad arī strīdēsies, lai viss tiešām būtu godīgi.
Kā tevi ietekmēja šis netaisnības gadījums?
Es biju ļoti dusmīgs. Tajā momentā visu, ko mēs varējām, mēs izdarījām. Paralimpiskās komitejas prezidenti Daigu Dadzīti tas arī ļoti sadusmoja, viņi rakstīja neskaitāmas vēstules par šo netaisnību, bet diemžēl tā ir un neko nepadarīsi. Tas nav tikai peldēšanā,
paraolimpiskajā sportā diezgan bieži var sastapties ar šādiem gadījumiem. Klasifikācijās ir ļoti daudz cilvēku, daudz ārstu. Kāds teiks tā, bet cits citādāk.
Bet tas ir labs rādītājs, ka sacenties ar spēcīgākiem konkurentiem, vienlaikus sasniedzot ļoti augstus rezultātus...
Mana slimība progresē, un man paliek sliktāk, jo muskuļi atrofējas. Konkurentu vidū ir tādi sportisti, kam nav kādu ķermeņa daļu, piemēram, kājas vai rokas, toties viņš var uztrenēt visas pārējās ķermeņa daļas. Man ir jāseko līdzi tehnikai un jācenšas kaut ko minimāli mainīt, lai spētu noturēt rezultātu tādu, kāds tas ir.
Kā plāno gatavoties nākamajam startam?
Daiga Dadzīte teica, lai visu mēnesi pēc čempionāta es atpūstos.
Es jau nedaudz esmu atpūties, bet tāpat nedaudz peldu, eju uz treniņiem, lai vēlāk būtu vieglāk atsākt. No septembra sākšu uzņemt apgriezienus.
Līdz pasaules čempionātam es peldēju katru dienu, izņemot svētdienas, kad atpūtos. Parasti bija divi treniņi dienā – no rīta un vakarā. Neilgi pirms Mančestras man jau bija trīs treniņi dienā.
Tu dzīvo un trenējies Daugavpilī. Vai tevi apmierina apstākļi savā pilsētā un vai neesi saņēmis piedāvājumus pārcelties uz galvaspilsētu?
Daugavpils Olimpiskais centrs ir vieta, kur notiek mani treniņi. Pilsētas sporta pārvalde uz gadu man ir piešķīrusi sponsorējumu, lai es spētu mierīgi tur trenēties. Mani viss apmierina, esmu peldējis arī daudz sliktākās vietās.
Mani ir saukuši uz Rīgu, bet Daugavpilī ir mans darbs un ģimene. Īpašas vēlmes pārcelties nav,
jo Rīga man ir pārāk liela pilsēta, tur ir nenormāla satiksme. Ceļā līdz baseinam pavadītu daudz vairāk laika nekā varētu veltīt treniņam. Šobrīd no manas mājas līdz Olimpiskajam centram ar mašīnu ceļā jāpavada vien 12 minūtes.
Jau vairākus gadus tu strādā par sporta treneri, vadot peldēšanas treniņus bērniem. Vai netraucē tas, ka pats trenējies un paralēli trenē arī jaunos censoņus?
Kad atklāja slimību, man daudzi teica, ka par sportu būs jāaizmirst un jāsāk domāt ar galvu – varbūt varu kļūt par programmētāju, strādāt ofisa darbu. Es sapratu, ka vispār nespēju neko tādu darīt, man ir jākustas. Īsti arī neizprotu programmēšanu, tas nav mans. Kad pabeidzu skolu, man bija divi varianti, kur iestāties – fizioterapeits vai sporta skolotājs. Fizioterapiju izskatīju kā variantu, jo iepriekš jau ļoti daudz biju apmeklējis fizioterapeitus. Man tas ļoti patika un interesēja, praktisko pusi zināju ļoti labi. Tomēr es netiku budžetā un aizgāju par sporta skolotāju – šo izvēli nemaz nenožēloju. Sāku strādāt jau 2. kursā, jo piedāvāja aizvietot peldēšanas treneri atvaļinājumā. Pēc tam piedāvāja palikt un pastāvīgi strādāt Daugavpils Individuālo sporta veidu skolā, kur strādāju arī šobrīd.
Patiesībā tas atņem daudz spēka, bet kopumā man īpaši netraucē. Parasti ikdienas rutīna ir šāda – bērniem ir rīta treniņš, tad viņi aiziet uz skolu, un es palieku trenēties. Dienas garumā kārtoju savas lietas, atpūšos vai aizeju uz zāli. Pēcpusdienā atkal atnāk bērni, es viņus trenēju aptuveni no plkst. 15 līdz plkst. 19 un pēc tā visa atkal peldu pats. Sanāk, ka ir divi treniņi baseinā un viens sporta zālē. Citreiz paspēju pat trīs treniņus peldēšanā un vienu – sporta zālē. Tas ir gadījumos, kad ir labs noskaņojums vai vairāk brīvā laika.
Vai, pašam strādājot par treneri, ir vienkāršāk saprast sava trenera norādes?
Trenera darbs ir likt saprast bērnam, kas viņam jāizdara, lai iegūtu konkrētu rezultātu. Pateicoties skolotāja izglītībai, man ir izveidojusies skaidra izpratne un profesionālisms - manam trenerim vairs nav jāskaidro, kāpēc un kas man ir jādara. Es pats to visu labi saprotu un daru.
Savas slimības dēļ varu just pastāvīgu nogurumu. Pie tam, kad muskuļi sāp un papildus jūties noguris, ir diezgan smagi.
Pēdējā laikā mēdz būt tā, lai sāktu sevi trenēt, man vajag nopeldēt 1–2 kilometrus, tikai tad es varu sākt pilnvērtīgi strādāt. Lai nopeldētu pirmo kilometru, sevi ir ļoti jāpiespiež. Ja apstāšos, diez vai peldēšu tālāk. Mēdz būt arī tā, ka pamostoties no rīta jau jūtu, ka nav spēka, bet celties tāpat vajag. Ir gadījies, ka no gultas ceļos stundu. Muskuļi sāp, nav spēka, neko negribas. Ir jātiek sev pāri.
Vai ir kas tāds, kas palīdz šādos gadījumos?
Nedrīkstu pārtrenēties, piemērojot pārāk lielu slodzi, un nedrīkst arī visu darīt pēc minimuma. Ja pārslogošu sevi, muskuļi atrofēsies daudz ātrāk, bet, ja izdarīšu nepietiekami, muskuļi arī atrofēsies. Man ir jāatrod vidusceļš, lai spētu rast balansu. To izdarīt ir diezgan grūti. Es trenējos katru dienu, man ir arī suns, ar kuru ir jādodas pastaigās divas reizes dienā, vienai pastaigai veltot vismaz stundu.
Pēc kovida es strauji pieņēmos svarā, jo nebija kur trenēties. Nācās iet skriet, bet to darīt ar sāpošu kāju nav diez ko patīkami. Muskuļi atrofējas, un, ja tie nav pietiekami nodarbināti, veidojas tauku slānis. Arī apkārt ir ļoti daudz ēdiena, no kura ir grūti atturēties (smejas). Pirms Tokijas 2021. gadā es ļoti notievēju, tie bija 20 kilogrami pusgada laikā, taču pēc Tokijas spēlēm man ļoti pasliktinājās veselība, tā ka arī pie lielas pārslodzes parādās nogurums, to visu papildina arī stress, tāpēc muskuļi var sākt sāpēt. Nereti šādos momentos man nākas izmantot pat kruķus.
Domāju, ka mans lielākais stimuls ir nepadoties. Kamēr es varu, tikmēr ir jādara.
Ja es vēlāk vairs to nevarēšu izdarīt, tad ļoti nožēlošu, kāpēc agrāk to nedarīju. Arī sieva ļoti atbalsta, sakot: "Tu esi malacis, tu vari!" Nereti mani glābj diendusa, kad starp visiem darbiem atrodas mirklis nosnausties. Miegs ir labākais, kas var atpūtināt muskuļus.
Ar kurām ķermeņa daļām šobrīd ir lielākās problēmas?
Man ir atrofējusies muguras augšdaļa, tādēļ šobrīd es nevaru pacelt augšup rokas. Atrofējās krūškurvja muskuļi un prese, kreisās kājas lielākā ikra daļa. No malas nevarētu pateikt, ka man ir šādas problēmas. Par visiem pārējiem muskuļiem es arī nevarētu teikt, ka tie visi ir pilnībā veseli. Tie ir vai nu daļēji atrofējušies, vai vienkārši atslābināti, piemēram, sejas muskuļi. Tāpēc es bieži nesmaidu. Reizēm tas ļoti tracina, kad pasaka: "Jurij, pasmaidi!" Nav tā, ka man ir slikts noskaņojums, es vienkārši nesmaidu.
Muskuļu stāvoklis neuzlabojas. Vispirms sāka atrofēties mugura 16 gadu vecumā, kad noteica diagnozi. Parādījās sāpes plecu daļā. Gadu skraidījām pa ārstiem, sākumā tie bija tikai pieņēmumi, bet vēlāk apstiprinājās. Pēc muguras strauji sāka atrofēties arī citas ķermeņa daļas. Radās ne tikai funkcionāli traucējumi, bet to var arī vizuāli redzēt. Slimība ir ļoti maz pētīta, tāpēc nav zināms, kā tā var progresēt. Neviens nekad nevarēs pateikt, kurā mirklī var atrofēties kāds muskulis.
Varu līdz pensijas vecumam būt šādā stāvoklī, varu pēc pieciem gadiem sēdēt ratiņkrēslā vai būt guļošs. Nekas nav zināms.
Tā ir ģenētiska slimība. Kā skaidroja ārsti, tēva un mātes gēnos notika mutācija. Tas pats varēja būt arī manām māsām, bet viņām viss ir labi. Rados nevienam arī nav nekā līdzīga, vienīgi pēc nostāstiem vienam ļoti senam radiniekam bija tā, ka viņš nevarējis pacelt rokas, bet par šo cilvēku nekas vairs nav zināms.
Vecāki tevi jau no trīs gadu vecuma sūtīja peldēšanā. Vai viņi apzināti vēlējās tevi saistīt ar sportu?
Mamma tolaik strādāja baseinā kā tehniskais darbinieks, tāpēc es tur visu laiku atrados un tā arī sāku nodarboties (smejas). Vecāki neuzstāja, ļoti brīvi pret to attiecās – gribi, trenējies, negribi, nevajag. Atminoties sevi 3. klasē, es pat vispār nevarēju iedomāties, ka varētu mainīt savu sporta veidu. Uz treniņiem vienmēr gāju pats. Jau tolaik man bija labi rādītāji, bet šobrīd, atminoties to laiku, varu teikt, ka jau 11 gados slimība sāka progresēt. Tas bija periods, kad pusaudžiem sāk pārveidoties ķermenis, taču ar mani šādas izmaiņas īpaši nenotika. Neskatoties uz to, es tāpat varēju konkurēt ar saviem vienaudžiem sacensībās. Varētu iegūt Latvijā 3. vai 4. vietu. Turpretim vēlāk, pieaugot,
citiem bija vērojams progress rezultātos, bet es paliku uz vietas. Mani tas ļoti aizskāra – kāpēc es daru vairāk nekā citi, bet rezultāts ir nemainīgs?
Tolaik mēs kā bērni trenējāmies vienu reizi dienā, bet es to sāku darīt divas reizes dienā, sāku paralēli iet uz zāli. It kā kaut kas mainījās uz labo pusi, bet tāpat citi bija sasnieguši vairāk nekā es. Man tas likās ļoti negodīgi, jo es tiešām ļoti centos.
Vai atceries, ko domāji par turpmāko sportu, kad diagnozi apstiprināja?
Pēc diagnozes es atslābu, jo sapratu, ka nekad nekļūšu par meistarīgu sportistu, neko nesasniegšu. Bija ļoti skumji, ka tik daudz gadu nemitīgi un centīgi strādāju, bet tam visam nav nekāda rezultāta. Tad man viens ārsts pateica, ka es varu kļūt par parasportistu. Uzzināju, pamēģināju, iepazinos ar savu pirmo treneri Haraldu Lučkovski. Sākumā nesanāca, jo neuzrādīju pietiekami labu rezultātu. Turpināju trenēties, ļoti vēlējos sevi pierādīt.
Pēc gada es jau parādīju tik labu rezultātu, ka pats biju šokā. Var teikt, piecus gadus tas bija nemainīgs un nu es biju pārspējis pats sevi! Aizsūtīju rezultātu Haraldam ar piedāvājumu, ka varbūt tomēr var mēģināt. Viņš piekrita, un pēc deviņiem mēnešiem mēs jau braucām uz pirmajām sacensībām, kur saņēmu pirmo klasifikāciju, ieguvu pirmo bronzas medaļu brasā.
Kā saprati, ka gribi būt profesionālajā sportā?
Līdz 11 gadu vecumam man ļoti patika peldēt, taču 2008. gadā es jau apzināti sāku skatīties, interesēties par sacensībām, olimpiādēm un ļoti sapņoju par to, ka gribu kļūt pasaules čempions, gribu uzvarēt olimpiskajās spēlēs. Skatījos televizorā sacensības, analizēju, treniņos mēģināju izmantot redzētās tehnikas.
Man tad ļoti patika peldēt garākas distances, lai varētu saplānot, kā sevi tam sagatavot, kā rīkoties.
Taču šobrīd peldēšana uz muguras 100 metru distancē ir mans "karaliskais uznāciens".
Jau pieminēji savu pirmo treneri Haraldu Lučkovski. Kas ir tas, ko viņš tev iemācīja?
Viņš man ir devis ļoti daudz, daudz ko arī skaidroja. Pats peldēja un pats skaidroja. Būtiskākais, ko viņš man iemācīja – tev ir tikai viena iespēja.
Peldi maksimāli, un, ja pat beigās tev atteiks kājas, sacensībās tāpat ir glābēji, kuri tevi izvilks.
Atdodies maksimāli, nežēlo sevi. Ar šiem vārdiem viņš man lika nekad nepadoties. Man tas tik ļoti iesēdās galvā, ka es to atkārtoju arī saviem sportistiem – jebkurā gadījumā jūs izglābs. Tā ir viena distance, kurā ir jāatdodas pilnībā un sevi tajā brīdī nav jāžēlo.
Pirmo reizi pārstāvēji Latviju paraolimpiskajās spēlēs Tokijā 2021. gadā, kas tiešām ir ļoti liels notikums. Ko tev ir devusi dalība paraolimpiskajās spēlēs?
Tokija man palīdzēja kļūt atvērtākam un sākt vairāk komunicēt. Tur bija ļoti daudz sportistu no dažādām valstīm, ar kuriem iepriekš nebiju pazīstams. Ar dažiem ļoti cieši sadraudzējos, viņi izrādījās ļoti dvēseliski cilvēki. Tokijas pieredze lika man saprast arī to, ka Latvijas Paralimpiskā komiteja ir ļoti liela ģimene. Nebiju gaidījis tādu atbalstu.
Ar kādām grūtībām jāsaskaras paraolimpiskajā sportā Latvijā?
Latvijā cilvēkus diemžēl nenovērtē, kā arī ļoti maz zina par parasportu kā tādu. Ļoti apbēdina, ka jau vairākus gadus tiek rakstīts projekts tam, ka cels stadionu tieši parasportisiem. Pat nezinu, kur, bet solījumi tiek doti. Problēmas ir ne tikai parasportistiem, bet arī cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem. Pilsētas un iestādes nav labiekārtotas tādiem cilvēkiem. Man paziņa nesen pateica ļoti patiesu frāzi – ne vienmēr var redzēt, ka cilvēks ir invalīds. Tas man ļoti iesēdās prātā, jo tiešām tā ir.
Kad kāds pasaka invalīds, tas vienmēr saistās ar ratiņkrēslu vai ko līdzīgu. Šāda sabiedrības attieksme ļoti ietekmē parasporta attīstību Latvijā.
Atceros, kad bijām Tokijā pārstāvēt Latviju, tieši tajā brīdī kāds no Latvijas deputātiem bija izteicies, ka parasports nav sports. Uzskatu, ka tas nav normāli. Vēlāk runāja, ka viņš atvainojās, bet nekādas atvainošanās nebija. Tas bija arī ļoti smieklīgi tādā ziņā, ka deputātam ir jāpārstāv tautas viedoklis, bet viņš atļaujas pateikt ko tādu.
Kā tev šķiet, kāpēc par šīm lietām sabiedrībā tik maz runā?
Pirmkārt, parasporta attīstību bremzē finanses. Organizēt lielas sacensības parasportā prasa lielus izdevumus, kuru mums nav. Pie mums viesojās Starptautiskās Paraolimpiskās komitejas prezidents – mēs viņu uzņēmām, vedām ekskursijās. Viņš vērstās pie Latvijas valdības ar ziņojumu, ka mums ir ļoti daudz labu sportistu un mums ir jāpiešķir finansējums. Aigars Apinis, Dmitrijs Silovs Diāna Dadzīte, Edgars Bergs, Rihards Snikus – viņiem ir ļoti daudz medaļu, augsti sasniegumi, kurus ļoti novērtē citviet, ne šeit. Otrkārt,
daudzi cilvēki nemaz nezina, kas ir parasports. Varbūt citi vienkārši domā, ka to nav patīkami skatīties.
Es uzskatu, ka jebkurš sports veicina azartu, arī parasports. Es skatījos basketbola maču, kurā piedalījās sportisti ratiņkrēslos. Es biju šokēts! Viņi bija nenormāli uzlādēti, ļoti konkurēja. Patiesībā daudzi parasportisti varēs paveikt to, ko nevarēs parasts sportists. Parasportisti ir pieraduši vairāk ciest, vairāk strādāt un pielikt spēkus.
Kā pats uzskati, kas ir tava panākumu atslēga?
Noteikti neatlaidība. Kā man teica treneris Haralds: "Ciet līdz galam!" Tāpēc es arī ciešu līdz galam. Jā, mani reizēm sarūgtina rezultāti, jo zinu, ka esmu cītīgi trenējies, izlicis pēdējo. Kad redzi labu rezultātu, tad saproti, ka tomēr tas bija tā vērts. Sacensību rezultāts ir ieguldītais darbs. Es strādāju maksimāli, cik vien varu. Ja nesanāca, tātad citiem dalībniekiem bija lielāks limits.
Lai paceltu šo limitu, ir jāizvērtē savas prioritātes. Varbūt atteikšos no darba.
Pats gribu trenēties, un bērnus trenēt arī gribas. Viņos es saskatu ļoti lielu potenciālu. Negribas neko atņemt ne sev, ne viņiem. Ir jāmeklē ideālais. Protams, ir jāatvēl laiks arī ģimenei, jo tas ir pats dārgākais, kas man ir. Būs jādomā, varbūt jāpārplāno prioritātes. Tas ir viens liels mērķis, pie kura ved daudz mazu diedziņu.
Novēlam Jurijam nesalaužamu izturību, neatlaidību un stipru veselību ceļā uz viņa šī brīža svarīgāko mērķi – Parīzes paraolimpiskajām spēlēm 2024. gadā!
