Šovasar Rio paralimpiskajās spēlēs Apinis savā medicīniskajā grupā uzvarēja diska mešanā, bet Latvijai otru zelta medaļu šķēpa mešanā nodrošināja Diāna Dadzīte. Katram paralimpiskajam čempionam valdība piešķīra teju 150 000 eiro naudas balvu. Savukārt Rio olimpiskajās spēlēs Latvijas sportisti palika bez medaļām, un lielākās naudas balvas - pa nepilniem 40 000 eiro - piešķīra 4.vietu ieguvušajai vieglatlētei Laurai Ikauniecei-Admidiņai un svarcēlājai Rebekai Kohai.
Apinis uzsvēra, ka sportists ir un paliek sportists neatkarīgi no tā, vai viņam ir invaliditāte vai ne. Atlētam ir vajadzīgs treneris, medicīna, uzturs un daudz kas cits. Ir valstis, kur prēmijas nemaksā ne olimpiešiem, ne paralimpiešiem, bet sportistiem ir citi atbalstītāji, tādēļ kopumā atlētu finansējums ir vēl lielāks. Apinis pieļauj iespēju, ka arī Latvijā varētu mainīt paralimpiskā sporta finansēšanas principus un vienlaicīgi pārskatīt prēmijas par rezultātiem.
"Sakārtojam tā, ka arī elites paralimpietim maksā algu, un tad varēsim savādāk," sacīja Apinis, kurš zelta medaļas ieguvis visās paralimpiskajās spēlēs kopš 2004.gada. "Gandrīz visās valstīs prēmijas ir vienādas [olimpiešiem un paralimpiešiem]. Varbūt esam izlutinājuši līdzjutējus ar medaļām," viņš piebilda.
Savukārt akcija līdzekļu vākšanai pirms Rio paralimpiskajām spēlēm bija nepieciešama nevis tādēļ, lai Latvijas sportisti aizbrauktu uz Rio, bet gan kvalitatīvam gatavošanās posmam un dalībai citās sacensībās, kur pārbaudīt spēkus pirms galvenā starta.
Apinis atgādināja, ka paralimpiskajā disciplīnā startē pēc valstu kvotām un reitinga atlasīti astoņi sportisti, bet sacensības ilgst astoņas stundas, tādēļ lielāks dalībnieku skaits praktiski nav iespējams. Turklāt rīkotājiem arī jārēķinās, ka, piemēram, autobusā var pārvadāt tikai četrus vai piecus sportistus ratiņkrēslos. Paralimpiešiem katra diena ir cīņa ar šķēršļiem, kas pieradina pie stresa un ļauj mazāk uztraukties un būt gataviem sacensībās, sacīja medaļām bagātais sportists.
Uz paralimpiskajām spēlēm Apinis devies kā uz darbu ar pienākuma apziņu pienācīgi nostartēt. Viņa mērķis arvien ir nepadoties un gūt jaunus panākumus, nevis pastāvīgi atcerēties 1992.gadā notikušo nelaimes gadījumu, kad pēc lēciena ūdenī uz galvas palika ratiņkrēslā.
"Ja visu laiku būtu tikai nožēlojis nelaimes gadījumu, tagad nebūtu tur, kur esmu un nebūtu četrkārtējais paralimpiskais čempions," teica Apinis.
Viņš nevar justies nelaimīgs ar saņemto tautas mīlestību un bagātīgo godalgu klāstu. It īpaši nepazīstamu cilvēku paldies dod Apinim spēku jauniem panākumiem.
