Pirmā, kas mēģināja vārtsargus ievirzīt uz drošāka ceļa, bija sieviete. 1927. gadā Elizabete Grema laukumā izgāja paukotāja aizsargmaskā. Tā gan nebija viņas izvēle, jo vārtsardzi uz to piespieda viņas tēvs.
Vīriešiem 1936. gada olimpiskajās spēlēs aizsargķiveri izmantoja Japānas vārtsargs, kurš nēsāja brilles, tāpēc talkā ņēma beisbola masku.
Savukārt sešus gadus agrāk Nacionālajā hokeja līgā Klints Benedikts pirmais sāka domāt par sejas drošību. Spēlētājam divos mačos pēc kārtas ripa trāpīja pa seju, radot smadzeņu satricinājumu un laužot degunu un vaiga kaulu. Pēc mēneša Benedikts atgriezās ar ādas masku. Taču drīz vien ripa trāpīja vārtsargam pa kaklu un viņš beidza karjeru.
Revolūcija vārtsarga maskām notika 1959. gadā. Pēc treniņa vietējā radio Žaks Plants vērsās pie līdzjutējiem pēc palīdzības atrast atbilstošu masku. Aizsargekipējums tika atrasts, ko Plants izmēģināja treniņos, taču tā nepatika viņa trenerim. Taču pēc kārtējā sitiena pa seju spēlētājs ar masku izgāja uz spēles ledus.
Tikmēr pēdējais vārtsargs, kurš spēlējis ar kailu galvu bija Endijs Brauns 1974. gadā.
Vārtsarga ķiveres, gadiem ejot, turpināja attīstīties, mainoties to formām un režģim. Domājams, ka arī mūsdienu ķivere nav sasniegusi tās augstāko punktu, tāpēc tā progresēs arī turpmāk.
