Par šo pārbaudes turnīru bija daudz neskaidrību – vēl nedēļu pirms sacensībām nebija skaidrs, vai spēles pēdējā brīdī netiks atceltas Covid-19 ierobežojumu dēļ. Turnīrs notika, taču vīruss tāpat teica savu vārdu – turnīra pirmajai spēlei starp Slovākiju un Norvēģiju bija jānotiek ceturtdien, bet norvēģi otrdienas rītā atteicās no braukšanas uz Fispu, jo valstī tika izsludināts lokdauns un ierobežotas dažādas aktivitātes, tostarp sports. Otrdienas laikā atlikušo trīs valstu hokeja federācijas pārplānoja turnīru, bet trešdienas rītā gan Latvijas hokeja izlase, gan arī es jau bijām Rīgas lidostā, gaidot lidojumu uz Šveices lielpilsētu Cīrihi.
Tā diena izlasei patiesībā bija ļoti gara un saspringta – jau pulksten 10 no rīta komanda bija lidostā, bet spēle pret slovākiem sākās nepilnas 12 stundas vēlāk. Šajā laikā bija jāpaspēj aizlidot uz Cīrihi, uzreiz pēc tam veicot 3,5 stundu ilgu pārbraucienu uz Šveices dienvidos esošo Fispu.
Arī lidojums nenotika kā pa diedziņu – izlidošana aizkavējās par stundu, zināmā mērā pie tā esot vainīga tieši hokeja izlase.
Respektīvi, lidmašīna jau bija uzkrauta, taču to nācās izkraut, lai varētu paņemt hokejistu apjomīgās un daudzskaitlīgās somas. Pateicoties pavējam, lidojuma laikā iekavēto nedaudz izdevās atgūt, komandai pa taisno dodoties uz autobusu un Fispā ierodoties gana laicīgi, lai daudzmaz paspētu iesildīties un aizvadītu spēli pret slovākiem.
Fispa ir Alpu kalnu ieskauta mazpilsēta Šveices dienvidos, Valē kantonā, netālu no Itālijas robežas, taču tur gana daudz dzird franču valodu – benzīntankos vai veikalā vāciskajam „danke” uzreiz seko arī francūžu „merci”. Apmēram 40 kilometru attālumā atrodas futbola līdzjutējiem ļoti labi zināmā un dzirdētā Sionas pilsēta. Salīdzinoši netālu, aptuveni stundas brauciena attālumā ar mašīnu, atrodas arī gleznainā Cermatas pilsēta un Šveices, iespējams, slavenākais kalns Materhorns. Cauri pilsētai ved tranzīta ceļš uz Itāliju, Milānai esot tuvāk nekā Cīrihei. Netālu notiek arī autobāņa celtniecības darbi, taču tuneļu rakšana caur Alpu kalniem ir gana laikietilpīgs process, tāpēc transports caur Fispu un pārējām blakus esošajām mazpilsētām noteikti dosies vēl vairākus gadus.
Lai Fispā nokļūtu no valsts ziemeļiem vai vidienes, taisnākais ceļš ir izmantot auto vilcienu, proti, transportlīdzeklis stacijā tiek uzbraukts uz speciālas vilciena platformas un izvests caur kalniem. Otra iespēja ir braukt aptuveni 100–120 kilometrus lielāku distanci apkārt kalniem, izmantojot šosejas. Ja pa ceļam negadās sastrēgumi vai avārijas, patērētais laiks ceļā uz/no Cīrihes ar vieglo mašīnu patiesībā atšķiras vien par 20–30 minūtēm. Degviela gan ir dārgs prieks – uz šosejām ap 1,85 franki litrā, šur tur 98. markas benzīns maksāja pat 2 frankus litrā (1 franks ir aptuveni 96 centi).
Iespējams izmantot arī Šveices vilcienu satiksmi, taču, ņemot vērā izslavēto Šveices dārdzību, braukt ar mašīnu ir ievērojami lētāk, īpaši, ja brauc vairāki cilvēki.
Pilsētu no visām pusēm ieskauj kalni, un ainava tur krietni atšķiras no ziemeļos esošās Cīrihes – ja lielpilsētā sniega nav un gaisa temperatūra ir virs nulles, tad kalnos Fispā bija padsmit centimetrus bieza sniega sega, sniedzot hokejam piemērotu noskaņu. Saule decembra vidū šeit aust ap 8 no rīta, bet virs kalniem tā iznirst tikai ap pusvienpadsmitiem. Arī dienas vidū daļa pilsētas paliek kalnu ēnā, savukārt kalnu nogāzēs esošie ciematiņi gan ir saules staru apspīdēti. Uz tiem ved serpentīni, kas tāpat kā lielākā daļa pārējo ceļu un gājēju ietvju, bija pārsteidzoši tīri un sakopti. Tiesa, lai arī sniegs no ceļiem un ietvēm ir pilnībā notīrīts, vakaros tik un tā jāuzmanās no apledojuma. Agri pēcpusdienā jau uznāk bieza migla, tumsai iestājoties ātrāk nekā vajadzētu.
Turnīru uzņēma „Lonza Arena” – jauna un ļoti mājīga halle ar 5100 skatītāju vietām, kas uzcelta 2019. gadā. Pilsētai ar 8000 iedzīvotājiem tā ir netipiski liela halle. Tā atrodas 10 minūšu gājiena attālumā no vēsturiskā centra, halli ieskaujot nevis stāvvietām, bet citām ēkām. Piemēram, kā stāvvieta jāizmanto blakus esošā „Lidl” veikala stāvlaukums vai arī mašīna jāatstāj pie dzelzceļa stacijas. Ikdienā šo halli apdzīvo vietējā hokeja komanda, kas gana sekmīgi spēlē Šveices pēc spēka 2. līgā, pēdējo 10 gadu laikā divreiz kļūstot par čempioniem.
Pirmā Latvijas izlases spēle pret slovākiem pagāja pie tukšām tribīnēm. Tas gan nav saistīts ar kādiem Covid-19 ierobežojumiem – ņemot vērā steigā pārplānoto kalendāru, organizatori gluži vienkārši nepaspēja piedāvāt biļetes uz šo maču.
Cilvēku interese gan bija, vairākiem fanu pulciņiem vakarā staigājot gar tumšajām arēnas durvīm un mēģinot atrast kādu atvērtu ieeju. Pret slovākiem mūsējie vismaz sākumā izskatījās krietni labāk – gan pirmajā, gan otrajā periodā Latvijas izlase ātrumā bija pat labāka nekā pretinieki, taču, kamēr mūsējie vairākkārt trāpīja pa vārtu stabiem, slovākiem talkā šur tur nāca veiksme. 3. periodā cīņā iesaistījās gados jaunais vārtsargs Ēriks Vītols. Lai arī kopumā viņš nospēlēja pieņemami, pāris nepārliecinošas darbības lika divreiz vilkt ripu ārā no vārtu tīkla, tam sekoja vēl viens metiens tukšos vārtos, slovākiem uzstādot galarezultātu 2:6, kas gan īsti neatbilda spēku samēram laukumā.
Runājot tieši par Covid-19 ierobežojumiem, kas šobrīd ir ļoti aktuāls temats, Fispā tie bija visai mēreni. Jā, pārtikas veikalos un citviet bija jānēsā maskas, taču apmeklētāju skaita ierobežojumi bija tādi, ka cilvēkiem nebija jāstāv rindās pie veikala ieejas pat dienas karstākajā laikā, proti, tieši pēc darbadienas beigām. Paņem grozu/ratus un ej iekšā. Arī Latvijas mačā pret Šveici viena no tribīnēm (kameru pusē) bija gandrīz pilnībā izpārdota. Masku vilkšana skatītājiem bija rekomendēta, bet tā nebija obligāta, lielākajai daļai izvēloties maskas nelietot. Ieeja, protams, tikai ar sertifikātiem. Turklāt, lai ierastos Šveicē, šobrīd nepieciešams arī Covid-19 tests, neskatoties uz vakcinācijas statusu – kalnu valsts epidemioloģisko drošību uztver gana nopietni, bet ne uzbāzīgi. Ja Šveicē uzturaties ilgāk nekā četras dienas, par saviem līdzekļiem no ceturtās līdz septītajai dienai jāveic vēl viens tests, kas var maksāt arī 150 eiro.
Pilsētā interese par Šveices spēlēm, protams, bija itin liela, un vietējie lieliski zināja, ka šāds turnīrs tur notiek.
Savā viesnīcā ierados pusotru stundu pirms spēles pret slovākiem – tieši tik daudz laika, lai noliktu līdzpaņemto somu un dotos uz halli kājām. Pirmā lieta, ko izteica viesnīcas personāls, bija – cerams, ka jums šovakar nav jāspēlē. Arī pēc spēlēm tiku iztaujāts par mača gaitu. Fispā šo turnīru gaidīja – mājinieku pirmajā spēlē pret Latviju skatītāju skaits bija aptuveni puse no halles ietilpības. Ja dienas gaitā pilsētas ielās ir vērojama rosība, cilvēkiem dodoties ikdienas gaitās, tad ap 7 vakarā ielas jau ir stipri tukšas, tikai ap halli pulcējoties lielākām cilvēku masām. Vakarā pēc spēlēm uz ielām cilvēkus nesatikt.
Šveices un Slovākijas izlases bija izmitinātas turpat Fispā, netālu no halles, savukārt Latvijas hokejisti dzīvoja 10 kilometru attālumā Natersas pilsētā. Šveiciešu un slovāku spēlētāji savā brīvajā laikā arī nekautrējās apskatīt pilsētu, kurā viņiem jāspēlē, bet mūsējiem brīvā laika praktiski nebija – ceturtdienas rītā treniņš, pēc tam pusdienas un pirmsspēles atpūta, bet vakarā tika nospēlēts vēl viens mačs pret šveiciešiem. Mājinieki iepriecināja savus fanus, izcīnot uzvaru ar 2:1. Šajā mačā debiju izlasē aizvadīja vārtsargs Ēriks Vītols. Kā pamatvārtsargs abām spēlēm sākotnēji bija plānots Ivars Punnenovs, taču viņš dienu pirms došanās uz Šveici bija saņēmis balstvakcīnu Latvijā. Mačā pret slovākiem vārtsargs nejutās labi un viņš nemaz neģērbās spēlei pret Šveici, pietaupot veselību. Punnenovs pēc otrā mača izteica cerības, ka iepriekš sevi gana labi apliecinājis valstsvienības galvenajam trenerim Harijam Vītoliņam un šīs problēmas neietekmēs viņa iespējas doties uz Pekinu.
Vītoliņš tikmēr atzina, ka mūsējie nebija gatavi šveiciešu piedāvātājam tempam, vēlreiz atgādinot, ka šādas spēles palīdz sagatavoties olimpiskajam turnīram.
Mačus Šveicē vēroja arī vienmēr visos hokeja turnīros klātesošie NHL klubu skauti. Viņus nav grūti pamanīt – nereti ir kāds apģērba gabals ar pārstāvētā kluba simboliku, bet skautu vienmēr nodod pierakstu blociņš, kurā spēles laikā regulāri kaut kas tiek ierakstīts. Mačā pret Šveici starp periodiem aprunājos ar vienu no Losandželosas „Kings” skautiem Eiropā, kurš gan nevēlējās publiski atklāt savu vārdu, jo viņš nevar runāt visas organizācijas vārdā, bet gan var paust tikai savu viedokli. Viņš norādīja, ka šajā turnīrā Latvijas izlases spēlētāji nav parādījuši neko ievērības cienīgu, taču sastāvā bija vairāki NHL klubiem interesanti spēlētāji, kuriem tiek sekots līdzi arī ikdienā. Sekmes un vērtējums atšķiras – pāris spēlētāji demonstrē gaidīto vai pat pārspēj cerības, no citiem tika cerēts ieraudzīt lielāku progresu meistarībā un labāku sniegumu.
Šobrīd visu valstsvienību treneriem ir pusotrs mēnesis laika izdomāt, kurus 25 spēlētājus viņi vedīs uz Ķīnas galvaspilsētu.
Situāciju sarežģī neskaidrības par NHL spēlētāju iespējamo dalību – līga spiesta pārcelt arvien vairāk spēļu, un līdz 10. janvārim viņi var atteikties no dalības Pekinā, nemaksājot soda naudu. Vairāki NHL hokejisti jau izteikuši bažas par riskiem, dodoties uz Ķīnu, kā arī par drakoniskajām karantīnas prasībām – karantīnā var nākties sēdēt pat 3–5 nedēļas. Latvijas izlasei pirms Pekinas būs aptuveni 10 dienu ilgs treniņposms – pirmie treniņi Rīgā, izlasei pēc tam dodoties uz Ķīnu. Tiek plānots aizvadīt vēl kādu pārbaudes spēli tepat mājās, bet pēc tam uzspēlēt arī Ķīnā vēl pirms turnīra sākuma. Fispā gūtā prakse un mācības līdz tam laikam būs izanalizētas, treneru korpusam gatavojot komandu gada galvenajam turnīram.
