ĪSUMĀ:
- Rīgā vecākiem bērna darbošanās hokejā izmaksā ne mazāk kā 300 eiro mēnesī, citur tēriņi mērenāki
- Latvijas Hokeja federācija iespējamu izmaksu mazināšanu bērnu nodarbībām saista ar sporta budžeta palielināšanu
- Daudzām ģimenēm hokejs ir par dārgu arī Somijā, tur izmaksu mazināšanai daudz paļaujas uz brīvprātīgo darbu
- Zviedrijā izmaksas bērnu hokejā ļauj mazināt lielas pašvaldību dotācijas
- Latvijā aicinājumi ieviest īpašus nodokļu mehānismus bērnu sporta veicināšanai nav atraduši dzirdīgas ausis
Prāvākais klupšanas akmens ir lielā dārdzība, atzīst Latvijas Hokeja federācijā (LHF). Piemēram, Rīgā vecāku izdevumi esot ne mazāki kā 300 eiro mēnesī, turklāt summā nav ietverta inventāra iegāde, kā arī maksājumi par nometnēm un dalību sacensībās. Tādējādi daudzām latviešu ģimenēm hokejs ir krietni par dārgu.
"Mēneša maksa par bērnu nodarbošanos ar hokeju ir astronomiski liela," teica LHF ģenerālsekretārs Roberts Pļāvējs. "Tā ir izmērāma, bet ir grūti aptverams, kā mūsdienās cilvēki spēj to tādā masveidībā atļauties. Tas ir sava veida fenomens, ko grūti izskaidrot, kā pie visiem šiem apstākļiem mēs esam tur, kur esam, bet laikam tas ir mums asinīs."
Latvijas Televīzija jau iepriekš pētīja bērnu hokeja izmaksas citās Eiropas valstīs, secinot, ka caurmērā tās nekur citur nav tik augstas kā Latvijā. Tam piekrīt arī Pļāvējs, taču norāda, ka Rīgā situācija drīzumā varētu uzlaboties, jo galvaspilsēta solot sākt atbalstīt arī privātos hokeja klubus. Savukārt ārpus Rīgas un Pierīgas izmaksas jau tagad ir piezemētākas.
Citā dārgā sporta veidā – tenisā – Latvijas Tenisa savienība iedibinājusi stipendiju programmu, nodrošinot tenisa apguvi bez maksas vairāk nekā 50 bērniem visā Latvijā. Hokeja federācija šādu soli spert neplāno.
"Ja runājam tīri par šādu atbalstu, tad pašlaik šajā finanšu situācijā es teiktu, ka tas ir teju neiespējami," atzina Pļāvējs. "Mums ir jādara viss iespējamais, lai nākotnē – pārskatāmā, tuvā – sporta budžets tiktu palielināts."
LHF budžets caurmērā ir nepilni trīs miljoni eiro gadā. Federācija lēš, ka valsts finansējums pastāvīgajām programmām ir vidēji 15%.
Līdzīgas izmaksas bērnu hokeja apguvē ir arī Somijā. Uzrunātie Somijas hokeja eksperti norāda, ka līdz 10 gadu vecumam izmaksas ir apmēram 100 eiro mēnesī, agrīnajos pusaudžu gados – vidēji 200 līdz 250 eiro mēnesī, bet no atvašu 15 gadu vecuma vecākiem jābūt gataviem tērēt 400 eiro mēnesī, turklāt inventāra iegāde ir katra paša ziņā. Pretēji Latvijai somu jaunatnes hokejā neesot sastopami dažādi ārpuskārtas skaidras naudas maksājumi, tāpēc izmaksas ir viegli paredzamas un caurspīdīgas. Vidējā alga Somijā pēc nodokļiem ir 2600 eiro, bet arī daudzām somu ģimenēm hokejs ir par dārgu.
"Par hokeju Somijā maksā vecāki – valsts nekādā veidā nav par to atbildīga," pastāstīja Haaga-Helia Lietišķo zinātņu universitātes lektors Pasi Mustonens. "Mūsu lielākā problēma ir tā, ka hokejs ir ļoti dārgs un vecākiem jāmaksā par bērnu hokeju. Tādējādi lielās dārdzības dēļ mēs pazaudējam ļoti daudz potenciālo hokejistu."
Somijas Hokeja asociācijas gada budžets ir apmēram 20 miljoni eiro, un valsts finansējums sasniedz tikai 8%.
Pašvaldību loma hokeja sistēmā ir infrastruktūras būvēšanā un apsaimniekošanā, taču klubu uzturēšana atstāta uzņēmēju un vecāku ziņā. Mustonens paskaidroja, ka Somijas hokeja sistēma balstās uz uzņēmēju ziedojumiem un ļoti masveidīgu brīvprātīgo darbu. Tam piekrīt arī Jiveskiles Universitātes profesors un hokeja treneris Sami Koko.
"Brīvprātīgo loma ir fundamentāla, jo bez brīvprātīgajiem treneriem mums nebūtu pašreizējās sistēmas," uzsvēra profesors Koko. "Arī citi brīvprātīgie, piemēram, vecāki, iesaistās pasākumu un sacensību organizēšanā."
Līdz 14 gadu vecumam hokeja apguve Somijā lielā mērā balstās uz brīvprātīgajiem treneriem. Visbiežāk tie ir bērnu vecāki, kā arī bijušie spēlētāji. Profesionālu treneru virsvadībā nopietnāks darbs sākas vien 15 gadu vecumā, kā rezultātā ievērojami aug arī vecāku izmaksas. Lai hokeju padarītu pieejamāku, kopš 2011. gada Somijā īsteno speciālu programmu, kas nodrošina atbalsta maksājumus ģimenēm, kam hokejs ir par dārgu. 12 gados šādu atbalstu saņēma nepilni 12 000 jauno spēlētāju. Programmu īsteno bez valsts finansējuma – budžetu veido uzņēmēju un privātpersonu ziedojumi, to vākšanai organizē speciālas kampaņas. Tāpat programmai novirza arī peļņu no pasaules čempionātu rīkošanas.
Lai arī tiešā veidā Somijas valdība nav dāsna hokeja finansētāja, tās lēmumi devuši iespēju federācijai naudu nopelnīt pašai.
Piemēram, pasaules čempionātā hokejā biļešu tirdzniecībai netika piemērots pievienotās vērtības nodoklis. Tādējādi, divus gadus pēc kārtas rīkojot pasaules čempionātus, federācija nopelnīja 23 miljonus eiro.
Pēc līdzīgiem principiem hokejs attīstās arī Zviedrijā. Malmes Universitātes profesors Jūhans Nūrbergs kā galveno stūrakmeni akcentēja dotācijas jaunatnes sportā.
"Mums, Zviedrijā, sports tiek ļoti dāsni dotēts ar nodokļu maksātāju naudas starpniecību," atzina profesors Nūrbergs. "Pašvaldības ļoti dāsni dotē jauniešu sportu. Piemēram, hokejā klubi ne tikai saņem lielu pašvaldību finansējumu, bet izmanto arī tās uzturēto infrastruktūru."
Zviedri aprēķinājuši, ka tikai nepilns viens procents jauno hokejistu vēlāk izveido profesionālu karjeru, tādēļ lielākais uzsvars ir uz aktīvu dzīvesveidu un vispusīgu bērnu attīstību, kur hokejs ir instruments, nevis pašmērķis.
"Mums ir statistika, kas parāda, ka vairāk nekā 90% jauniešu vecumā līdz 20 gadiem ir bijuši kāda sporta kluba biedri. Vairāk nekā puse visu Zviedrijas jauniešu līdz 20 gadu vecuma sasniegšanai ir bijuši vismaz četru, piecu dažādu sporta klubu biedri," pastāstīja profesors Nūrbergs. "Zviedrijā tā ir ļoti populāra tradīcija – izmēģināt vairākus sporta veidus, un hokejs Zviedrijā ir viens no svarīgākajiem sporta veidiem."
Lielas reformas Zviedrijas hokejā notika pēc 2003. gada pasaules junioru čempionāta. Toreiz Zviedrija kapitulēja Kanādai, piekāpās arī Čehijai un Šveicei un knapi saglabāja vietu elites divīzijā. Zviedri secināja, ka viņiem nemaz nav taustāmas hokeja attīstības programmas, tāpēc sāka tādu veidot, kā arī ķērās pie darba treneru izglītošanā un mērķu pārdefinēšanā. Par vadmotīvu kalpoja devīze: "Bērniem ir jābūt bērniem, nevis jauniem pieaugušajiem." Tādējādi tika mazināts spiediens uz rezultātu sasniegšanu agrīnā vecumā un veicināta personību daudzpusīgāka attīstība.
Latvijas valdība par godu bronzas medaļu izcīnīšanai pasaules čempionātā jaunatnes hokeja attīstībai piešķīra 376 000 eiro kā vienreizēju dotāciju.
Nodokļu eksperti jau gadiem aicinājuši politiķus jaunatnes sporta veicināšanai ieviest speciālus nodokļu mehānismus, kas mazinātu atkarību no valsts budžeta dotācijām vai politiskiem lēmumiem. Līdz šim priekšlikumi tā arī nav atraduši ceļu līdz politiķu dienaskārtībai un valdības līmenī nav skatīti.
