Pēdējos trijos finālturnīros Urugvajas izlasi vadīja Maestro – Oskars Vašingtons Tavaress, sasniedzot ar komandu lieliskus augstumus. Bet visam reiz pienāk gals, un urugvajieši uz Kataru dosies, lai sāktu jaunu ēru.

Urugvajai pēc atlasē piedzīvotas četru zaudējumu sērijas atlika vēl izšķirošās spēles, lai saglabātu cerības tikt uz Pasaules kausu. Tavaresu atlaida, un viņa vietā stājās gandrīz 30 gadu jaunāks treneris Djego Alonso, ar kuru komanda sāka strauju uzrāvienu. 

"Es vispār nejutu spriedzi. Tā ir privilēģija, un esmu laimīgs, ka man deva šo iespēju atrisināt rēbusu, lai pēdējās četrās spēlēs Urugvajai nodrošinātu vietu Pasaules kausa finālturnīrā," kļūšanu par izlases galveno treneri raksturoja Alonso.

Izlases pussargs Federiko Valverde atzina, ka bija sāpīgi zaudēt spēlēs, kurās vajadzēja uzvarēt. Komanda bija pieradusi spēlēt Tavaresa vadībā, un treneris futbolistus atbalstīja gan labos, gan sliktos laikos. Valverde cer, ka trenera maiņa liks uzšķilties jaunai dzirkstij. 

Kad izdevās uzvarēt Paragvaju izbraukumā, komanda noticēja, ka var kvalificēties Pasaules kausa finālturnīram, pastāstīja pussargs Lukass Toreira. Pēc tam sekoja vēl trīs uzvaras pēc kārtas un biļete uz Kataru bija rokā.

Alonso vadībā galvenā loma taktikas shēmā 4-4-2 bija pussargam Valverdem. Viņš arvien ir centrālais elements komandas tornado spēles sistēmā.

Valverde ir īsts meistars un radošais spēks, ap kuru viss veidojas komandas spēle.

Urugvajā cerības turnīrā Katarā saista ar Valverdi, kurš komandā kopš jaunā trenera ierašanās saskata gan izmaiņas spēles stilā, gan domāšanā.

"Mēs vairāk domājam kā uzvarētāji, mēs jūtam, ka varam sapņot par arvien lielākiem mērķiem," uzsvēra Valverde.

Urugvajai ir lieliska futbolistu paaudze, kas spēlē pasaulē labākajos klubos, un treneris futbolistiem tic, kas allaž ir svarīgi. Spēlētāji atsaucīgi uzņēma Alonso ieviestās izmaiņas un uzticas trenerim, bet īstais Urugvajas izlases spēks ir pieredzes un jaunības balanss. 

Katarā nepārprotami būs pēdējais Pasaules kausa turnīrs pieciem komandas lielajiem dūžiem – Luisam Suaresam, Edinsonam Kavani, Djego Godinam, Martinam Kaseresam un Fernando Musleram.

Viņiem katram azotē ir vairāk nekā 100 spēļu izlasē un cerības tikt tālāk nekā iepriekšējā Pasaules kausa izcīņā, kur Urugvaja zaudēja ceturtdaļfinālā. 

Visai jaunajai futbolistu paaudzei un līdzjutējiem lielais piecinieks ir zvaigznes, elki un varoņi – viņi ir pārstāvējuši Urugvaju ļoti spoži, atdodot sevi visu vēl 2010. gada finālturnīrā Dienvidāfrikā. Valverde atzīst, ka Katarā varētu būt pēdējais Pasaules kauss vairākiem meistariem, tādēļ jaunie futbolisti grib atstāt labu iespaidu, lai veterāni no izlases var aiziet laimīgi.

Pieredzējušie futbolisti komandas uzdevumu krietni atvieglo, palīdzot ar padomiem jaunajiem, kam viņi bija elki bērnībā un televizorā vēroti varoņi.

Suaress komandā arvien ir ļoti svarīgs, lai arī klubu līmenī viņš ir atgriezies dzimtajā Montevideo.

Ir divi iemesli, kāpēc Suaress atgriezās dzimtajā klubā. Pirmkārt, bija īpaša līdzjutēju kampaņa, lai atgrieztu klubā spēlētāju, kamēr viņš vēl ir labākajā spēles formā. Kampaņa aizkustināja Suaresu, un viņš gribēja piepildīt līdzjutēju sapni. Otrkārt, Suaress gribēja lielāku spēles laiku, kas viņam bija vitāli nepieciešams. 

Kopš Suaress atgriezās klubā "Nacional", viņš parādīja, ka vēl aizvien ir lieliskā formā. Urugvajas līgā Suaress turpina būt labākais vārtu guvējs, lai izcīnītu jaunus titulus, un apliecina uzvarētāja garu. Treneris Alonso uzsvēra, ka Suaress pilda ierastu lomu un ir valstsvienībai ļoti svarīgs spēlētājs ar izcilu karjeru gan klubos, gan izlasē.

"Mums viņš [Suaress] vēl aizvien ir tāds pats futbolists, kāds bija pirms desmit gadiem," uzsvēra Alonso. 

Urugvajieši ir piestrādājuši, pētot pretiniekus grupas kārtā, – Portugāle, Gana un Dienvidkoreja ir trīs dažādi spēlējošas komandas.

Toreira uzsvēra, ka pirmā spēle allaž ir vissvarīgākā, jo Urugvajas futbolisti parasti dodas laukumā nevajadzīgi nervozi. Toreira cer, ka šoreiz būs savādāk un komanda startēs pārliecināta par sevi, bet uzvara dotu lielisku atvieglojuma sajūtu.

Īpašu spēli Toreira sagaida pret Portugāli, jo, viņaprāt, nav nekas nav lielāks, kā spēlēt pret Krištianu Ronaldu, kurš vairākus gadus ir bijis ikona un piemērs citiem futbolistiem. Spēlēt pret pasaulē labākajiem, protams, ir lieliska motivācija, tomēr treneris Alonso uzsvēra, ka, neskatoties uz pretiniekiem, pašiem ir jābūt pilnībā noskaņotiem galvenajam mērķim.

"Man ir lielas cerības par mūsu iespējām Pasaules kausā," teica Alonso. "Futbols Urugvajā ir prieks, tā ir daļa mūsu ikdienas, vismaz es tā to jūtu. Mēs sacenšamies kopš mazotnes, pie tā esam pieraduši. Ja gribam visus uzvarēt, mums ir jābūt gataviem atdot sevi visu. Mēs iesim uz to. Mums ir jādara viss labākais, lai izcīnītu lielāko iespējamo balvu."

Urugvaja Pasaules kausā spēlēs jau 14. reizi.

Viņu vēsture finālturnīros sniedzas līdz pašiem pirmssākumiem – Urugvaja rīkoja pirmo Pasaules kausu 1930. gadā un uzvarēja gan toreiz, gan izcīnīja vēl vienu titulu 20 gadus vēlāk. Pēdējos trijos turnīros Urugvajas rēķinā ir gan 4. vieta 2010. gadā, gan pirms četriem gadiem sasniegts ceturtdaļfināls, kur komanda zaudēja nākamajai čempionei Francijai. 

Alonso 2002. gadā Pasaules kausa izcīņā neiekļuva Urugvajas izlasē, kad vēl bija futbolists. Trenera amatā viņa vadītā komanda finālturnīru sāks 24. novembrī pret Dienvidkoreju.