Divmetrīgā auguma dēļ laukumā ļoti labi pamanāmais tiesnesis šogad ieguva Starptautiskās futbola federācijas (FIFA) kategorijas licenci un ir tiesājis arī U-17 Eiropas čempionāta spēlēs. Uz Liepāju 30 gadu vecais Maļcevs kopā ar ģimeni pārcēlās no Valkas, bet viņa ceļš uz medicīnu un futbolu sākās jau skolas gados.
"Tas viss ir, pateicoties manai bioloģijas skolotājai, vēl tur no tālās Valkas," pirmsākumus ceļā uz medicīnu iezīmēja Maļcevs. "Devītajā klasē viņa ar savu mācību veidu, kā to pasniedza, lika man iemīlēt anatomiju. Es viņai skaidri un gaiši 9. klases laikā pateicu – būšu ķirurgs."
Ar skalpeli, šķērēm un diegiem Maļcevs darbojas veikli, jo ķirurgam jāmācās 11 gadus, lai patstāvīgi un droši operētu. Arī augstākajam līmenim futbola spēļu tiesāšanā ir jāpraktizējas un jāmācās tikpat vai pat ilgāk.
"Ķirurģijā ir liela priekšrocība, mēs nereti ar vienas operācijas palīdzību pilnībā izārstējam cilvēku. Viņš ir pateicīgs par to, ka esi viņam palīdzējis. Tā ir tāda baudāma, emocionāla labsajūta," ārsta gandarījumu raksturoja Maļcevs.
Viņš apzinās, ka futbolā ir gluži otrādi un tiesnesim jārēķinās ar negatīvu emociju izpausmēm. Taču no negācijām jāmāk abstrahēties, bet galvenais ir būt pārliecinātam par pieņemtā lēmuma pareizību, uzsvēra Maļcevs.
Futbola laukumā tiesnešiem no spēles pirmās sekundes līdz pat brīdim, kad komandas dodas prom no laukuma, ir jāsaglabā svēts miers un modra acs. Trīcošas rokas un neizlēmība var sabojāt futbola spēli, bet tas gan ir tīrais nieks, ja no tavām prasmēm un lēmumiem, veicot vidēji trīs operācijas vienā maiņā, ir atkarīga cilvēka dzīvība vai veselība.
Maļcevs ir praktizējies arī Vācijas klīnikās, kur tiek ievērotas striktas vadlīnijas un paniku izraisa situācija, ja attiecīgajā operācijā paredzēts uzlikt divas šuves, bet izrādās, ka jāuzliek arī trešā. Latvijā ķirurgi, pēc Maļceva teiktā, ir fleksiblāki un līdzās pamatplānam allaž gatavi arī B un C plānam, ja notiek kas negaidīts.
Sevi Maļcevs raksturo kā mierīgu gan pie operāciju galda, gan ar futbola tiesneša svilpi rokā.
"Tā emocionālā labsajūta, psihiskā līdzsvarotība ir ļoti, ļoti svarīga gan tur laukumā, gan šeit [operāciju zālē]. Man laikam ir paveicies ar rakstura īpašībām, ka esmu diezgan mierīgs gan laukumā, gan arī šeit, darbavietā," teica Maļcevs. "To varu izmantot savā labā, operējot pacientus un nākamajā dienā aizbraucot uz [futbola] spēli. Protams, grūtāk ir mājās ģimenei paskaidrot, ka es diennakti esmu bijis darbā, nākamo diennakti – futbolā."
Kā jebkuram puikam, kurš trenējās futbolā, tobrīd valcēnietim Maļcevam bija sapnis kļūt par profesionālu futbolistu, bet, kā jau daudziem, svītru plāniem pārvilka savainojums. Edgars tomēr ir pateicīgs, ka tiesneša arods viņam un daudziem citiem futbola trakajiem ļauj kaut maķenīt, bet būt daļai no sava bērnības sapņa.
Liepājniekam tiesāt liepājnieku spēli nebūtu godīgi, tāpēc Maļcevu savas pilsētas komandas spēlēs nozīmē reti un arī tikai kā ceturto tiesnesi, kuram lēmumu pieņemšanā nekad nebūs pēdējais vārds. Viņš par to gan nesatraucas, uzsverot tiesnešu kā vienotas komandas darba nozīmību.
"Šajā brīdī mēs esam komanda. [Ceturtajam tiesnesim] ir divas liekas acis, kas var redzēt no cita rakursa, no cita leņķa kādas spēles epizodes. Katram ir savi iedalīti pienākumi," paskaidroja tiesnesis.
Maļceva karjera medicīnā un futbola tiesneša arodā tikai tagad ir sākusies pa īstam.
Abos darbos ir sava darvas karote – pat pasaules līmenī teju visi futbola tiesneši paralēli strādā kādā citā profesijā, tikmēr Latvijas veselības sistēmā trūkst gan cilvēku, gan naudas. Maļcevs atzīst, ka ķirurga alga sedz pamatvajadzības, bet salīdzinājumā ar citām profesijām raisa ne tik optimistiskas pārdomas.
"Es tikko biju pie frizieres, viņa man stāsta, cik nopelna... Tad es sapratu, ka daru kaut ko nepareizi," parūgti nosmēja Maļcevs. "Viņa arī griež tāpat kā es, bet es laikam izvēlējos nepareizo vietu, ko griezt,"
