Klubs "Aquila Basket" sevi definē kā vietu, kur spēlētājiem augt, un te maz kas novērš uzmanību no basketbola. Kluba budžets ir apmēram pieci miljoni eiro, un tas četras, piecas reizes atpaliek no bagātākajiem līgas klubiem, kas spēlē arī Eirolīgā.
Gražulis "Aquila Basket" sastāvā faktiski bija vienīgais no pagājušās sezonas pamatsastāva vīriem, kuru paturēja komandā.
Trento "Aquila Basket" galvenais treneris Paolo Galbiati pirmo reizi Andreju redzēja vēl Itālijas otrajā divīzijā, kad trenēja Biellas komandu, bet latvietis spēlēja Tortonā.
"Desmit minūtēs trešajā ceturtdaļā viņš [Gražulis] iemeta piecus trīspunktniekus. Kad es parakstīju līgumu šeit [Trento], gribēju spēlēt tādā stilā – ātri un ar daudz tālmetieniem," pastāstīja Galbiati. "Kāds menedžentā man jautāja, vai Andrejs iederēsies, un es atbildēju – pie velna, jā! Viņš būs lielisks. Ticiet man, viņš ir lielisks metējs. Viņš var mest labāk, nekā esat redzējuši pēdējās sezonās. Tas ir Andrejs. Tagad viņš spēlē ar lielu pārliecību, viņš ir audzis katru gadu, un tas ir lieliski."
Gražulis kļuva par vienu no lielākajiem atklājumiem Pasaules kausa finālturnīrā. Piezemēts maksimālists un Latvijas izlasē rezultatīvākais spēlētājs, īpaši spožs ar 28 punktiem spēlē pret Itāliju – valsti, kur viņš jau piekto sezonu spēlē basketbolu ikdienā.
Andrejam ir 30 gadi, un uzbrucējam par uzjautrinājumu jau pielipis epitets "vēlais zieds".
Par uzziedēšanu vēlā basketbola zieda lomā Gražulis sarunā ar Latvijas Televīzijas "Sporta studiju" runāja atturīgi, norādot, ka spēlējis arī iepriekš, bet dalība valstsvienībā ļāva kļūt pamanītākam.
"Varbūt [rezultatīvi] mest es esmu sācis tagad, bet spēlējis esmu arī pirms tam visu laiku. Nezinu, tā sanācis, izlase palīdzējusi, ka vairāk atpazīst, bet pirms tam esmu spēlējis un kaut ko rādījis," uzsvēra Gražulis. "Tagad iet labāk, tāpēc liekas, ka vēlais zieds, bet pietiekoši ilgi esmu spēlējis normālā līmenī. Ir tā saucamie brieduma gadi arī šajā brīdī. Agrāk likās, ka 25–26 jābūt... uz 30 [gadiem] jau kaut kas tomēr ir jādara. Ja uz 30 nevar darīt, tad ir jābeidz."
Andreja stāstā īpašs ir arī tas, ka viņš trenēties basketbolā sāka vien 16 gadu vecumā. Pirms tam gan Koknesē gandrīz 10 gadus trenējās vieglatlētikā un, sākot basketbola treniņus, bijis jau liels un spēcīgs.
"Nu ir kaut kam jābūt... tam talantam ir jābūt, bet es 16 gados biju par 15 kilogramiem vieglāks, bet izskatījos gandrīz tāpat, tā ka nevarētu teikt... Kaut kas jau bija iedots tomēr. Pārējo visu var pielikt," sacīja Gražulis.
Andrejs nesteidz sašķirot, vai dāvanas ir no dabas vai iekrātas vieglatlētikas treniņos.
"No visurienes viss kopā saliekas, to tā nevar izfiltrēt. Ar vieglatlētiku es sāku, man liekas, septiņos gados pat. Soļot sāku... šausmas. Bet saliekas viss kopā, jo bija jāstrādā daudz," uzsvēra Gražulis. "Es ar brāļiem strādāju, 11–12 gados mēs jau bruģi likām. Tāpat laukos, kad tevi deviņos no rīta modina un saka – aiziet, laižam. Tas salasās."
Latvijas Televīzijas "Sporta studijai" viesojoties Gražuļu mājās, galdā ir Latvijas skābo kāpostu zupa un televizors runā latviski. Andreja un Sandas dēlēns Roberts gan iet itāļu bērnudārzā un basketbola zālē ir draugs itāļu treneriem. Andrejs ir pārliecinājies, ka Itālijā arī ziemeļu daļā katrs tevi ņem pretim atplestām rokām, un iedzīvoties ir ļoti vienkārši.
"Es esmu bijis labās vietās Itālijā, nav nekādas problēmas bijušas," sacīja Gražulis. "Ziemeļos gan visu laiku, bet vismaz kaut kas līdzīgs mājām savā ziņā. Pirmais gads bija grūts tāpēc, ka pašam nācās pierast, jo es neesmu tas, kam patīk cilvēki, bet viņi nāk un grib runāties, jo viņiem ļoti patīk, un tad runājas. Viņi ir savādāki. Līdzjutēji vispār ir kaut kas cits. Pēc spēlēm iziet ārā paēst ir tā... [fani] iet, kliedz... [Gribas teikt] liekat mierā, es jau jūs dzirdēju."
Itālijā Andrejam arī vajadzēja pierast, ka līdz divpadsmitiem dienā nekas pilsētā nestrādā un kafejnīcas ir slēgtas.
Trento egle jau ir atvadījusies no rotājumiem līdz novembrim, kad pilsēta atkal gaidīs tūristus uz vērienīgu Ziemassvētku tirdziņu. Andrejs tikmēr savā Kokneša mierā darīs, viņaprāt, vienu no labākajiem darbiem pasaulē.
Gada sākumā tautās tika palaista ziņa, ka Latvijas valstsvienības galvenais treneris Luka Banki vēlas redzēt Andreju pie sevis Eirolīgas klubā Boloņas "Virtus". Runām bija pamats, tomēr Trento kluba vadība nebija gatava atteikties no pamatsastāva spēlētāja.
"Kaut ko jau parunājās riņķī apkārt ar treneriem. Tas moments sezonā arī tāds, ka ir jau sezonas otra puse, un tagad skriet un mainīt, lēkt kaut kur iekšā... tādas divējādas sajūtas," atzina Gražulis. "Protams, pašam gribētos izmēģināt, bet tajā pašā mirklī mani tepat viss apmierina un es spēlēju. Dzīve ir skaista."
Andrejs gan pasmej, ka sportiskās ambīcijas viņam arvien nekur nav zudušas, jo nejūtas vēl tik vecs, lai jau smiltis birtu.
"Nezinu... uz olimpiādi aizbraukt – tas būtu forši. Nebūtu slikti. Tad Latvijā ir tas [2025. gada] Eiropas čempis, varbūt kādu bleķi beidzot dabūt arī nebūtu slikti," uz nākotnes izaicinājumiem paraudzījās Gražulis. "Pašam personīgi, es nezinu... Uzspēlēt Eirolīgā, apskatīties kā tur ir, uzspēlēt labā līmenī."
Treneris Galbiati saskata Andrejam lielas turpmākas attīstības perspektīvas.
"Viņam [Gražulim] ir svaigs prāts, tāpēc viņš joprojām var augt. Būšu nedaudz lecīgs, bet gribu lai viņš kļūst par līgas MVP [vērtīgāko spēlētāju], un nākamgad lai viņš spēlē Eirolīgā par lielu naudu," teica Galbiati. "Tas ir arī mans mērķis. Tāpēc es ar viņu strādāju, daudz runāju par spēli, jo viņš ir ļoti gudrs un lielisks puisis. Domāju, ka viņa nākamais solis būs Eirolīga."
Gražulis trenera teikto par Itālijas līgas MVP lauru iegūšanu nesteidz nosaukt par savu galveno mērķi.
"Tās ir viņa [trenera] domas, ne manējās. Tad jau redzēs," sacīja Gražulis. "Vienkārši jāspēlē, jāuzvar spēles. Tas būs galvenais – uzvarēt."
