Gulbe sarunā ar LSM.lv atzina, ka Latvijas sieviešu valstsvienība Eiropas čempionātā nerealizēja savu potenciālu, bet no bēdīgā iznākuma ir iespēja gūt svarīgus secinājumus.
Tu esi no sportiskas ģimenes. Kāpēc izvēlējies nodarboties tieši ar basketbolu?
No mammas puses man opis ir handbolists – bijušais spēlētājs un treneris [Andris Gulbis]. No tēta puses ome ir bijusī vieglatlēte, opis – basketbola treneris. Mans tētis ir bijušais basketbola treneris. Pēc bērnudārza sāku braukt līdzi tētim uz treniņiem, kur bumbojos pa malu. Skatījos, kā čaļi trenējas, un iepatikās tas basketbols. Teikšu, ka mēs visi ģimenē esam diezgan sportiski.
Vai bērnībā pamēģināji citus sporta veidus?
Ar basketbolu sāku nodarboties tikai trešajā klasē. Līdz tam gāju karatē, dejošanā un peldēšanā. Pēc tam aizgāju uz Rīgas bērnu un jauniešu sporta skolu "Rīdzene", kur basketbols iepatikās arvien vairāk. Vecāki man ļāva diezgan dabīgi saprast, kas man patīk vai nepatīk. Arī opis Andris uzsvēra, ka, nodarbojoties ar vairākiem sporta veidiem, būšu daudzpusīgāka sportiste.
Kad saprati, ka vari būt profesionāla basketboliste?
Kad sāku trenēties, man vienmēr ir bijis mērķis tikt izlasē. Vēlāk, kad tas izdevās, man sāka rakstīt aģenti. Pēc Baltijas kausiem bija interese no Amerikas skolām, tad sapratu, ka arī citi novērtē manu talantu. Nodomāju – ja mēs darām šo lietu, tad darām simtprocentīgi.
Gala mērķis vienmēr ir bijis kļūt par profesionālu sportisti,
ko sapratu Latvijas U14, U16 izlasēs.
Kādas tev ir atmiņas par jauniešu izlasēm?
Manuprāt, jauniešu izlases ir labākais, kas jauniem sportistiem var būt. Esi kopā ar tā brīža labākajiem sportistiem valstī un spēlē pret citu valstu labākajiem. Man liekas, ka tajā vecumā visu izbaudi un ir jautri, bezrūpīgi. Viena no spilgtākajām atmiņām bija, kad ar Latvijas U16 izlasi dabūjām piekto vietu Eiropas čempionātā un iekļuvām U17 pasaules čempionātā. Tāpat Latvijas U18 izlase, ar kuru izcīnījām Eiropas čempionātā ceturto vietu, tur mums bija ļoti laba komanda. Ja kovids nebūtu izjaucis U20 Eiropas čempionātu, tad pavērtos iespēja pat tikt pie medaļām.
Kādi ir tavi iespaidi par Latvijas sieviešu izlases sniegumu Eiropas čempionātā?
Iesākām turnīru ar uzvaru pret Spāniju (67:63). Visas meitenes, ejot uz šo spēli, bija uzvilkušās, fokusējušās. Pēc pirmās grandiozās uzvaras varbūt nedaudz pazuda fokuss, jo, iespējams, nodomājām, ka, uzvarot Spāniju, varam pārspēt jebkuru. Mēs esam darba komanda bez superlieliem talantiem. Uz katru spēli jāiet ar riktīgu kapiņu, un viena spēle nedrīkst ietekmēt nākamās.
Ir diezgan bēdīgi, ka neizkļuvām no grupas. Kopumā pieredze no šī čempionāta ir diezgan smaga. Domāju, ka mūsu komanda bija spējīga iekļūt sešiniekā.
Kāpēc piedzīvojāt zaudējumus pret Grieķiju (65:73) un Melnkalni (58:61)?
Grieķijas izlasei ir lieli, pieredzējuši, profesionāli centri, kurus mums neizdevās apstādināt. Cīņa zem groza, atbloķēšana, pieslēgšanās uz palīdzību bija fundamentālās lietas, kā pietrūka spēlē pret Grieķiju. Tāpat nevar būt attaisnojums, ka pēc spēles ar Spāniju bija maz laika atjaunoties. Pret Melnkalni nebija mums īsti laba pick and roll aizsardzība, nenorotējām. Tāpat nevarējām dabūt grozā bumbu. Viņu atlētiskajai centra spēlētājai tā bija zvaigžņu spēle. Spēles beigās jau atsitāmies un tikām pie izšķirošā metiena. Ja katra būtu izdarījusi mazliet vairāk, tad galarezultāts būtu bijis labs. Bēdīgs iznākums, bet ir jāiet uz priekšu, un jau novembrī sāksies 2025. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrs.
Kādus secinājumus ar perspektīvu varam izdarīt pēc šī Eiropas čempionāta?
Domāju, ka lielāka uzmanība jāpievērš komandas saliedētībai, lielākai savstarpējai uzticībai, kur katrs ņem vērā savu lomu un izdara to simtprocentīgi. Jāatceras, ka uz katru spēli jāiet kapiņā.
Treniņos visām meitenēm jābūt atvērtām un daudz kas jāizmēģina, un, ja nesanāk, tad tas ir jāizrunā.
Jābūt atvērtām komunikācijai gan par spēlēm, gan kritikai.
Piedalies arī Starptautiskās Basketbola federācijas 3x3 basketbola turnīros. Kā veicas 3x3 izlasei?
Šovasar sākums bija labs, bet tālāk gāja kā pa kalniem. Jūlija beigās jau atradām labu sastāvu, ar kuru saspēlējāmies. Domāju, ka 3x3 ir labs sporta veids jaunām un fiziski spēcīgām spēlētājām, lai nāktu un sevi attīstītu. Tas palīdz attīstīt iemaņas arī klasiskajam basketbolam, un nav obligāti jāizvēlas tikai viens vai otrs.
Vai mūsu sieviešu 3x3 izlasei ir reālas iespējas tikt uz olimpiādi?
Nedomāju, ka mums ir visai labas iespējas tikt uz olimpiādi. Diemžēl izlasei neizdevās kvalificēties [olimpiskajam kvalifikācijas turnīram] no Eiropas spēlēm un pasaules čempionāta. Domāju, ka mums nedaudz jāpamaina iekšējā sistēma, lai tā būtu konkurētspējīgāka, ar plašāku kandidātu, komandu skaitu, un, iespējams, tad būs arī labāki rezultāti.
Kurā brīdī apjauti, ka vēlies doties spēlēt, studēt Amerikā?
Diezgan laicīgi to sapratu – aptuveni 11 gadu vecumā. Tētis man pastāstīja, ka bija aizsūtījis vienu no saviem audzēkņiem uz Ameriku, tad man paradījās doma, ka arī gribētu tur pamēģināt. Tā arī Amerika man vienmēr galvā bija un palika. Bija gan starpposms, kad 15 gadu vecumā aizbraucu uz Itāliju, un bija iespēja, ka varētu tur spēlēt profesionāli komandā Venēcijas "Umana Reyer". Sapratu – ja tur parakstīšu līgumu, tad sanāks daudz sēdēt uz soliņa. Nolēmu, ka labāk ir turpināt progresēt un braukt uz Ameriku.
Kas tevi pārsteidza Amerikā?
Visas pieejamās lietas spēlētājiem – ēdināšana, atjaunošanās procedūras, rehabilitācijas iespējas – tas viss bija Indiānas komandā. Biju pārsteigta, ka
WNBA nebija tas viss, kas bija pieejams manā universitātē.
Braucot uz Ameriku, biju domājusi, ka jau no pirmā semestra mācīšos pašas izvēlētajā jomā, bet viņiem ir tā, ka pirmajā gadā izmēģini dažādus mācību priekšmetus. Piemēram, sākumā man bija boulings un filozofijas klase, kas mani neinteresēja. Tikai otrā studiju gada otrajā semestrī sāku mācīties izvēlētajā studiju programmā. Universitātes fanu bāze bija ļoti saliedēta.
Jauniešu izlasēs biji viena no līderēm, bet ASV studentu sportā jeb NCAA pirmajā gadā netiki pie ievērojama spēles laika. Kāpēc tobrīd neizdevās iegūt lielāku treneru uzticību?
Ir ļoti grūti mentāli, ja tevi nelaiž laukumā. Pirmajā gadā pirmssezonā spēlēju, bet, kad sākās mūsu konferences spēles, sēdēju uz soliņa. Man tā nebija gadījies līdz tam brīdim, ka sēžu uz soliņa visu laiku. Galvā zināju, ka varu būt uz laukuma un dot savu pienesumu, bet treneri to neredzēja. Otrajā gadā jau spēlēju, bet ne tik daudz, cik gribēju. Treneri sarunās teica, ka visu daru labi, aizsardzība esot super, bet pēc šādas sarunas, ejot mājās un domājot, nesaproti, kāpēc sēdi uz soliņa. Spēles laiku ieguvu pakāpeniski.
Kļuvi par Indiānas Blūmingtonas Universitātes "Hoosiers" komandas vienu no uzvarām bagātākajām spēlētājām. Kā tev to izdevās sasniegt?
Pirms manas ierašanās Indiāna uzvarēja Nacionālo gandarījuma turnīru (WNIT), kurā piedalās komandas, kas netiek NCAA izslēgšanas spēlēs. Tas bija pirmais solis komandai uz augšu. Esmu ļoti priecīga, ka nonācu "Hoosiers" tajā brīdī, kad notika komandas izaugsme. Viss bija ar augšupejošu līkni. Jau pirmajā gadā tikām NCAA izslēgšanas spēlēs, kur pirmajā kārtā uzvarējām Teksasas Universitāti, bet otrajā piekāpāmies Oregonas Universitātes komandai, kas vēlāk iekļuva "Final 4". Otrā sezona tika pārtraukta kovida dēļ.
Trešajā sezonā tikām NCAA turnīra "Elite 8" [turnīra ceturtdaļfinālā], un visi bija ļoti priecīgi. Arī pēdējā gadā iekļuvām izslēgšanas spēlēs, kur gan zaudējām "Uconn". Neskatoties uz Amerikas negatīvajām pusēm, esmu priecīga, ka nonācu Indiānā un progresēju kopā ar komandu.
Kā 2020./2021. gada sezonā jums izdevās aizkļūt līdz NCAA ceturtdaļfinālam jeb "Elite 8"? Kādu ažiotāžu tas izraisīja?
Tas bija ļoti iespaidīgi un patīkami. Atceros, ka tajā sezonā labi spēlējām, bijām pieredzējusi komanda. Treneri gan vienmēr atgādināja, ka vienalga, kas notiek ap mums, ir jāturpina darīt savs darbs, jo ikkatra komanda vēlas mūs uzvarēt. Kovida dēļ spēles varēja apmeklēt tikai ģimenes, un katru dienu bija jāveic testi. Dzīvojām burbulī, kur katrai bija savs numuriņš viesnīcā, un pat nedrīkstējām iet pastaigāties. NCAA astotdaļfinālā (Sweet Sixteen) uzvarējām "NC State" komandu, kas ir ļoti nopietna skola, un šī spēle ir visspilgtāk palikusi atmiņā. Nākamajā spēlē zaudējām Arizonas vienībai, kura vēlāk iekļuva finālā. Tajā spēlē viss, kas varēja noiet greizi, arī nogāja greizi, bet tas tik un tā ir super sasniegums. Izvēloties skolu, gan nezināju, ka izdosies nokļūt tādā vietā, kas reāli sasniegs šo turnīra posmu.
Kāpēc, tavuprāt, vairākiem latviešu spēlētājiem nav izdevies sevi pierādīt NCAA līmenī?
Tas ir ļoti, ļoti liels darbs ar sevi gan mentāli, gan fiziski. Latvijā mums iedod fundamentālo bāzi tehnikas ziņā.
Amerikā strādā ļoti daudz pie detaļām. Domāju, ka sportistiem jābrauc uz turieni ar atvērtu prātu, gataviem saņemt kritiku, pieņemt uzlabojumus,
un jārēķinās, ka būs daudz jāskatās video no spēlēm. Braucot uz turieni, jāsaprot, ka nebūs viegli. Tām sešām stundām, ko pavadi sporta zālē, vēl papildus ir jāpilda mājasdarbi. Ir ļoti grūti mentāli to sagremot, ja vēl treneris tev spēlēs neuzticas. Neteikšu, ka man tas veiksmīgi un vienkārši izdevās pirmajos divos gados. Jāstrādā ar sevi, jāatrod draugi ārpus tava sporta veida un veidi, kā atbrīvoties, piemēram, meditācija. Savā ziņā ir arī laimes spēle, vai esi izvēlējies pareizo skolu. Pēc pirmā gada universitātē domāju, ka nebraukšu tur atpakaļ, jo biju mentāli izsmelta. Tas viss ir ļoti smags darbs, kas paņem no tevis daudz, it īpaši topa skolās.
2022. gadā pieteicies Sieviešu nacionālās basketbola asociācijas (WNBA) draftam. Vai cerēji, ka tiksi izvēlēta?
Man nebija nekādas ekspektācijas, un pieteicos pieteikšanās pēc. Aģents domāja, ka netikšu draftēta, bet tu nekad nezini, vai simtprocentīgi tā būs. Viņš teica, ka tāpat tikšu pie treniņnometnes līguma, jo bija interese no dažām komandām. Piemēram, Konektikutas "Sun" treneris bija sekojis līdzi man visu sezonu. Tā arī netiku nodraftēta un pēc divām dienām jau devos uz Konektikutu.
Kāda bija atšķirība starp universitātes komandu un WNBA vienību?
Universitātē visus tur kopā kā mazus bērnus. WNBA visi ir profesionāļi, kuri ierodas uz treniņu, spēlēm, lai izpildītu savu darbu. Sākumā WNBA nometnē man bija ļoti daudz jautājumu, bet iegāju tajā procesā ar lielu pārliecību un bez lielām ekspektācijām. Treniņnometnē bija dažas pazīstamas sejas, draudzīgas meitenes, kas daudz paskaidroja, kā lietas notiek šajā līmenī. Treniņnometnes sākumā gan lielās zvaigznes vēl nebija atbraukušas, bet uz beigu posmu jau ieradās.
Kāda bija atmosfēra treniņnometnē, un kā norisinājās atskaitīšanas process?
Pēc pirmās atskaitīšanas dienas, kad paliku sastāvā, aizsūtīju universitātes treneriem balss ziņu, ka mani neatskaitīja un es vēl šeit esmu. Viņi visi priecājās par mani. Arī pēc otrās atskaitīšanas reizes paliku sastāvā, bet manas ekspektācijas un griba tur palikt pieauga.
Beigu posmā tiku iekļauta treniņu komandā, kas spēlē pret galveno vienību, – tad sapratu, ka tikšu atskaitīta.
Tas ir OK, un esmu pateicīga par to pieredzi, jo tagad zinu, kā tur lietas notiek. Beigās universitātes treneris man uzrakstīja, ka viss ir kārtībā un esmu malacis… un lai palutinu sevi. Gribētu WNBA atgriezties, ja būs tāda opcija, bet jāskatās, kurā komandā.
Pēc netikšanas WNBA noslēdzi līgumu ar Spānijas komandu Salamankas "Perfumerias Avenida", kas piedalās Eirolīgā un ir ambiciozs klubs. Vai nebija nedrošība par spēles laiku?
Es gribēju spēlēt Spānijā, kur viena no opcijām bija "Avenida". Saprotu, kas tas par līmeni, bet teicu aģentam, ka gribētu vismaz konstanti 15 minūtes spēlē uzspēlēt. Pēc universitātes nedomāju, ka iesoļošu ar augsti paceltu galvu un spēlēšu visas četrdesmit minūtes. Man bija skaidrs, ka kādā brīdī sēdēšu uz soliņa, bet nebiju iedomājusies, ka spēlēšu tik maz un dažās spēlēs netikšu uz laukuma. Biju gaidījusi, ka nedaudz vairāk tikšu spēlēt. Bija, kā bija. Solījumi bija visādi, bet lietas notiek, kā notiek, un jāatceras, ka basketbols ir bizness. Lai arī netiku daudz spēlēt, tomēr "Avenida" man daudz iedeva gan mentāli, gan fiziski, jo biju komandā ar augsta līmeņa spēlētājām. Pēc sezonas bija arī iespēja palikt "Avenida".
Vai pirms līguma noslēgšanas ar Salamankas klubu bija interese no citām vienībām?
Interesējās komanda no Ungārijas, tāpat bija opcija Turcijā un Izraēlā. Vienu brīdi parādījās interese no Francijas kluba, bet vēlējos uz Spāniju, kur vietējā līga ir ļoti stipra un katra spēle ir nozīmīga.
Kāpēc pēc sezonas "Perfumerias Avenida" nolēmi mainīt klubu un doties uz citu Spānijas klubu Saragosas "Casademont"?
Runājot ar Saragosas kluba treneri, man patika viņa idejas un vīzija, kā viņš redz mani spēlējot. Svarīgi bija, ka klubs piedalās Eirolīgā, tāpat arī vēlējos palikt Spānijā. Esam jauna, talantīga komanda. Mēs vēlamies uzvarēt un tiekties pēc augstākajiem sasniegumiem, bet tajā pašā brīdī izbaudām to visu. Man tas viss patika, tāpēc esmu šeit.
Esi liela kafijas cienītāja. Ko kafijas mīļotāji var izbaudīt Spānijā?
Man ļoti, ļoti garšo kapučīno Spānijā. Tas ir dievīgs un tiek pasniegts ar kanēli pa virsu. Kafija visās mazajās kafejnīcās maksā aptuveni divus eiro. Kafijmīļiem Spānijā patiktu.
Raksturo sevi kā basketbolisti…
Diezgan pozitīva, smagi strādājoša, atbildīga, prasīga. Esmu spēlētāja, kas spēlē uz mismačiem [nevienlīdzīgām divcīņām], kuros izmantoju savās stiprās puses. Ceru, ka mani var raksturot kā gudru spēlētāju (smejas).
