Kultūrdeva

«Kultūrdeva»

Kultūrdeva

Kultūrrandiņš: aktieris Ģirts Ķesteris Ziedoņa izlaušanās istabā

Māras Ķimeles mūžs teātrim: «Darbs un māksla palīdz izdzīvot»

Teātris vienmēr ir kopā ar šodienu. Saruna ar «Spēlmaņu nakts» mūža balvas laureāti Māru Ķimeli

Vienā brīdī ir “jānospļaujas un jāpārstāj sevi kontrolēt”, laižot brīvībā savu iekšējo pasauli, sarunā LTV raidījumā “Kultūrdeva” uzsvēra režisore Māra Ķimele, kura šo brīvību sagaida arī no saviem aktieriem.

23. novembrī gaidāma gada balvas teātrī “Spēlmaņu nakts” ceremonija, kurā šogad par mūža ieguldījumu godinās režisori Māru Ķimeli un aktieri Leonīdu Lencu.

Henrieta Verhoustinska: Tevi var droši saukt par vienu no stilīgākajām latviešu režisorēm, tu arī pati esi atzinusi vienā intervijā: “Jā, es esmu stilīga”, kad tev jautāja par 1975. gada Žana Anuija izrādi “Mēdeja”, kas tajā laikā absolūti revolucionāri notika Svētā Sīmaņa baznīcā Valmierā vai leģendārā Keisija un Vosermana izrāde “Kur dzeguze ligzdu vij” – 1984. gada Valmieras teātra izrāde, kurā tika izmantoti manekeni – lielas lelles, kas tam laikam bija absolūti Latvijā neredzēts. Vai tu jūti to šodienas nervu, vai tas tev nav tik svarīgi?

Māra Ķimele: Es domāju, ka teātris vienmēr ir kopā ar šodienu, neatkarīgi no tā, ko mēs iestudējam, – vai antīkās Grieķijas traģēdiju, vai dokumentālo izrādi par tieši šodienas problēmām. Teātris vienmēr ir šodienas, un viņš ir kopā ar skatītājiem, un to, kas nav šodienas, to skatītāji nemaz neuztver, viņiem tas ir vienaldzīgi.

Tas nekad nevar būt kaut kas abstrakti filozofisks.

Jā, filozofija tur tik un tā ir iekšā, bet filozofija vairāk runā caur kompozīciju un senajiem autoriem arī tiešajā tekstā. Bez šaubām, šodienas dramaturģijā vairs filozofijas sludināšana tiešajā tekstā nenotiek, šodien mēs vairāk jēgu uztveram caur norisēm, cilvēku attiecībām, un paši izdarām secinājumus. Nu, vecā dramaturģija, tā jau tur pateica, kā ir pareizi – tiešajā tekstā.

Mēs nupat, runājot par veco dramaturģiju, ievietojām Latvijas Televīzijas “Teātris.zip” izlasē tavu 1985. gada “Pūt, vējiņi!”, Valmieras teātra izrādi. Tur ir apbrīnojami, ka tas aktieru spēles veids ir tik mūsdienīgs, ka to var pilnīgi skatīties bez jebkādām atlaidēm arī šodien. Kā panākt to, ka aktieri ir tik ļoti uz nerva, ka viņi arī pēc 30–40 gadiem ir skatāmi?

Es neesmu tagad paskatījusies, man ir bail, jo šķiet, ka pārāk patētiski, jo toreiz tas stils bija tāds piepaceltāks, nekā šodien es būtu iestudējusi. Jā, tas ir tas saslēgums, tā ir dzīvība – Dace Eversa un Aigars Vilims – viņi bija ļoti dzīvi, piesātināti cilvēki. Un patiesībā viss ansamblis. Man patīk tās izrādes, kur ir saslēgums ar visiem spēlētājiem. Man pašai ir liels prieks, ka Imants Ziedonis, kurš bija scenārija autors, līdzautors filmai “Pūt, vējiņi!”, un sastrīdējās ar režisoru Gunāru Piesi, un, noskatījies mūsu izrādi, viņš saviļņots uzskrēja pie mums uz ģērbtuvēm un teica, ka viņš ir sagaidījis “Pūt, vējiņi!”. Tas bija ļoti patīkami, protams.

Tev ir vēl kāda lieta, kas tevi padara ļoti šodienīgu. Tu kopā ar Elmāru Seņkovu vadi režijas studentu kursu. 13 režijas jaunie audzēkņi, kuriem tagad būtu jāiestudē savas diplomdarba izrādes. Kāds ir Latvijas teātris, skatoties uz šiem taviem audzēkņiem?

Es domāju, ka ļoti cerīgs, jo viņi pieslēdzas arī no iekšienes, viņi nav tādi virspusējas slavas un efekta meklētāji.

Viņi ir domājoši, godīgi, gudri, un es viņiem visu laiku atgādinu, ka viņiem nav obligāti visiem jākļūst par režisoriem.

Viņiem šajos četros gados jāsaprot, ko viņi grib darīt, kas viņus interesē, kas viņiem patīk, un kaut mazliet tuvoties pašiem sev, jo mēs katrs pats sev esam liels noslēpums. Viņi visi ir interesanti un talantīgi. Ko viņi turpmāk darīs savā dzīvē? Galvenais, lai viņi dara to, ko viņi paši grib.

Man ir viena privāta atmiņa ar tevi. Mēs bijām kopā kādā viesnīcā, un es no rīta pamodos no tā, ka tu veici elpošanas vingrinājumus pie gultas uz grīdas. Vai tu joprojām to dari?

Nē, es esmu kļuvusi slinka, bet kādreiz es sevi turēju grožos. Es kādreiz esmu jājusi ar zirgiem, skrējusi, peldējusi, bijusi ļoti ķermeniski aktīva, nodarbojusies ar jogu, cik nu es pati to varēju, jo toreiz nebija nekādu jogas skolotāju un nekādas jogas grāmatas. Tās vajadzēja sameklēt kaut kādās slepenās krātuvēs, bet es no jaunības par to interesējos un ļoti daudz arī kaut ko darīju, un arī elpošanas vingrinājumus daudz esmu darījusi, bet tagad… Nē, tagad vairs ne.

Man te ir daži cipari – gandrīz 150 izrādes, vairāk nekā 50 gadi teātrī, 23 gadi Latvijas Kultūras akadēmijā un pirms tam vēl no 1976. gada Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā, kur tu vadīji aktieru kursu. Rēzijas Kalniņas, Agneses Zeltiņas aktieru kursu, un biji arī pasniedzēja citiem aktieru kursiem. Vai tu jūties vieda?

Nē.

Vai tev nav kādreiz tāda sajūta, ka viss, ko jaunie dara šobrīd, ka tas viss jau ir redzēts?

Izrādes, jā. Izrādes man ir grūtāk skatīties, jo viss tomēr atkārtojas, mēs ņemam viens no otra, kas ir normāli, un es noteikti piederu pie tiem cilvēkiem, kurš uzskata, ka visu var lietot, ka nekas nevienam nepieder.

Ka tā nav nekāda zagšana.

Nē, viena ideja turpinās nākošajā izrādē, viņa apaug, apvienojas ar kaut ko citu, ar citiem aktieriem, citā tematikā, un viņa pēkšņi uzplaukst daudz ģeniālāk nekā tam, kurš pirmais viņu parādīja.

Tas ir normāli, dabīgi, tā tam arī ir jābūt. 

Tā kopā radīšana – ne visi to spēj.

Jā, un tādēļ ir grūti ierasties svešā teātrī, tad aktieris jau ir gatavs, viņš zina, kā ir jāspēlē, viņš stāv ar seju pret publiku, un tomēr diezgan daudzi aktieri ir nekustīgi, un viņi nespēj veidot lomu kopā ar sevi. Viņi vairāk runā, tas ir vārds, ar seju pret publiku, un viņš ir nekustīgs.

Viņam tā ir ērtāk laikam.

Nē, tā ir viena tāda domāšana, tas ir viens tāds spēles veids. Viņam arī ir sava vieta. Tāds teātris var būt, sevišķi senās lugas, kur vajag raidīt tekstu. Tad, kad tu skraidelē un ņemies, tad to tekstu nedzird, tādēļ tas nav vienkārši – būt ļoti kustīgam un ļoti dzīvam, un vienlaicīgi tomēr kā Šekspīrā, lai tas teksts darbojas, – nemaz nav vienkārši.

Runājot par ķermeņa kontroli, mani aizkustināja vienā tavā intervijā teiktais, ka padomju laikā vara kontrolējusi arī cilvēka ķermeni – svārku garumu, bārdas garumu vīriešiem.

No kreisās: Māra Ķimele, Henrieta Verhoustinska

Visu. Ja tu izskatījies citādāks, tad tu jau biji pret padomju varu.

Un šajā sakarā tu draudzējies ar tādu citādāku cilvēku kopu, kas bāzējās leģendārajā kafejnīcā “Kaza”, un tu arī esi teikusi, ka tev tādēļ nedeva dzīvokli Valmieras teātris, kur tu strādāji ilgus gadus.

Ne tikai tādēļ, vienkārši es biju tādos sarakstos, it kā politiski nevēlamo cilvēku sarakstos. Un čeka interesējās par mani, noklausījās, bija noklausīšanās aparatūras arī dzīvoklī, mājās iekšā un mēģinājumu zālē mūs visu laiku noklausījās, bet zini, kaut ko tas izdara ar tevi.

Vai nu tev jāsāk slēpties un kontrolēt visus savus vārdus, pilnīgi, bet – ja tu kontrolē, tad tu nevari strādāt, radīt.

Un tad vienā brīdī ir jānospļaujas un jāpārstāj kontrolēt – jālaiž brīvībā sava iekšējā pasaule.

Un tā brīvība ir tas, ko tavi aktieri joprojām piemin un respektē.

Jā, un tā brīvība ir tas, ko es sagaidu arī no aktieriem, un, ja viņas nav, ja ir tā kontrole, tad arī nav gandarījuma.

Tu esi daudzkārt teikusi, ka ir jāiestudē arī mūsdienu latviešu dramaturģija, bet es te papētīju tavu izrāžu sarakstu, no mūsdienu latviešu dramaturģijas tev bez šaubām ir Inga Ābele.

Inga Ābele, arī Leldi Stumbri daudz iestudēju agrāk, un…

Arī Hermanis Paukšs, “Godīgā meitene”, bet lielākoties tev tomēr tie klasiķi, piemēram, Ibsens, Čehovs, Šekspīrs…

Un Rainis.

Un Rainis. Vai caur klasiku ir iespējams runāt par mūsdienām tādā asā, šodienīgā nozīmē?

Ir, ir. Noteikti ir. Man šķiet godīgi ņemt vērā autoru un viņa idejisko domāšanu un lietot mūsdienu teātra valodu. Un atrast to savienojumu.

Kurš ir šodienīgākais klasiķis, tavuprāt, kurš ir uz šodienas nerva visvairāk?

Es ļoti gribētu, lai kāds iestudē Šekspīru vairāk. Es ceru, ka Dailes teātris varbūt mainīs to savu kuģa kursu un tur parādīsies lielā dramaturģija. Teiksim, noteikti viņiem jātaisa “Jāzeps un viņa brāļi”. Tāpat arī Šekspīrs.

Tā ir lielā skatuve, viņa prasa, viņa kliedz pēc šīm lielajām lugām.

Lielajām kaislībām.

Jā, tās visas ir mūsdienīgas. Patreiz atkal autoritārisms ir aktuāls tik ļoti. Līdz ar to viss Šekspīrs nāk.

Tu domā autoritārisms pasaulē?

Pasaulē, jā – kā viena cilvēka vardarbība pār milzīgu cilvēku daudzumu.

Baltkrievija.

Viena cilvēka atļaušanās būt vardarbīgam līdz pat slepkavošanai, līdz pat masu slepkavošanai. Tas taču ir neticami, un tas notiek…

Un par to ir iespējams runāt caur lielo klasiku?

Noteikti, un skatoties… Visi lielie “masštābi” (mērogi – red.), viņi var būt samazināti. Un tad, kad tu paskaties tādā mikro pasaulē, kur notiek tieši tas pats, tad tu saproti, ka tāds pats “Makbets” vai kaut kāds despots varbūt vienkārši ir ģimenē. Tā ir ģimenes drāma un varbūt tur notiek tieši tas pats, tikai vienas ģimenes ietvaros. Un arī ļoti bieži līdz nāvei, cik nav pašnāvību patreiz, cik nav…

Vai šobrīd teātriem ir jāturpina strādāt?

Es domāju, ka jā, un to arī visi teātri dara. Manuprāt, tā ir ļoti pareiza stratēģija tagad veidot izrādes savā ansamblī, nekontaktējoties ar ārpasauli pārāk. Tad, kad varēs spēlēt, tad būs krājumā jau gatavi darbi. Tas ir ekonomiski pareizi.

Ikgadējos teātra svētkus gaidot, tiešsaistē iespējams noskatīties režisores Kristas Burānes 2014. gada dokumentālo filmu “Māra” par Māru Ķimeli.

Valstī izsludinātās ārkārtas situācijas dēļ "Spēlmaņu nakts" balvu paziņošana šogad nenotiks visai teātra mākslinieku saimei pulcējoties vienkopus, taču skatītāji attālināto ceremoniju 23. novembrī no pulksten 21.10 varēs vērot sabiedrisko mediju portālā LSM.lv, LTV1 un klausīties – Latvijas Radio. Balvas pasniegs 18 kategorijās, paziņos arī skatītāju un bērnu un jauniešu žūrijas specbalvu saņēmējus.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt