Ieva Struka: Ko tu šajā dīvainajā sezonā šobrīd mēģini?
Inga Tropa-Fišere: Kā aktrise šobrīd gatavojos mēģinājumu procesam, kurš, es ceru, šajā mainīgajā laikā tik tiešām arī notiks: Jaunajā Rīgas teātrī mums ir "Maskava. Gailīši" varenais iestudējums Ulda Tīrona režijā. Interesanti mums ir ik mirkli – mēģināt viņa kā filozofa domu gaitu notvert un izprast. Protams, mēs netiekam viņam līdzi, un tad dažkārt viņš cenšas pastāstīt, bet dažkārt pasaka – vienkārši tā vajag. Tad mēs arī ļaujamies.
Mēs visi esam iereibuši
Kā tev šķiet – filozofs uz nepārtraukto alkohola reibuma stāvokli skatās citādāk nekā, teiksim, mākslinieks vai citu nozaru pārstāvji? Vai tas tomēr ir vienojoši?
Sākot mēģinājumu procesu vēl "zūmā", mēs par to runājām – kā nu būs un ko mēs ar to darīsim, un
Uldis pateica tādu frāzi: cilvēks ir kaut kas vairāk nekā tikai bioloģisks mehānisms.
Līdz ar to tieši tā mēs arī kolektīvi uz šo visu skatāmies, un arī tas dzeršanas stāvoklis... Mēs jau, autora vārdiem runājot, visi esam iereibuši – kurš lielākā mērā, kurš mazākā. Jā, es diezgan daudz sāku domāt par to iereibšanu – un arī par citiem stāvokļiem. Tā absolūti ir mana interpretācija, ka pats galvenais varonis, autors, ir sava veida mesija, lai gan viņš ļoti kautrīgi – jo negrib būt priekšplānā! - un reizē arī ļoti pārliecinoši pauž savas idejas. Un tiek arī iecelts mesijas stāvoklī.
Kad ziemā aizvien vairāk saasinājās situācija ar Navaļniju, diezgan daudz domāju par agrāko laiku un mūslaiku mesijām.
Gan par tiem, kuri ir maigi un kautrīgi, gan tiem, kuri, apzinoties varas mehānismu darbību, gudri, pat riskējot, sāk spēlēties. Daudz domāju par mesiju kā tādu – kā viņš, gribot vai negribot, spēj radīt jaunus procesus sabiedrībā.
Tu pieminēji Navaļniju un politiku, un uzreiz jājautā par ļoti specifisku lomu Valtera Sīļa iestudētajā audioizrādē "Noklausies", kur tava varone ir saistmotīvs, kuras mājā saplūst daudzie telefona zvani. Mans jautājums ir nevis par padomju laiku, bet estētiku: kā aktierim ir strādāt šādā audioizrādes versijā, zinot, ka publika zālē nesēdēs? Tā sēdēs kaut kur citur, konkrētajā gadījumā – pie telefoniem. Tikpat labi mēs varētu runāt par radioteātra specifiku. Kādi no tev pieejamajiem izteiksmes līdzekļiem tev kā aktrisei jāizmanto, lai sasniegtu savu publiku?
Faktiski jau kā režisore ilgus gadus šādās starpdisciplīnās esmu strādājusi. Pirms vairākiem gadiem
kādā vasaras naktī, kad nenāca miegs un ar pilnu jaudu smaržoja liepas, pēkšņi atklāju, ka ir taču mums Radioteātra milzīgais arhīvs ar zelta fonda un arī jaunākiem ierakstiem!
Sākās mans mērķtiecīgais ceļojums Radioteātra pasaulē. Piemēram, Vija Artmane – kā viņa strādāja ar savu balsi! Kā prata uzburt gan tēlu, gan situāciju! Tā man šķiet augsta pilotāža. Un vēl ir daudzi citi. Vēl nesen klausījos "Jāzepa un viņa brāļu" ierakstu – nu, kā var tādu katarsi un pārdzīvojumu iegūt, vienkārši klausoties! Lai gan tas jau nav "vienkārši klausīties", es vienkārši esmu tajā notikumā, tā nav pat izrāde, tas ir daudz kas vairāk. Tāpēc Valtera izrādes gadījumā bija ļoti liels prieks, ka arī mēs varējām strādāt ar šīm niansēm. Kā aktrisi mani tas ļoti interesē, un es to ļoti gribētu pamēģināt.
Bet tur ir viena jokaina, banāla lieta, ar ko man jātiek galā – tā ir valodas barjera, jo esmu tas no laukiem nākušais cilvēks... Un tad akadēmijā pēkšņi atklājas, ka esi citādāks un tas "citādāks" ir reizē gan forši, gan arī tāds apgrūtinājums.
Runāju trīsreiz ātrāk, ar visādiem lauzieniem. Tas joprojām man ir, bet toreiz bija daudz vairāk – jo tika ļoti daudz pie tā strādāts. Tas ir pareizi un labi, bet radies blakusefekts – [pati sev] esmu pārāk liels kontrolieris šobrīd. Tas man bieži patraucē. (..) Savukārt kā režisorei man jau pirms pandēmijas bijušas domas par to, ka vajadzētu arī teātrī uztaisīt izrādi, kas būtu tikai klausāma. (..)
Reiz, sēžot un skatoties saules pielietajā istabā, kur veidojas ēnu zīmējumi, un lasot par Bergmana maģisko telpu, ko viņš mēģina veidot, sapratu, ka – re, kur man ir tā maģiskā telpa, pilna ar maniem stāstiem, domām, pilna ar ēnu zīmējumiem.
Iedomājies tādu izrādi, kur aktiera "dzīvajā" nav, bet viņš ir maģiskajā istabā – ir daudzās ēnas, kas veido dažādus stāstus un skaņas, un skatītājs pats uzbur to stāstu. Protams, izrādes veidotājs tajā ielicis arī stāstu, bet katram skatītājam ir liela brīvība fantāzijai. Līdzīgi kā mūsu bērnībā, kad vēl nebija daudzo mūsdienu gadžetu: mēs bieži vērojām tapetes – mūsu apziņā tās atdzīvojās un veidoja dažādas aizraujošas animācijas...
Pacelt lielo stieni
Lūk, te arī mēs tiekam līdz tavām režisētajām izrādēm. Manī apbrīnu raisa, ka tu vienas sezonas laikā, kad cilvēki vēl nāca uz teātri, kā režisore lielajā zālē izveidoji divas ļoti apjomīgas un labas izrādes, kas tika arī novērtētas – "Alise Brīnumzemē" Nacionālajā teātrī un Aspazijas "Zalkša līgava". Mans jautājums ir tieši par tehnoloģijām. Abi literārie darbi tapuši laikā, kad nekādu tehnoloģiju vēl nebija, – bija cilvēka fantāzija un mītiska pasaules uztvere. Kā tu kā režisore pieņēmi lēmumu abās šajās izrādēs izmantot tehnoloģiju maksimumu?
Es pati par to ik pa laikam domāju – kāpēc pieņemu šādas izvēles.
Godīgākā atbilde ir ar teātri nesaistīta. Ar dēlu nesen gājām pa mežu, un viņš vienā brīdī saka: mamm, man šķiet, ka es kaut kā esmu ne tajā laikā piedzimis – ir sajūta, ka esmu piedzimis mazliet par ātru vai mazliet par vēlu. Es paskatos uz viņu un domāju – esmu tieši tāda pati...
Jā, es tomēr esmu ļoti intuitīvs režisors. Man nav tik ļoti svarīgi ar prātu izanalizēt, kāpēc un kā darīšu. Es sekoju intuīcijai, vīzijām, bildītēm – vienalga, kā mēs tās saucam, un esmu pamanījusi, ka manā gadījumā ir ļoti vēlams tām uzticēties un sekot. Pat ja līdz galam visu sākotnēji nesaprotu. Pilnā aina, pilnais spektrs varbūt parādīsies tikai beigās. (..) Esmu intuitīvais mākslinieks, kuram ir ļoti svarīgi provocēt sevī apzinātu radošu stāvokli – procesu, kurā mana intuīcija pēc iespējas veiksmīgāk var manifestēties, lai pēc iespējas es jūtīgāk to uztvertu, un tad tālāk jau tā gudri varētu menedžēt, kā visu izdarīt tā, lai šīs "atsūtītās" vīzijas varētu pēc iespējas tuvāk pārvērst realitātē, kas jau tāpat atšķirsies, jo
fantāzijas pasaule vienmēr ir citādāka: dažkārt tas, ko esi izfantazējis, ir jaudīgāks nekā tas, kas rodas. Bet reizēm ir arī otrādi, un tad ir tā – o-o-o... Kā atklāt vēl nezināmas seno maiju piramīdas.
Bet tajā sezonā... Esmu tik laimīga, ka man tāda bija! Bez ilūzijām skatoties, mana intuīcija saka, ka vēl ilgi nebūs tā, kā bija. Vai arī vispār nebūs tā, kā bija. Tas laiks ir beidzies – mums šausmīgi sāpīgi un grūti to atzīt, bet tā tas ir. Būs citādāk. Un mēs to vēl mācīsimies apgūt. Bet es priecājos, ka toreiz piedzīvoju ko tādu. Lai gan man arī nekad nav bijušas tādas ambīcijas, ka man noteikti tas ir jāizdara, jo es zinu, ka ir kolēģi, kuri ļoti mērķtiecīgi iet uz tādām lietām. Ar mani tas [vienkārši] notika – tas ir daudzu mazu lietu summējums, ļoti daudz ieguldījos. (..)
Vēl jau bija lieli aktierdarbi un "Kurbads" Lucavsalā – tās nebija 24 stundas, kurās es dzīvoju, tās bija 36 un vairāk.
Bet, lai to lielo stieni paceltu, pirms tam katru dienu gadiem jāveic liels treniņš soli pa solim – tev jāspēj sevi salikt tādā formā, lai to varētu izturēt.
Pretējā gadījumā jau pie piektā līkuma vienkārši salūstu. Tādā ziņā – jā, es laikam biju ļoti labi trenējusies, forma bija uzaudzēta, lai varētu to izdarīt. Bet tu jautāji par modernajām tehnoloģijām... Īstenībā man šķiet, ka man jau sen vajadzētu iet mācīties kinorežiju – to, iespējams, pat izjūtu vēl vairāk. Bet tā teātra pasaule... Neskatoties uz to, ka gribēju būt žurnāliste karstajos karadarbības punktos, nonācu teātra vidē, un esmu to tik ļoti iemīlējusi. Mīlu šos cilvēkus, man patīk te būt.
Bet par tām tehnoloģijām tomēr vēl. Kā tu līdz tām nonāci? Varbūt to ietekmēja metālopera "Kurbads. Ķēves dēls"? Pirmuzvedums bija Limbažos, biju klāt, redzēju. Mitoloģisko saitīti mēs līdz "Zalkša līgavai" ļoti viegli varam novilkt. Bet varbūt tevi ietekmējis slavenais leišu poētiskais darbs "Egle, zalkšu karaliene", kas ir tieši radniecīgs Aspazijas darbam?
Kā režisore uztveru to kā sava veida mūsdienās rezonējošu, lielu traģēdiju. Skatījos arī dažādus piemērus, un mani fascinēja vairāki darbi, no kuriem atceros tikai bildes, kur ir aktierdarbi tuvplānos. Tuvplāns kā tāds. Piemēram, Irbīti taisot. Tas bija atspēriena punkts, bet ne noteicošais. Izšķirošais mirklis bija tad, kad jau ar savu radošo komandu domājām par zemūdens pasauli un skatījāmies vēstures liecības – arī fotogrāfijas no vienīgā uzveduma, kas Nacionālajā teātrī bija tapis: tās mazliet atgādināja skolas laiku Ziemassvētku ludziņu... Lai tas viss nepārvērstos banāli smieklīgā, absurdā notikumā un saprotot arī to, ka pieejamie resursi nespēs nevienu pārliecināt – ne mūs pašus, ne arī skatītājus, lai aizvestu nepieciešamajā traģēdijas mērogā, radās ideja. Ar radošo komandu – mākslinieku Miķeli Fišeru, komponisti Annu Ķirsi un Elīnu Matvejevu kā galveno kameras cilvēku ilgi diskutējām, un sākotnēji bija cita versija – mēs tiešām gribējām visus gremdēt zem ūdens. Patraucēja budžets. (..)
Un režisora [priekšrocība] ir spēja nevis krist panikā un kāju cirst pret zemi, bet veikli salikt klucīšus citā kombinācijā, lai kopējā bilde tomēr sanāk.
Tas arī bija gadījums, kad sapratu – nē, nevarēsim to izdarīt, lai kā esmu izfantazējusies un paši esam aizrāvušies. Izmisīgi domājot, laikam tieši spriedzes mirkļos labā nozīmē notiek īssavienojums. Atceros vienu mēģinājumu... (..) Teicu – dušā man šorīt ienāca prātā viena cita ideja, ka pārceļam to zemūdens pasauli uz mežu! To esmu ievērojusi – pati ļoti bieži nesaprotu, bet es kaut kā intuitīvi sajūtu lietas, kas būs. Domāju, ka "Zalkša līgavā" arī neapzināti sajutu, ka tas būs par atgriešanos, izlaušanos. Ka bijām un esam joprojām. Skaidrs, tā visa ir ilūzija, kurā mēs dzīvojam, bet – cik apzināti mēs to saprotam? Cik ļoti spējam vai nespējam tomēr nonākt pie saknēm?
Un atkal es atgriežos pie domas, ka cilvēks ir kaut kas vairāk nekā tikai bioloģiska mašīna. Primāri par to bija šis darbs. Ceru, ka Aspazija uz mani nedusmojas, bet sajutu arī viņas svētību, ja tā var teikt. Viņa ļoti akceptēja šo ideju...
Kad pieņēmu šo lēmumu un pateicu komandai, arī viņiem uzreiz acis iemirdzējās – jā, darām to! Tajā brīdī viss aizgāja tālāk tā, kā tam bija jānotiek.
Lielākā problēma – kamera
Nereti esmu saskārusies ar situāciju, ka ir skeptiska vai bažu pilna attieksme pret tekstiem, kas ir saistītā valodā. Šeit saistītajam Aspazijas tekstam klāt vēl nāk ļoti senatnīga, vecvārdiem piesātināta forma. Kā tu ar to visu tiki galā, strādājot ar aktieriem? Jo nebūt nav viegli pārliecināt – un ar to mēs saskaramies, iestudējot, piemēram, Šekspīru, par Raini nemaz nerunājot. Kā rīkojies tu? Vai nebija pretestības? Jo man kā skatītājai un teātra kritiķei sagādāja baudu, ka tu nebiji padevusies un tur tomēr skanēja senatnīgā valoda, kādā šobrīd nerunājam...
Man ar to nebija jātiek galā, jo mums bija citas problēmas (smejas). Līdz ar to valoda šķita mazākā šajā procesā. Lai gan arī tas ir ļoti interesants stāsts – man šķiet, ka par tādām lietām mums, teātra cilvēkiem, ir jādomā. Ir vērts to apzināties.
Un vēl ir ļoti sarežģīti ar tik vērienīgu darbu un koncepciju ienākt vidē, kur visu laiku pats esi bijis aktieris, turklāt mazliet tāds pastarītis. Bet tagad tu ienāc un saki – tā, tagad man ir koncepcija!
Es vienmēr – arī tad, kad ir šādi konceptuāli darbi, – ļoti uzklausu aktierus, bet tam ir ļoti noteikts rāmis... Un tagad šis pastarītis atnāk ar savu ideju un saka – nē, tā nebūs! Psiholoģiski veidojas ļoti sarežģītas attiecības. Mēs diezgan daudz laika un enerģijas patērējam, veidojot jau cita veida attiecības. Un vēl viens aspekts, kāpēc nevienam necēlās roka un nevērās mute ar mani vēl diskutēt par valodu – jo es tiešām gribēju šo seno valodu, man tā likās ļoti skaista, lai cik arī senatnīga tā arī nebūtu...
Proti, lielākajai daļai aktieru bija ļoti grūti pieņemt kameras. Tas mani pārsteidza, jo šķita – Jaunā Rīgas teātra aktieri taču ļoti daudz filmējas un kameru lieta, tuvplāni ir tik dabīgi.
Tie bija sarežģīti mēģinājumi, kur atkal un atkal vajadzēja atgriezties pie jautājuma, būs kameras vai nebūs. Un es visu laiku palieku pie sava, ka, mīļie, piedodiet, bet tās kameras būs, patīk jums tas vai ne.
Turklāt nav jau tā, ka pasaulē tā nebūtu aprobēta tehnika.
Jā, bet es pieļauju, ka tur nospēlēja kāds stereotips par to, kā vajadzētu iestudēt klasiku, šajā gadījumā – Aspaziju. Nezinu.
Lai gan zini – par tiem priekšstatiem... Raiņa sakarā esmu domājusi, ka var jau runāt par viņa tradīciju vai pieprasīt ļoti veiksmīgas interpretācijas, bet – tās varētu pieprasīt tikai tad, ja regulāri notiktu Raiņa darbu iestudējumi! Tad tu vari par to kvalitātes latiņu daudz drošāk runāt. Bet cik bieži Aspazija vispār parādās uz teātra skatuves...
Kāpēc vēl paņēmu to tuvplānu? Es arī domāju par to, kā pasniegt šo senatnīgo valodu un tekstu, ko rakstījusi Aspazija. Tur viss ir tādās emocijās! Man pašai kā skatītājai, iedomājoties Jaunā Rīgas teātra skatuvi Miera ielā... Sākot uz tās skaļi paust šīs emocijas – tas būtu kaut kas tik perverss, ka pati Aspazija to nespētu izturēt. Sapratu, ka nav divu domu, – kosmoss atspoguļojas tieši mazajā mikropasaulē. Respektīvi, skaļo balsi, lielos žestus un jūtu intensitāti spēšu panākt tikai un vienīgi ar smalkām lietām un tuvplāniem. Tagad ierunāšos kā režisors, un režisors, protams, ir manipulators – viņš skatās, kā sadalīt savu enerģiju: uz kuru aktieri jāpaspiež, kur, kaut ko citu sakārtojot, kaut kas atrisināsies pats no sevis. Šeit sapratu, ka ne vienmēr spēšu godīgi pateikt saviem kolēģiem kaut ko līdz galam, – būs kaut kāda nesaprašanās un statusa lieta.
Tas bija arī apzināts gājiens – izklausās ciniski, bet tā tas ir: pieliekot kameru tuvplānā, aktieris ļoti savācas. Viņš ļoti koncentrējas, jo neviens jau negrib stulbi izskatīties...
Un līdz ar to es kā režisore netērēju laiku liekiem kašķiem un diskusijām, bet lieku pārējās lietas. Protams, tas neizslēdza to, ka mēs ļoti daudz runājām un analizējām tekstus. Es teiktu – tāda gudra saimniekošana ar pieejamiem resursiem.
Noslēgumā tomēr gribu atgriezties pie jautājuma par mītu ķēdīti. Kurbads. Zalkša līgava. Gaisā figurējusi iecere par Pumpura Lāčplēsi, kas arī ir mitoloģisks tēls. Man skolā mācīja, ka simboli nav mūžīgi – tie pastāv tik ilgi, kamēr kāds zina to nozīmi. Kā, cik un vai tev ir nozīmīgs šāds aspekts pasaules uztverē vai mākslā – simboli, mitoloģiski tēli? Jo tu tomēr esi viens no retajiem režisoriem, ar kuru varu runāt par mītiem. Tā ir nejaušība?
Nē, nejaušība tā noteikti nav. Viss sākas no vietas un laika, no kurienes nāku.
Esmu dzimusi 1985. gadā, un visas atmiņas, kuras jau sāku atcerēties, ir barikādes, Atmodas laiks, rokopera "Lāčplēsis", visi lielie ideāli.
Esmu uzaugusi starp tādiem cilvēkiem... Piemēram, vecvecmamma ik uz soļa skaitīja tautasdziesmas – cepot maizi, vērpjot, aužot, ravējot. Pasakas tika stāstītas. Mana mamma, labā nozīmē fanātiska pedagoģe, līdz diviem naktī gatavoja savas programmas – tad vēl nebija tādu alternatīvo programmu, un viņa ir no tiem skolotājiem, kuri tās pamazām radīja. Folklora, kas atkal varēja brīvi cirkulēt – cilvēkiem par to radās pastiprinātāka interese.
Domāju, ka tas man vienkārši ir asinīs. Ir ļoti svarīgi, ka apzināmies savas saknes, jo tas ir tas unikālais.
Kad aizbraucam ceļojumos, mūs taču vienmēr interesē tās vietas konkrētie raksti, supervaroņi un rituāli – tas ir tikai normāli, ja sāc ar punktu, no kurienes esi nācis. Lai gan ļoti daudz esmu interesējusies arī par citu tautu mītiem: mani ārkārtīgi interesē antropoloģija. (..)
Lai cik bērnišķīgi tas nebūtu, smejos, ka esmu kā Lara Krofta, lai gan mans mērķis nav izlaupīt kapenes – man patīk tas action – ka jāpārvar visādi šķēršļi un grūtības, kaut kur jālien, jālec, jāskrien. Ka tevī ir ne tikai tā vitalitāte, bet arī lielas alkas pēc zināšanām.
Tām zināšanām, kas jau ir cauri laikiem esošas. Un es pat negribētu iztēloties tādu pasauli, kurā tā visa nebūtu.
