Mazais pirkstiņš pagātnes velnam. Valtera Sīļa klausāmizrādes «Noklausies» apskats

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Tiecoties saprast vēl tepat starp mums elpojošo Atmodas laika garu, čaukstot un pazūdot uzvārdu pilniem maisiem, šoreiz režisors Valters Sīlis iedala lomu arī "Dirty Deal Teatro" izrādes "Noklausies" skatītājiem. Precīzāk sakot, klausītājiem. Izrāde ir par laiku, ko pats režisors vēl neatminas, bet vienlaikus par laiku, ko daļa sabiedrības nebūt vēl nav aizmirsusi un drīzāk pat nemaz nevēlas atcerēties. Varas, laikmeta un cilvēka mijiedarbība un tā visa preparēšana ar teātra izrāžu starpniecību ir viens no raksturīgiem darbības virzieniem trīsdesmitgadnieku paaudzes režisoram Valteram Sīlim.

Noliktā klausule

Valtera Sīļa radošajā kartītē par sociālpolitiskām tēmām, tostarp par barikādēm, mežabrāļiem, ebreju genocīdu, karu Irākā, cilvēktiesību pārkāpumiem Baltkrievijā, nacionālo attīstības plānu, valsts prezidentiem, ir atrodami dažādi izrādes formāti, tostarp izrāde-pārgājiens, izrāde-lekcija, pat diskusija ar kaušanos. Tieši darbs "Leģionāri. Diskusija ar kaušanos" (2011) Ģertrūdes ielas teātrī skatītāju iecēla par Zviedrijas parlamenta locekli, mudinot balsot par Baltijas leģionāru izdošanu vai neizdošanu Padomju Savienībai. Reflektējot par vēsturiski jūtīgām tēmām, režisors, līdz ar izrādes formāta izvēli, pieprasa no skatītāja pasīva novērotāja vietā kļūšanu par aktīvu domātāju. Vairāk par vēlmi interpretēt senākas un ne tik senas pagātnes notikumus, ir skaidri ieraugāma režisora vēlme uzdot jautājumus, kā un kāpēc tie vispār ir piedzīvoti. Un rosināt par to domāt citus. Turklāt ne tikai politiski analītiskā veidā, bet izgaismojot šajos darbos mazā cilvēka lomu. Tie ir tādi cilvēki kā, piemēram, klausāmizrādes "Noklausies" VDK aģents, aptuveni 35 gadus vecs, precējies, ar diviem bērniem, ar divistabu dzīvokli Ķengaragā, ar vasarnīcu Ogrē un pat ar sesto žiguli.

Izrādes nosaukums "Noklausies" ir trāpīgs gan kā reklāmisks un aicinošs mudinājums, piedzīvot klausāmizrādi, gan vienlaikus kā strikts, konkrēts darba uzdevums izrādes līdzdalībniekam. Bet jāatzīstas – lai gan dzīvojam pasaulē, kur privātums ir ekskluzīvs un kur vairums sabiedrības ieradusi visu – sākot no fotokadriem vakcinācijas rindā līdz netīrās veļas mērcēšanai sabiedrības melnbaltajos ūdeņos ­– izlikt publiskai uzmanībai sociālos tīklos, izrādes "Noklausies" uzstādījums – noklausīties svešas telefonsarunas 1987. gadā – ir neērts.

Zināmā mērā pat prasa piespiešanos, jo kāpinājums klausītājam iedalītajai lomai neseko, vien moka ar pienākumu.

Pieļauju, ka paaudzei pirms maniem laikabiedriem trīsdesmitgadniekiem izrādes efekts izrādīsies iedarbīgāks un pretrunīgāks. Iespējams, pat ar noliktu klausuli pusizrādē, nespējot pieņemt VDK aģenta pienākums pie darba galda F. Engelsa ielas 317. kabinetā, kur režisors liek klausītājam sēdēt Vecgada vakarā un turēt ausis vaļā.

Paturot prātā režisora Valtera Sīļa rūdījumu politiskā teātra laukā, pieslēdzoties klausāmizrādei, gaidas par noklausāmo sarunu politisko uzslāņojumu ir lielākas nekā saklausītais. Taču, iespējams, tieši tas arī ir režisora nolūks šoreiz – izgaismot ierindas pilsoņu (jeb subjektu, sakot aktiera Jāņa Kroņa balsī biedra Jansona vārdiem) dzīves to cilvēciskumā, liekot papūlēties ieraudzīt adatu siena kaudzē, kuru pieminēt darbadienas izskaņā, aizpildot VDK aģenta ziņojumu, fiksējot pretvalstiskus apgalvojumus, valsts līdzekļu piesavināšanos, drošības pasākumu nepieciešamību un tamlīdzīgas pilsoņu darbības.

Šis ir stāsts par cilvēka šķietamo varu un vienlaikus cilvēka bezspēcību varas priekšā.

Kur vienīgais maigais ierocis paliek dziesma, bet izvēles, ar kurām nelepojas, paliek kā neizvelkamas skabargas zem ādas. Citiem varbūt neredzamas, bet sūrstošas.

Izrādes "Noklausies" publicitātes materiāls
Izrādes "Noklausies" publicitātes materiāls

Neērtā saruna

Klausāmizrādes "Noklausies" vizuālais risinājums tehniski ir veidots kā telefoncentrāles panelis ar pārslēdzamām pogām, pārslēdzoties no vienas adreses uz citu, ko radījis programmētājs un grafiskais dizaineris Uvis Zviedris.  Pārslēgšanās starp telefonlīnijām, saraustītās sarunas simboliski uzsver arī allaž nepilnās bildes redzēšanu jebkurā situācijā. Kā tuvojoties Atmodai, tā arī šodien. Tā ir mozaīka, kura nekad nebūs pilnīga, nevienā situācijā. Bilde, kura vienmēr būs subjektīvi darināta. Grafiskais risinājums ar minimālu interaktivitāti liek klejot sarunu fragmentos. Pārslēgšanās starp reizumis vienlaicīgi notiekošām sarunām atgādina TV pults spaidīšanu vai "Twitter" lentes rullēšanu, nemērķtiecīgi meklējot kaut ko ievērības cienīgu. Tāda laika kavēšana līdz darba stundu beigām. Arī klausāmizrādē pārslēgšanās no sarunas uz sarunu noris tikpat nemērķtiecīgi, taču izraisa zināmu trauksmi, baidoties pazaudēt dramaturģiskos pavedienus. Lai arī izrādes veidotāji pēc tās izskaņas ļauj atgriezties pie telefoncentrāles atkārtoti, uzmeklējot nenoklausītās sarunas, tomēr arī tas prātu nenomierina, jo jebkurā gadījumā piespiedu atrašanās starp varas stingro ķetnu un mazo cilvēku ir, maigākajā vārdā raksturojot, neērta, bet tajā pašā laikā šai lomā neizbēgama.

Lai arī saturiski izrāde ietver Valtera Sīļa un Jāņa Kroņa dramaturģiski rūpīgi izvēlētas kultūrvēsturiskas atsauces uz astoņdesmitajiem gadiem, kopīgi veidojot izrādes scenāriju, tomēr valodas izvēles ziņā pietrūkst spilgtākas tā laika leksikas, dialogiem pietrūkst dramaturga pulējuma.

Klausāmizrādes blakne ir nepieciešamība pēc aktieru spilgta verbāla snieguma, jo izrādes forma teju par vienīgo rīku aktierim atstāj tā balsi ar minimālu kontekstuāla fona skaņu ainavu.

Uzteicams ir aktieru Ivara Kļavinska, Ingas Tropas-Fišeres un Ivara Krasta darbs, līdz ar balsi ieskicējot klausītāja prātā paliekošos, psiholoģiski niansētos tēlus, bet kopumā pārējam, vairāk nekā divdesmit aktieru ansamblim, šis ir viens no klupšanas akmeņiem izrādes iedarbīgumā uz klausītāju. Aktieru balsu bezpersoniskums līdz ar daudzu personāžu iesaisti, kavē arī līdzpārdzīvojumu klausītājā, apzinoties tā uzdevumu un cenšanos izsekot visu noklausāmo savstarpējo attiecību tīklojumam. Veicinošais faktors šai nespējai izsekot izrādes varoņu attiecībām ir arī mūslaiku pārlieku izteiktā atkarība no vizualitātes, ko izrādē aizvieto balsis, taču tās, iespējams, varēja papildināt arī ar noklausāmo cilvēku lietām.

Tikpat interesanti būtu bijis ieraudzīt arī statistiku par beigu ziņojuma aizpildīšanu dažāda vecuma izrādes klausītāju vidū.

Klikšķu sabiedrībai pārslēgšanās uzdevums neizraisa aizrautību, drīzāk garlaiko, īpaši paralēli notiekošo sarunu laikā. Tehnoloģizētā lēmuma starpniecība nepadara gala ziņojuma lēmumus vieglākus. Taču klikšķu sabiedrības ieradums pacelt virtuālus īkšķīšus vai nomētāt ar publiskiem vārdu akmeņiem komentārā ziņojuma aizpildīšanu padara par vairāk tehnisku, nevis emocionālu uzdevumu, apzinoties šo "Second Life" datorspēles analoģijas principu. Tehnokratizētā sabiedrībā empātija ir viļņveidīga. Vienai situācijai klājas pāri cita. Vienus varoņus nomaina citi. Tāpat kā mainās piedāvātās izvēles, kuru izdarīšanas brīdī, iespējams, vēl neapzināmies to tauriņa efektu, ko izvēle būs radījusi uz kāršu namiņiem, kuros mītam.

Izrādes "Noklausies" publicitātes materiāls
Izrādes "Noklausies" publicitātes materiāls

Mājasdarbs

Solījums no izrādes veidotāju puses, piesakot izrādi, ka tikai tu pats vari izvēlēties sarunas, kuras klausies, ir iluzors. Tas nav klausītāja vadīts process. Tāpat arī kā apziņa, ka jebkura izvēle beigu beigās novedīs pie tā paša iznākuma un vēsturi pārrakstīt neizdosies tik un tā. Izvēle klausītāja vietā jau ir izdarīta, neļaujot atteikties no lomas, kas tam piešķirta.

Piekrītot izrādi piedzīvot, mazais pirkstiņš jau ir atdots pagātnes velnam.

Un attaisnojums "ka es jau tikai darīju to, ko lika [režisors]" sasaucas ar daudzkārt publiski dzirdētām atbalsīm no tiem, kuru vārdi un segvārdi rindojas VDK aģentu kartotēkā.

Vērtēt savu un citu rīcību nereti spējam tikai ar zināmu laika distanci. Iespējams, ka pandēmijas sezonā tapusī klausāmizrāde "Noklausies" ir Valtera Sīļa paša izpildītais un citiem uzdotais mājsēdes mājasdarbs ikvienam. Tiem, kas to laiku ir piedzīvojuši, atskatīties uz savām izvēlēm, atkārtoti tās pārvērtējot un zināmā mērā liekot piedzīvot tā saucamo "atlikto kaunu", bet tiem, kas to laiku nepiedzīvoja, ieraudzīt tā laika normalizēto absurditāti, kas ķieģeli pa ķieģelim drupa visu acu priekšā. Un atgādināt par katras izvēles piliena spēku lielās, šķietami nesatricināmās sistēmas priekšā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti