Režisors Vladislavs Nastavševs: Man pilnīgi noteikti kailums ir provokācija

Janvārī aizvadītas režisora Kirila Serebreņņikova darba “Outside” viesizrādes Nacionālajā teātrī. Savukārt Ģertrūdes ielas teātrī 6. janvārī pirmizrādi piedzīvoja Vladislava Nastavševa iestudējums “Te sākas nakts”. Abos darbos gan saturiski, gan skatuves valodā nozīmīga loma cilvēka ķermenim un seksualitātei. LTV raidījumā “Kultūrdeva” saruna par kailumu un ķermeni mākslā un teātrī – gan kā provokāciju, gan skatuves valodu.

Kailums teātrī un vizuālajā mākslā

Kaut kailums atradis vietu gan uz Nacionālā teātra, gan neatkarīgo teātru skatuvēm, viedokļi par to neizbēgami atšķiras, un tas turpina provocēt.

Kāpēc kailums, piemēram, vizuālajā mākslā daudziem ir pieņemams, bet teātrī tas joprojām ir kaut kas provokatīvs? Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce norāda, ka arī vizuālajā mākslā atrodami nozīmīgi darbi, kuros pat nosacīts kailums kādai sabiedrības daļai šķitis nepieņemams:

“Mēs ļoti labi atceramies stāstu par [Anrī] Matisa gleznu “Deja”, kur ir ļoti nosacītas kailas figūras, bet izrādās, ka tas kaut kam nav pieņemams.”

Taču Lāce arī uzsver būtisku atšķirību: “Vizuālajā mākslā gleznas rāmis atdala skatītāju. Viņš it kā uz to skatās jau pastarpināti. Bet tad, kad mēs nonākam uz skatuves vai ja mēs nonākam tieši laikmetīgās mākslas zonā – arī dažādās performancēs, kur tiek izmantots kailais ķermenis – jā, tur skatītājam var sākt veidoties dziļāks, ciešāks kontakts, un var būt situācijas, kad cilvēkiem tas var nepatikt.”

“Cilvēkiem vajadzētu mēģināt saprast, kāpēc tas tiek darīts,” vērtē Lāce. “Un tieši šajā Kirila Serebreņņikova izrādē tas “kāpēc” man šķita ļoti skaidri saprotams un nolasāms.”

Kailuma ignorēšana kā liekulība

Vai arī režisors Vladislavs Nastavševs kailumu un seksualitāti joprojām teātrī uztver kā provokāciju, apzinās, ka viņš provocē skatītāju? Vai arī tas kļuvis par tādu pašu režijas paņēmienu un metodi kā jebkas cits?

“Man pilnīgi noteikti kailums ir provokācija,” atbild režisors. Viņš arī norāda – izrāde “Te sākas nakts” ir pirmais viņa skatuves darbs, kur tas izmantots.

“Līdz ar to man pašam tas bija kaut kas jauns,” atzīmē Nastavševs.

Nastavševs atklāj – Girodī lugā kailuma fakts ir iekļauts, tomēr režisors nes atbildību, izvēloties iestudēt konkrēto darbu. Šajā konkrētajā iestudējumā tieši aktieri bijuši tie, no kuriem nācis impulss strādāt ar kailumu.

“Es kā režisors nevaru un nejūtos gatavs likt aktieriem darīt kaut ko, kas viņiem pašiem nav pieņemams.

Un tādā ziņā es biju ļoti uzmanīgs ar aktieriem, saprotot – materiāls ir jau “aiz” robežas, nevis “uz”. Un līdz ar to tas nāca no aktieriem. Tiesa, aktieri bija tie, ar kuriem es biju strādājis jau iepriekš un ar kuriem mums ir izveidojusies laba saikne.”

Atceroties mēģinājumu procesu un darbu pie seksa ainām, režisors atklāj – arī pašai radošajai komandai tas bijis šokējoši:

“Tāpēc, ka mēs esam daļa no šīs kultūras, kur kailums joprojām tiek uzskatīts – un, iespējams, tā vienmēr būs – par kaut ko, teiksim tā, neparastu. Līdz ar to man pašam tas likās kā provokācija.”

Tieši aktieri bijuši tie, kas norādījuši:

“Nē, jāiet tālāk. Visi to dara. Mēs visi to darām. Mēs visi zinām, ka tas notiek. Kāpēc mēs nevaram to darīt? Kas tā ir par liekulību?”

Nastavševs savos darbos daudz sadarbojas tieši ar jaunākās paaudzes aktieriem – arī vecāku cilvēku lomās. Arī tas, viņš atzīst, ir saistīts ar viņu interesējošajām tēmām.

“Tās tēmas bieži vien ir tādas, ka vecākās paaudzes aktierus es vienkārši neuzdrošinos uzrunāt,” stāsta režisors.

“Tomēr mums ir tās paaudzes ļoti atšķirīgas, arī kultūrā un teātrī. Un tomēr vecākās paaudzes aktieri, manuprāt, ir tādi konservatīvāki savos uzskatos, iespējams, par to, kas ir un kas nav pieņemts un atļauts. Bet tas nepadara viņus par sliktākiem māksliniekiem – nē, viņi ir brīnišķīgi mākslinieki. Runa ir par pasaules redzējumu. Es vienkārši varbūt aiz cieņas negribu viņiem uzbāzties.”

Ķermenis kā valoda iekšējās pasaules atklāšanai

Sadarbība ar jauniem aktieriem likumsakarīga arī tādēļ, ka Nastavševa izrādēm raksturīgs īpašs fiziskums – aktieriem bieži jāpārvar dažādi fiziski šķēršļi. Izrādē “Te sākas nakts”, piemēram, redzama aina, kurā aktieris Igors Šelegovskis balansē uz grāmatām, kuras šūpojas uz matrača. Citā – seksa ainā – aktrise Marija Linarte stāv ar galvu uz leju.

Šeit fiziskums un aktiera ķermenis ir paņēmiens, uzsver Nastavševs, ar kuru “atrisināt” darbību.

“Piemēram, ar seksu neviens tā pa īstam nav vēl pagaidām gatavs nodarboties uz latviešu skatuvēm. [..] Un tad jāatrod veids, kā to atrisināt. Droši vien, ka tā akrobātiskā lieta piedod tādu spriedzi un tēlainību, jo ķermenis kā tāds, kad tiek izmantots neikdienišķi, kļūst par mākslas darbu, cerams. Un ar to tas sekss pārvēršas par kaut ko varbūt apjomīgāku. Jo tik un tā es taču gribu ar to kaut ko pateikt.

Tā nav tikai klaja provokācija – vienkārši atrādīt kaut kādus seksuālus aktus uz skatuves. Nē, tomēr mēs gribam ar to kaut ko pateikt, kas arī strādātu uz kopīgu izrādes vēstījumu.

No tā arī atkarīgs, kā to seksu rādīt – jo parādīt var tūkstoš veidos. Un kustība ir viens no [veidiem]. Un sekss arī ir ļoti ķermenisks galu galā. Līdz ar to man likās – lietot ķermeni ir tikai loģiski.

Forši būtu padomāt, kā attēlot seksu bez ķermeņa. Tas varētu būt nākamais izaicinājums.”

Aktrise Marija Linarte papildina Nastavševa teikto, uzsverot – ķermeņa fizika palīdz attēlot iekšējo darbību:

“Pieņemsim, ja man tev jāpasaka, ka es tevi mīlu, un es to izdaru kaut kā caur fizisku darbību, tad tā fiziskā darbība, manuprāt, kaut kādā veidā arī norāda to, cik viegli vai grūti cilvēkam ir to izdarīt tīri emocionāli. Ar to fiziku mēs parādām iekšējo emocionalitāti uz āru.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti