3., 4. un 5. oktobrī Lietuvas Nacionālās operas un baleta trupa viesosies Latvijas Nacionālajā operā un baletā, un šīs viesizrādes būs īpašas: tās notiks Latvijas un Lietuvas simtgades svinību ietvaros.
Jāturas kopā un jāsargā robežas
Visām Baltijas valstīm šis ir īpašs gads. Kādas iespējas, jūsuprāt, tas paver?
Jons Sakalausks: Pats galvenais – mums jāsaprot, ko šajos simts gados esam sasnieguši.
Mūsu valstīm ir daudz kā kopīga, tāpēc jāturas kopā un jāsargā robežas – ne tikai valstu, bet arī kultūras robežas, izceļot to svarīgo, ko simt gadu laikā kultūras jomā esam paveikuši.
Jūsu operā martā notika pirmizrāde operai, kas rakstīta tieši simtgades kontekstā.
Jons Sakalausks: Jā, Lietuvā mums šogad daudz pirmizrāžu: tapušas jaunas nacionālās operas par mūsu vēsturi, bijuši lietuviešu komponistu jaundarbi. Martā pirmizrādi piedzīvoja komponista Gintara Sodeikas opera "Post Futurum", to režisēja Oskars Koršunovs, un pamata tēma tajā ir brīvība, labā un ļaunā pretnostatījums. Tā mums bija laba pirmizrāde!
Lietuvas operu jūs vadāt kopš šī gada marta. Vai ar pusgadu pietiek, lai tā pa īstam saprastu, kas un kā notiek plašajā radošajā saimniecībā?
Ar šādu laiku, protams, nepietiek, lai radītu ko jaunu, jo tam nepieciešami vismaz divi vai pat trīs gadi.
Bet vispār operas un baleta jomā darbojos kopš 2004. gada, turklāt man bijuši dažādi amati – esmu dziedājis, dejojis, iestudējis. Mans pasniedzējs Virgīlijs Noreika strādāja operā, tāpēc esmu tur daudz ko iemācījies. Esmu dziedājis arī vairākas lomas, tāpēc šo sfēru labi izprotu.
Četrpadsmit gadu garumā esmu apmeklējis visas operu un baleta pirmizrādes, pazīstu orķestrantus, koristus un solistus. Bet tagad, operas vadītāja statusā, man, protams, ir cits skatu punkts. Tagad es saprotu, ko varu šim teātrim dot, taču mana darba augļus redzēsiet tikai pēc pāris gadiem, jo šī ir ļoti liela mākslu radoša rūpnīca.
Labs piemērs – Rīgas opera
Kādi ir jūsu tuvākie mērķi, ko gribat sasniegt tuvāko pāris gadu laikā?
Manuprāt, operas un baleta teātris šobrīd ir kā tāda mākslas rūpnīca. Tas ir labi, tiek veidoti lieli iestudējumi. Bet uzskatu, ka pats svarīgākais tomēr ir radīšana, tāpēc gribētu izveidot radošu operas un baleta laboratoriju. Nacionālā opera un balets ir mūsu valsts galvenais teātris, kas rada kultūru, attīsta jauno dziedātāju, dejotāju, komponistu, horeogrāfu un operas režisoru talantus.
Mums vajadzīgi jauni vārdi, kā, piemēram, Rīgas opera pasaulei ir devusi daudzus lieliskus dziedātājus.
Vēlos radīt jauno dziedātāju operstudiju, lai jaunajiem talantiem būtu pamatīga programma. Operai gribētu izveidot radošo laboratoriju, kurā varētu attīstīties jaunie komponisti, režisori, diriģenti, scenogrāfi. Viņi varētu iemēģināt roku laikmetīgu operu un baletu radīšanā. Turklāt operai vajadzētu pildīt arī sociālās funkcijas, jo māksla var palīdzēt Viļņai, Lietuvas iedzīvotājiem, tā var kalpot kā vienojošs elements.
Līdzīgi kā uz baznīcu cilvēki dodas, lai visi vienotos dievkalpojumā, tāpat arī operā ļaudis var izjust šo vienotības sajūtu. Tur var satikties, parunāt par kultūru, par iestudējumu. Šo funkciju nespēj pildīt ne kino, ne bāri, pat ne darba vietas. To var tikai opera un varbūt vēl arī dramatiskais teātris.
Pats svarīgākais, manuprāt, ir jaunā paaudze, un es centīšos par jaunatni rūpēties, lai tā spētu radīt mākslu. Diemžēl ļoti bieži redzam, ka operteātris ir nevis vieta, kur radīt un radoši izpausties, bet gan vieta, kur tiek izveidots iestudējums. Man par to ir savs viedoklis, es noteikti rūpēšos, lai top jauni projekti, varbūt arī kameržanrā; pēc pāris gadiem noteikti redzēsiet kaut ko jaunu!
Vai fakts, ka pats esat studējis operdziedāšanu, jums palīdz labāk izprast jaunos dziedātājus, viņu vajadzības un vēlmes?
Domāju gan! Pats esmu dziedājis un arī tagad vēl mazliet dziedu. Es izprotu dziedāšanas tehniku, pārzinu bel canto kultūru. Ja vēlies operu izprast, tad ir jāpārzina bel canto, tas ir operas pamatu pamats.
Tā ir mana priekšrocība, ka saprotu, KĀ dziedāt, kā dziedāt LABI, kā skan koris, kā jāspēlē orķestrim. Cenšos izprast arī baletu un strādāju ar laikmetīgo deju, man tā ir liela pieredze un studijas mūzikas akadēmijā noteikti ir palīdzējušas.
Diemžēl mans pasniedzējs, leģendārais tenors Virgīlijs Noreika šogad nomira, bet viņš man bija lielisks skolotājs, operas un baleta teātri viņš vadīja 14 gadus, no viņa esmu mācījies, kā operu veidot un kā viss darbs šeit notiek.
Jāskatās atvērtām acīm
Šobrīd Rīgā esat ieradies ne tikai tāpēc, lai mums pastāstītu par gaidāmajām pirmizrādēm, bet arī apmainītos pieredzē ar mūsu operu, vai ne?
Mums ir jāturas kopā! Esam kaimiņvalstis, kultūras jomā mums ir daudz kopīga. Arī iestudējumos varam sadarboties. Tiesa, kopīgus iestudējumus izveidot ir ļoti sarežģīti, jo skatuves ir tik atšķirīgas – mums Viļņā ir patiešām milzīga skatuve, ko aizpildīt nav nemaz tik viegli. Tomēr kādos projektos varam apvienoties, varam apmainīties idejām. Operas un baleta mākslai tas nāktu tikai par labu. Jā, mums ir saites ar Vāciju, Londonu, Itāliju, tomēr nedrīkstam aizmirst par tuvākajiem kaimiņiem. Šajā aspektā noteikti darbošos aktīvāk, jo katra atsevišķi mēs esam mazas valstis, tomēr gana lielas, lai pasaulei piedāvātu labus operas un baleta māksliniekus.
Kādus iestudējumus oktobrī vedīsiet pie mums uz Rīgu? Sāksies ar klasiku – ar Džuzepes Verdi "Donu Karlosu", kas režijas ziņā gan nemaz nav klasisks iestudējums.
"Donu Karlosu" iestudējis vācu režisors Ginters Krēmers un diriģents Martins Staškus.
"Dons Karloss" ir ekstraordināra opera, patiešām laikmetīgs iestudējums ar interesantu Krēmera skatījumu. Jūs redzēsiet neparastu uzvedumu un Lietuvas labākos dziedātājus un arī vienu latviešu baritonu, un Martins Staškus būs pie diriģenta pults.
"Dona Karlosa" iestudējumam ir veltīts daudz labu recenziju...
Bet vērtējums ir bijis arī visai pretrunīgs!
Jā, jo cilvēkiem, kas vēlas redzēt klasisku "Donu Karlosu" ar visām viņa ciešanām un pils mūriem, šis iestudējums šķiet pārāk neparasts. Tomēr, ja skatīsieties šo izrādi ar patiešām atvērtām acīm, bez kādiem aizspriedumiem, jums būs ļoti interesanti. Jo pasaule šobrīd ir tāda, kāda nu tā ir un mēs nedrīkstam no tās abstrahēties.
Senās skolas piekritējiem varu novēlēt atrast spēku palikt līdz beigām, ļauties šim iestudējumam un nenobīties jau pašā sākumā. Atzīšos, kad pirms dažiem gadiem es pats izrādi skatījos pirmo reizi, arī man sākumā šķita mazliet par traku...
Man vajadzēja pierast, bet fināla skats ir patiešām iespaidīgs. Vienīgais trūkums, ka skatuve ir par mazu, šim iestudējumam nepieciešama liela telpa. Izrāde nav gluži alternatīva, tas nav avangards. Būs labi! Kaut zinu, ka Rīgā noteikti atsauksmes būs pretrunīgas, varētu raisīties asas diskusijas. Es gaidu šo izrādi, ceru, ka viss būs labi.
Rīgā piedāvāsim arī baleta izrādi "Čurļonis" – stāstu par lietuviešu gleznotāju un komponistu Mikolaju Čurļoni, kurš ir viens no pasaulē pazīstamākajiem lietuviešu māksliniekiem. Šo nacionālo baletu par Čurļoņa dzīvi ir veidojis Ģiedrjus Kuprēvičs, horeogrāfiju radījis Roberts Bondaras. Jūs redzēsiet laikmetīgu baletu un varēsiet uzzināt, kāda tad ir mūsu baleta trupa – un tā ir patiešām laba! Trešais iestudējums, ko šeit piedāvāsim, būs itāļu horeogrāfa Mauro Bigonceti radītais balets "Piafa" – ļoti labs laikmetīgais balets, kura pamatā ir dziesmas, ko savulaik dziedājusi Edīte Piafa, skan autentiski viņas ieraksti. Šis iestudējums patiks tiem, kas vēlas labi pavadīt vakaru, baudot labu mūziku un labu deju.
Līdzās Edītes Piafas dziedātajām dziesmām būs arī franču komponistu – Ravela, Forē, Pulenka mūzika.
Jons Sakalausks: Jā, tā laika mūzika. Tiek izmantota klasika, bet viss ir kabarē noskaņās, tiks uzburta Edītes Pjafas Parīze, 20. un 30. gadu atmosfēra.
Ieva Zeidmane: Kāda Lietuvas operā solās būt šī sezona, vai ir kādi lieli notikumi, ko īpaši gaidāt?
Jons Sakalausks: Mums drīz būs ļoti nozīmīga pirmizrāde – Bēlas Bartoka viencēliena opera "Hercoga Zilbārža pils" un viencēliena balets "Brīnumainais mandarīns". Gaidām arī lielu Pučīni operas "Turandota" iestudējumu sadarbībā ar Toronto un Madrides operām. Iestudējumu veidos Bobs Vilsons. Tā būs liela mēroga izrāde. Vēl mums būs lietuviešu horeogrāfu veidots jauns baleta triptihs.
Un vēl es ļoti gaidu Verdi "Traviatas" iestudējumu 2020.tajā gadā, jo tas būs Lietuvas Nacionālā un baleta teātra jubilejas gads, ko atzīmēsim ar "Traviatas" uzvedumu 2020. gada decembrī, ar to svinēsim Jauno gadu un arī mūsu operas simtgadi.
Tagad spriedīsim arī par Džona Adamsa operu "Atomdoktors", bet savu pirmo periodu operas direktora amatā noslēgšu ar Albana Berga "Voceku", domājam arī par Šēnbergu, par 20. gadsimta mūziku, bet par to pagaidām sīkāk nestāstīšu, jo vēl jāparaksta līgumi. Tomēr varu solīt, ka pāris turpmākie gadi būs ļoti interesanti.
