iesaistot aizvien jaunus autorus, režisorus un aktierus, Anna Sīle ir ne tikai teātra "Dirty Deal Teatro" direktore, bet arī producente un mākslinieciskā vadītāja. Viņai būtiski ir uzticēties māksliniekiem un dot tiem brīvību radīt, nefokusējoties tikai uz rezultātiem.
Ieva Struka: "Dirty Deal Teatro" tiek dēvēts kā neatkarīgs projektu teātris jeb nevaldības teātris, tagad tam ir tik dažādi nosaukumi. Kā tu labāk gribi, lai es saku?
Anna Sīle: Pašlaik ir iegājies izteiciens "nevaldības teātris", ko es savā ziņā akceptēju. Bet no otras puses man gribētos teikt, ka daļa no mums noteikti daudz labprātāk lietotu "sabiedriskais teātris", kas ir teātris sabiedrībai, teātris cilvēkiem. Jo, manuprāt, mēs esam un mēs mēģinām ķert to pulsu, kas norisinās apkārt pasaulē, tās sajūtas mēģinām spoguļot, lai skatītāji uz sevi un savām problēmām varētu skatīties citām acīm.
Es pieļauju, ka ir daļa cilvēku, kas nav apmeklējuši "Dirty Deal Teatro", tāpēc ir interesanti ieskicēt to formātu, kāda ir organizatoriskā struktūra? Tādēļ jau ir šī neskaidrība – nevalstiskais, nevaldības, neatkarīgais, projektu teātris. Jo principā jau arī Operas direktors tev oponētu, sakot, ka mēs arī strādājam sabiedrībai.
Anna Sīle: Faktiski mēs kā teātris un daudzi citi nevalstiskie teātri esam sabiedriska labuma biedrības. Šīs biedrības seko saviem mērķiem.
Un viens no lielākajiem šiem mērķiem ir mākslas jaunrade un mākslas izplatīšana. Mūsu gadījumā – mākslas izplatīšana ļoti daudz jauniešiem un bērniem.
Un tā mūsu sistēma ir ļoti līdzīga lielākajiem teātriem. Ārzemēs tas tā ļoti bieži nav. Mums tikai atsevišķos mirkļos ir izrāde, projekts vai pasākums, kas norisinās vienu konkrētu reizi. Mēs strādājam pēc repertuāra principa. Mūsu kolektīvā faktiski ir tehniskie darbinieki, administrācija un tas arī viss. Visus pārējos brīnišķīgos māksliniekus mēs piesaistām, lai viņi veidotu savas izrādes. Protams, viņi ir galvenie. Bet arī būtiska ir sadarbība ar aktieriem, turpinot izrādes izrādīt repertuārā. Un par finansējumu – reizi trīs gados, lai segtu šo jomu, kas ir telpas, administrācija un tehniskie darbinieki, mēs sniedzam projektus, kur katru reizi aizstāvam, kāpēc šāds teātris ir nepieciešams, kādi būs mūsu nākamo trīs gadu plāni. Savukārt katram no projektiem mēs meklējam finansējumu pie ļoti dažādiem finansējumu avotiem.
Vai tu, veidojot ar domubiedriem šo teātri pirms 15 gadiem, pati sev definēji, ka esi arī cilvēks, kas principā ir mākslinieciskais vadītājs? Ka esi ne tikai cilvēks, kas atbild par to, lai visi procesi varētu notikt, bet arī par to, kā tas process notiks? Ņemot vērā arī tavu jauno vecumu. Kas ir tās ambīcijas vai tā vēlme veidot tieši tādu māksliniecisko programmu?
Pirms 15 gadiem es vēl nezināju, kas ir "Dirty Deal Teatro", jo es šeit ienācu kā teātra brīvprātīgā. Es neesmu no paša sākuma. Bet faktiski es esmu te no tiem pirmajiem mirkļiem, kad cilvēki man apkārt ir sākuši mēģināt definēt, kas tad "Dirty Deal Teatro" ir.
Pirms 15 gadiem bija ļoti liela vēlme iestudēt mazliet citādāk – veidot tā, kā jauniem cilvēkiem gribas, nevis ierastā sistēmā.
Šī domubiedru grupa viens ar otru satikās, sākās tas ar leļļu un objektu grupu "Umka", tad pievienojās arī Valters Sīlis, Elmārs Seņkovs, Vladislavs Nastavševs. Un viņiem bija milzīga vēlme pastāstīt par to, kas viņiem pašiem ir ārkārtīgi aktuāls.
Tajā mirklī, man liekas, Latvijas kultūrpolitikā bija arī ļoti būtiska iezīme, ka daļa no prioritātes bija arī nacionālās dramaturģijas veidošana. Tajā mirklī mums visiem šķita svarīgi, veidot šos tagadnes stāstus, veidot pašiem savus stāstus un kādā veidā to var izdarīt, jo ir dažādi veidi, kā to darīt. Ja Rietumeiropā šis cikls sākās jau daudz agrāk, mēs vēl joprojām cenšamies pietuvoties. Ja pirms gadiem desmit gribējās ļoti līdzināties tādām lielām nevalstiskām un nu jau valstiskām mājām, kas ir Berlīnē vai Briselē, tad tagad mēs esam sapratuši šādas sistēmas ieguvumus un postu. Bet protams, mēs skatāmies, kas notiek Eiropā, kas notiek pasaulē, kādā veidā šī nevalstiskā kustība notiek, pēc kādiem principiem strādā.
Bet kā veidojas tā tava galavārda teikšana dažādiem ideju piedāvājumiem? Jo es pieņemu, ka gan tu meklē māksliniekus, gan jauni un ne tik jauni režisori meklē iespējas. Jo tā ir ļoti jauka profesionālu autoritāti ieguvusi platforma, lai tur vēlētos jauns cilvēks startēt teātra mākslā.
Anna Sīle: Es domāju, ka tas nav tikai par jauniem cilvēkiem. Mēs, teātris, cenšamies ar visiem tiem cilvēkiem ļoti, ļoti draudzēties. Katra no šīm idejām, kas nonāk repertuārā, tā pēkšņi "aizķer" ar kaut ko, ka to es tagad sajūtu, ka man kā skatītājam to ārkārtīgi vajag.
Dažkārt jau es pakonsultējos ar citiem māksliniekiem, vai viņiem arī šķiet, ka to vajag. Nesēžu es viena zelta tronī. Man liekas, ka tas ir tāds draudzīgs sarunu process – kāpēc.
Tas ir ļoti būtiski, kāpēc šim darbam ir jābūt uz skatuves, kāpēc māksliniekam šķiet, ka skatītājiem tas ir jāredz. Es nenoliegšu, ka mākslinieki ir ļoti egocentriski, bet es viņus ļoti, ļoti mīlu. Man liekas, ka viņiem ir būtiski, lai tieši viņus kāds izdzird tieši tā, kā viņi ir to domājuši. Es dažkārt mēdzu uzdot ārkārtīgi nepatīkamus jautājumus, lai atrisinātu, kāpēc tas ir jāiestudē.
Pasaki vienu. Es gribētu dzirdēt, ko tu sauc par nepatīkamu jautājumu.
Anna Sīle: Ja cilvēks taisa politiski vai sociāli aktīvus darbus un ja mākslinieks taisa darbu ar sabiedrības iesaisti, tur ir kaut kādi principi, cik daudz, piemēram, ar konkrētiem cilvēkiem, no kuriem viņš smeļas to ideju, ir kopā jāpavada laiks, lai šo dramaturģiju un pasaules uzskatu vispār saprastu. Tas nav tā, ka tu mājās viens pats vari izlasīt lugu un izanalizēt. Tas ļoti lielā mērā ir darbs ar cilvēkiem, un dažkārt man ir jautājums – vai tu tiešām ar šo konkrēto sabiedrības grupu, kas ir maza, maza daļa, esi gatavs pavadīt vismaz divus mēnešus dienu dienā? Jo, manuprāt, tas ir tikai godīgi, ja mēs kaut kādā veidā mēģinām spoguļot pēc iespējas vairāk, ka šis mākslinieks mēģina iedziļināties un izprast.
Un dažiem man šo jautājumu nav; ja esam jau iepriekš sadarbojušies, tad man ir skaidrs, kāda ir šī mākslinieka valoda.
Bet vai ir tie brīži un kas ir tie brīži, kad tomēr tev nākas sev atzīt, ka ideja bija laba, bet tas cilvēks nespēj to realizēt? Vai šeit primārais ir pats stāsts? Un kā to stāstu izstāstīt, tur ir pietiekami daudz variantu, un tu rēķinies, ar to ka tas "kā" var arī neizdoties.
Anna Sīle: Es droši vien atbildēšu pilnīgi citādāk uz tavu jautājumu. Mani jau vismaz gadu, un tas, iespējams, ir pandēmijas ietekmē, mazliet mulsina teātra vide, kur māksliniekam kaut kas ir jāpiedāvā, un kāds no augšas tev pateiks, vai tu iederies tādā formātā, vai nē.
Man šķiet, ka mums kā administrācijai vajadzētu daudz vairāk klausīties māksliniekos – ko viņi domā, ko viņi saka par šo laiku, kādā formā viņi grib strādāt, nevis pašiem pieņemt konstanti ekonomiski pamatotus, tehniskajiem darbiniekiem vienkāršākus, publiku daudz ātrāk sasaucošus lēmumus, kādam šim repertuāram ir jābūt.
Tāpēc, piedod, mana atbilde ir šāda.
Es šoreiz vairāk domāju par to rezultātu, jo māksla nav matemātika – var sanākt un var nesanākt ar vislabākajiem nolūkiem. Kā izvērtēt to rezultātu? Vai vienmēr tas rezultāts sasniedz iecerēto? Vai tu esi atvērta visam?
Anna Sīle: Var būt visādi. Un dažkārt es, piemēram, esmu iniciējusi kādu izrāžu ciklu vai izrādi, kādai tai struktūrai ir jābūt, un mākslinieki piekrīt, saka, ka šī ir brīnišķīga ideja. Un tajā mirklī, kad es saņemu lugu un izlasu, es varu šausmās nodrebēt – kur ir pazudusi mana ideja? Bet no otras puses, ja sākumā tas bija tā draudīgi, tad tagad es jūtu, ka tas ir tā, kā šis cilvēks šo ideju saprata. Un tas ir fantastiski, kādā veidā mēs savstarpēji varam sarunāties. Nav tā, ka mēs no skatītājiem slēpjam, ka ik pa laikam mums ir dažādi cikli ar jaunajiem māksliniekiem, un pēkšņi kāda izrāde parādās pāris reizes un tad pazūd no repertuāra. Kas gan, jāsaka godīgi, notiek ar visiem teātriem. Mēs neslēpjam.
Manuprāt, ir ļoti būtiski, ka pie mums tas mākslinieks var meklēt jaunu rokrakstu. Vai nu tas ir jauns mākslinieks, kuram vispār kaut kas tāds ir jāatrod, vai nu tas ir mākslinieks, kuram ir kaut kāda iecere, un viņš seko viņai. Māksla tomēr ir pārsteigums.
Mēs visi teātrī līdz tai pirmizrādei jūtam, ka kaut kas "buksē", bet mēs nenormāli ceram līdz ārprātībai, ka tomēr būs vēl vienu soli augstāk. Un dažkārt izrāde var "piedzimt" tikai izrādes piektajā izrādīšanas reizē.
Kur tev pašai ir tā lielākā intriga – kad nāk pirmo reizi kaut ko radīt vai kad tu daudz maz vari paļauties, ka Sīlis, Seņkovs vai Nastavševs – viņi nevar uztaisīt sliktu izrādi? Vai tomēr var?
Tas ir ārkārtīgi grūts jautājums, jo man liekas, ka tā ir tā jaunā rokraksta meklēšana. Es varu pateikt godīgi, ka man ar tiem Latvijas vidējiem un ģeniālajiem režisoriem ir tā sajūta, ka ir forši, bet es no viņiem gaidu kaut ko negaidītu, kaut ko, ko es viņos vēl nepazīstu. Tā taustīšanās un meklēšana ir tas, kas man patīk. Man liekas, ka mums kā mākslinieciskajiem un teātra vadītājiem šiem māksliniekiem ir jādod daudz lielāka brīvība. Man liekas, ka tādā veidā tā teātra māksla attīstās, tā turpina sarunāties ar sabiedrību, bet man gribas aicināt atļaut tiem māksliniekiem vairāk.
