“Nevienam nav noslēpums, ka Rīgā kokus izcērt vairāk, nekā iestāda,” teikts izrādes pieteikumā. “Tukšās apdobes aizaug ar zāli vai asfaltu, no ielām pazūd lapotņu radītā ēna un kopā ar to – arī patvērums. Vieta, kur ievilkt elpu. “no tā laika koki vairs nerunā” ir procesuāls vides darbs, kas aug un attīstās katru tā norises dienu festivālā un, cerams, vēl daudzus gadu desmitus pēc tam.”
Vai izrādes skatītāji uzzinās, kopš kura laika tad koki vairs nerunā un cik daudz patiesībā kokiem ar cilvēku ir kopīga, sarunā LTV raidījumā “Kultūrdeva” stāsta izrādes režisore Krista Burāne un mākslinieks Andris Eglītis.
Henrieta Verhoustinska: “no tā laika koki vairs nerunā” – tāds mazliet skumjš un bargs nosaukumus, bet, pirms mēs ķeramies pie tā, kāpēc tad tie koki vairs nerunā, vēlos tev vaicāt, vai ir bijusi vēl kāda kultūras aktualitātes pēdējā laikā, kurā varbūt tu pati neesi līdzdarbojusies, bet kas tevi ir kaut kādā veidā iespaidojusi un ietekmējusi?
Krista Burāne: Mani tiešām ļoti patīkami pārsteidza un iespaidoja Andra Eglīša “Savvaļas” apmeklējums. Savā ziņā tāpēc, ka viņa veidoto darbu kompozīcija sasaucas lielā mērā arī ar izrādi, ko es tajā laikā veidoju. Man bija ļoti, ļoti svarīgi tur būt un arī ļoti iedvesmojoši.
“no tā laika koki vairs nerunā” piedzīvoja savu pirmizrādi festivālā “Homo Novus”. Vai tai ir sakars ar koku izciršanu Rīgā?
Krista Burāne: Jā, protams, ir vistiešākais sakars, un impulss izrādei radās konkrēti šī maija beigās, jūnija sākumā, tad, kad notika Skanstes dārziņu lielā epopeja. Bet protams, ka koku izciršanas vēsture Rīgā ir sena, un es esmu diezgan aktīvi tai līdzi dzīvojusi. Esmu piedalījusies arī dažādās akcijās. Es sāku domāt par to, kāpēc tā pie mums notiek un kas ir vainojams pie tā, ka cilvēki pēc labākās sirdsapziņas vienkārši iet un cērt. Viņi nejūtas, ka būtu kaut ko sliktu izdarījuši.
Un tad radās tā sajūta, ka mēs vienkārši dzīvojam ļoti antropocentriskā vērtību sistēmā.
Es vēlējos paskatīties, kas tad man kā cilvēkam ir līdzīgs ar kokiem, un izrādījās, ka ir ļoti daudz līdzīgu lietu, ja mēs domājam par mums kā par dzīvām būtnēm – mēs augam, mēs elpojam, mēs vairojamies, mēs radām enerģiju, mēs patērējam enerģiju, mēs mirstam, mēs kustamies. Šis kustības aspekts, iespējams, ir viens no tiem, kur cilvēkiem liekas, ka koks jau nekur neaizbēgs, cērtam tik nost. Mēs šo kustības aspektu arī izrādē apspēlējam un piešķiram tam diezgan lielu nozīmi, mēģinot stāstīt un rādīt to, kā koks kustas un kā viņš ar mums arī sarunājas.
Tu esi arī pametusi Rīgu kā iedzīvotāja un tagad jau kādu laiku dzīvo Cēsīs. Tam bija sakars arī ar pilsētas vadības ne pārāk draudzīgu politiku koku, gājēju, velosipēdistu virzienā?
Krista Burāne: Es Rīgu esmu pametusi patiešām sen, jau gadus 7 vai 8, attiecīgi tajā brīdī es vēl par to nedomāju. Jā, tas nebija iemesls. Bet ar katru gadu spilgtāk un spilgtāk, atgriežoties un iebraucot Rīgā, varēja pamanīt to, cik ļoti, ļoti Rīga paliek pelēka, netīra, bez kokiem un cilvēkam nedraudzīga, un to no ārpuses var ļoti labi redzēt.
Andri, koki un savvaļa arī tev galīgi nav sveši vārdi. Tavs spilgtākais vasaras notikums, ko minēja arī Krista, ir tevis radītā izstāde “Savvaļa”. Tā norisinās tavās lauku mājās pie Jaundrustiem. Vai šī tēma tevi uzrunāja tieši tādēļ, ka tu šobrīd esi iekrampējies dabā?
Andris Eglītis: Es domāju, ka vairāk vai mazāk tajā dabā es esmu iekrampējies jau ļoti sen. Arī “Savvaļa” atrodas manā darbnīcā, kur es jau gadus padsmit risinu šīs attiecības starp cilvēci vai kultūru un dabu. Un es domāju, Krista mani uzrunāja…
Krista Burāne: Uzrunāju tevi kā meža cilvēku, kurš prot izteikties ar mākslas instrumentiem.
Kā tu izjūti Rīgu šai ziņā? Savvaļas ziņā, koku ziņā, kāda ir tava izjūta, atbraucot uz Rīgu?
Andris Eglītis: Tas ir kaut kas pavisam cits, protams. Kaut kā man šogad sanācis varbūt pat vairāk padzīvot ārpus Rīgas nekā citus gadus, un ir kaut kā interesanti padomāt par to, ka pilsētā ir pilnīgi citi noteikumi nekā ārpus pilsētas. Kā mēs arī “Savvaļā” runājām, ka latviešu cilvēks joprojām vairāk kaut kā identificējas ar tiem laukiem, ar to dabu, kaut gan varbūt viņš arī lielākoties reāli dzīvi pavada pilsētā. Bet joprojām kaut kā tā identitāte, vismaz lielākajai daļai, droši vien ir saistīta ar dabu un laukiem. Koka loma pilsētā ir pavisam savādāka, nekā tā ir ārpus pilsētas. Respektīvi, ja laukos jeb ārpus pilsētas daba un koki ir pārsvarā un tas cilvēks tur ir izlauzis vietu starp šiem kokiem sev jeb organizējis, tad pilsētā atkal ir otrādāk, ka viņš vairāk vai mazāk saudzīgi vai nesaudzīgi mēģina tos kokus aicināt atpakaļ, jo, kā mēs zinām, Vecrīgā, pirms paplašinājās bulvāru loks, tur pavisam bija bēdīgi ar kokiem.
Krista Burāne: Tur bija tikai klosteri un pils dārzos daži koki, bet par to ir mūsu izrāde. Mēs izrādi sākam ar mūru nojaukšanu, ar vaļņu nojaukšanu.
Kas tad īsti notiek izrādē?
Krista Burāne: Mēs izstaigājam nelielu Rīgas zaļo zonu, kanālmalu no Nacionālā teātra līdz Radio ielai. Apstājamies daudzās vietās un dzirdam stāstus gan par to, kā šī vieta radās, kur galvenais varonis ir Georgs Kūfalts, Rīgas pirmais dārznieks, dārzu direkcijas direktors. Un vienlaicīgi mēģinām saskatīt tās dzīvības pazīmes tīri ar zinātnieku palīdzību, ar biologa palīdzību par to, kur tad mēs, cilvēki, ar kokiem saskaramies. Tad mēs sastopam šūnu biologu, zinātnieci, kura pēta koku gadskārtas, semiotiķi, kas iezīmē koku un cilvēku attiecības, un mēs arī ieskatāmies tajā, kas tad kādreiz senatnē kokiem ir noticis, kad viņi vēl runāja, un mēģinām palūkoties arī nākotnē.
Izrādes beigās mūs sagaida divi izrādes galvenie varoņi, kas ir mūsu stādītas liepas, mēs mēģinām iztēloties un arī paši pielikt roku viņu nākotnes radīšanā.
Un tur liela loma ir Andrim, jo mēs atstājām ieskatu apmēram simts gadu tālā nākotnē.
Bet tā, protams, ir izrāde, kas prasa skatītāja iesaisti.
Krista Burāne: Tā ir izrāde, kurā skatītāji patiešām arī ķermeniski atrodas vidē, viņi staigā, un viņi satiek cilvēkus, viņi sarunājas, pēc tam arī paši aktīvi rada.
Andri, tas mazliet līdzinās arī “Savvaļai”, kur tu ļauj cilvēkiem ienākt savā mājā, pat tev klāt neesot, un man vienmēr, kad es ieeju “Savvaļas” mājaslapā un apskatos, rodas jautājums, vai tagad, kad jau kādu laiku šī izstāde darbojas, vai tu nenožēlo to, ka tu ielaid visus šos cilvēkus tik tuvu?
Andris Eglītis: Viens no tiem iemesliem, kāpēc es viņus tur ielaižu, varbūt ir tas, ka tur nekad nav bijusi māja. Vienmēr ir bijusi tikai mana darbnīca jeb mana, kā es to saucu, savvaļas laboratorija. Jau vairākus gadus man ir licies, ka būtu interesanti ielaist arī skatītāju. Nevis tos darbus varbūt vest pie skatītāja, bet vest skatītāju tajā vietā, kur ir tapuši daļa no maniem darbiem.
Vai tu pats arī esi kādā brīdī bijis kā eksponāts šajā izstādē?
Andris Eglītis: Ne kā eksponāts, drīzāk kā dalībnieks.
Krista Burāne: Man bija iespēja būt vienu brīdi eksponātam kā izrādes daļai vai kā performances daļai.
Andris Eglītis: Bet par to ielaišanu savās mājās ir viens brīnišķīgs sociālais eksperiments, ko es tur veicu un ko es ļoti priecīgi visiem stāstu. Respektīvi, pēc otrās atklāšanas es atstāju atvērtu bāru. Tādā izpausmē, ka es atstāju vienkārši uz galdiņiem kaut kādas padsmit alus pudeles, blakus burciņu, kurā mest naudu, un uz dēlīša uzrakstīts “2 eiro”. Tad es tagad kādu, kas brauc, lūdzu pakontrolēt, kā iet bāram. Un bija palicis viens aliņš un burciņā stāvēja 34 eiro. Tā vienkārši, nekurienes vidū.
Cilvēki, kuriem interesē “Savvaļa”, ir godīgi.
Andris Eglītis: Nu man liekas, ka es gribētu vismaz cerēt, ka tā vienkārši cilvēki uzvedas, kad viņi ir atstāti savā vaļā, kad neviens viņus nepieskaita. Pati izstāde šogad būs līdz decembrim un, visticamāk, arī ziemā. Ir bijušas divas atklāšanas kārtas vasarā, un tad ir doma varbūt saņemties vēl uz noslēguma pasākumu novembra beigās.
