Kultūras Rondo

Podkāsti: iepazīstinām ar trīm dažādām līmeklī atrodām aplādēm

Kultūras Rondo

Etnogrāfijas kolekcija LNVM: daudzi eksponāti ir novadu tērpu pirmavoti

Zināmi "Spēlmaņu nakts" nominanti: vērtējam tendences teātrī aizvadītajā sezonā

Jaunie mākslinieki, projektu teātri, pandēmijas izaicinājums. Aizvadītā teātra sezona kritiķu vērtējumā

“Gribētu cerēt, ka šajā nomināciju sarakstā var just, ka žūrija ir pozitīvā nozīmē konceptuāli pavērsusies ar seju pret projektu teātriem,” vērtējot aizvadīto teātra sezonu, norāda teātra zinātniece un “Spēlmaņu nakts” žūrijas locekle Līga Ulberte.

Par sezonas tendencēm un īpatnībām Latvijas teātros – jaunajiem vārdiem, jaunajām teātru vadībām, pandēmijas izaicinājumiem un žūrijas izaicinājumiem, cenšoties izsekot visam projektu teātru piedāvājumam, Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” stāsta teātra zinātniece Līga Ulberte, kura strādāja “Spēlmaņu nakts” 2019./2020. gada žūrijā, un teātra kritiķe Zane Radzobe, kura vērtēs šīs sezonas iestudējumus. Jaunā žūrija darbu jau ir sākusi.

Garāka sezona

Šogad Covid-19 pandēmijas un tās ierobežošanai valstī izsludinātās ārkārtējās situācijas dēļ "Spēlmaņu nakts" žūrija savu darbu pagarināja par trim mēnešiem – parasti žūrija sezonu beidz vērtēt 10. jūnijā, šoreiz tas bija 10. septembris.

"Tā kā mums bija diemžēl virkne tādu izrāžu, kurām bija paguvušas notikt pirmizrādes, bet žūrija tās nepaspēja līdz marta vidum redzēt, tad mūsu galvenā cerība bija tāda, ka teātriem izdosies parādīt to, ko mēs neredzējām. Dažiem arī tiešām izdevās. Faktiski tas pagarinājums bija tāds diezgan mehānisks – no 10. jūnija uz 10. septembri," skaidro Līga Ulberte.

Visvairāk nomināciju šogad saņēmusi Latvijas Nacionālā teātra izrāde “Puika, kurš redzēja tumsā”, taču Līga Ulberte uzsver – žūrija, izvirzot pretendentus balvām, nominācijas neskaita. “Žūrija nominē to, ko uzskata par nepieciešamu nominēt, un tad nu, kā sakrīt, tā sakrīt,” norāda Ulberte.

Neatklājot nosaukumus, teātra kritiķe Zane Radzobe atzīst, ka viņai aizvadītajā sezonā bijušas 2-3 favorītizrādes, kas arī tikušas nominētas.

Raksturojot žūrijas darbu, Līga Ulberte atzīst, ka lielu strīdu žūrijas starpā neesot bijis, taču diskusijas gan. "Bet vispār diskusijas mums patiešām bija ļoti daudz, un kas ir tiešām netipiski, ka mums bija divas ļoti garas nomināciju apspriešanas sēdes: viena jūnijā, lai saprastu to dzīvo procesu, ar ko tas ir noslēdzies, un otra tagad septembrī," stāsta Līga Ulberte. "Mums šķita, ka mēs septembrī tikai, tā teikt, piepucēsim astes, bet nē, izrādījās, ka tas, kas ir nācis vasarā klāt, ir daudz ko ietekmējis sākotnējā sarakstā, un šis tas tur mainījās. Tā kā es teiktu, ka mēs tiešām ļoti, ļoti daudz runājām. Daudz vairāk varbūt nekā manā pieredzē citus gadus," atzīmē Ulberte.

Jaunās apvienības un jaunās teātra vadības

Gada sākumā Latvijas teātra telpā sevi pieteica vairākas jaunas teātra apvienības un radošās komandas. Kā jaunajiem vārdiem izdevies šosezon sevi pierādīt? Zane Radzobe vērtē: “Es teiktu, ka daļa no tām ir tieši jaunajos apstākļos izrādījušās ārkārtīgi dzīvotspējīgas – mobilākas, fleksiblākas, interesantākas.

Jo, protams, lielajiem teātriem uz šādiem izaicinājumiem ir daudz grūtāk reaģēt, tas arī jāsaprot. Mazas vienības ir interesantāk un ātrāk reaģēt spējīgas.”

Savukārt vērtējot, kā ar šīs sezonas izaicinājumiem galā tikuši lielie teātri, kuros nesen darbu uzsākušas jaunas vadības, Līga Ulberte atzīmē: “Par Nacionālo teātri – šī sezona man ārkārtīgi skaidri pierādīja – vairāk pat nevis tas, kas notika līdz martam, bet tas, kas notika pēc tam – jo mums var patikt vai nepatikt digitālas teātra formas, bet nevarēja nepamanīt to, ka Nacionālais teātris attapās pirmie un strādāja faktiski visu laiku. Mēs varam diskutēt par to, kāds tur ir tas gala rezultāts, bet pats fakts kā tāds – gan “Baltais kubs”, gan Oskara Pauliņa gaismu izrāde, gan grāmatu lasījumi, kas bija arī daudziem citiem. Man likās, ka Nacionālajā teātrī ļoti jūt – nezinu, jaunā vadība, direktors – bet viņi domā par to, kā šajā laikā adaptēties.”

Savukārt Zane Radzobe uzskata, ka pirmais uz pandēmijas apstākļiem reaģējis Jaunais Rīgas teātris (JRT) un Liepājas teātris. Radzobe skaidro, ka Liepājas teātris bijuši tie, “kuri uzreiz saprata, kā jau esošu produkciju pārmest uz digitālo formātu, un iznāca ļoti labi. Tas bija īstajā brīdī. Savukārt JRT ar to lasījumu pozīciju – tas ir ļoti specifisks teātra veids, bet viņi ļoti ātri reaģēja.”

Komentējot Dailes teātra sniegumu, kopš tajā darbu sākusi jaunā vadība, Radzobe spriež: “Sākot no pirmajām izrādēm, kuras viņi sāka izlaist – varbūt jau no ”Sapņotājiem”, bet droši no tām vasaras izrādēm, vispār Dailē jūt jaunu elpu.

Tā mākslinieciskā virzība ir acīmredzami ļoti strauji mainījusies.”

Zane Radzobe

Digitālie projekti un pandēmijas izaicinājums

Vērtējot teātru piedāvājumu aizvadītajā sezonā, pielāgojoties situācijai, ko radīja Covid-19 pandēmija, žūrija lēma arī izveidot jaunu kategoriju "Gada notikums digitālajā vidē". Kā uzsver Līga Ulberte, – šī ir reakcija uz šī gada sezonu, nevis kategorija, ko plānots turpināt arī citus gadus.

"Es ceru, ka neturpināsies, jo tā tiešām nav nodibināta jauna nominācija, tā ir reakcija uz šī gada īpašo situāciju, kurā šis piedāvājums izrādījās lielāks un daudzveidīgāks, nekā pirmajā mirklī šķita," skaidro Līga Ulberte. "Un šeit apzināti atstāts tas diezgan tāds izplūdušais formulējums – “notikums digitālajā vidē”.”

Ulberte atzīmē, ka ne visus digitālos projektus, kas tapuši pandēmijas laikā, var saukt par izrādēm, un jaunā kategorija radīta, lai atbalstītu teātrus, kas meklē un atrod veidus, kā jaunajā situācijā turpināt tikties ar skatītājiem.

“Jā, piedāvā kaut ko savu un dažbrīd arī, es pat teiktu, visnotaļ jaunu,” par pandēmijas laika teātra projektiem saka Ulberte, atzīmējot arī: “Es ceru, ka tā būs tomēr tikai šīs dīvainās zonas vienreizēja prakse."

Zane Radzobe piekrīt, ka "Gada notikums digitālajā vidē" nav atsevišķa nominācija, bet uzskata, ka jautājums, vai projekti, kas radās ārkārtējās situācijas laikā, ir tikai krīzes laika parādība, ir “sarežģītāks un filozofiskāks”.

"Es, piemēram, skatoties tieši uz tām nominācijām "Gada notikums digitālajā vidē", redzu neapšaubāmi vienu izrādi, kurai vajadzēja būt pie gada lielās formas izrādēm,

kas ir viens no labākajiem iestudējumiem pagājušā sezonā,” vērtē Radzobe.

“Un man liekas tā būtiskā lieta, par ko domāt un runāt visā šai procesā ir sekojoša: proti, teātris savā veidā kopš pirmsākumiem ir spējis norīt jebko un reflektēt par to, kāda ir reālā dzīve. Un mūsu reālā dzīve šobrīd ļoti lielā mērā ir digitāla," uzskata Zane Radzobe.

Viņa vērtē, ka svarīgs nav medijs, kurā izrāde tiek veidota, bet mākslinieciskie mērķi, kas tiek sasniegti, un vai darbs ir vienkārši mēģinājums jaunā formātā pārlikt projektus, kuriem vajadzēja notikt dzīvajā, tos pielāgojot, vai arī mākslinieks uzreiz domājis par digitālo vidi, saprotot, kuras šīs idejas digitālā vidē ir vislabāk īstenojamas.

"No šāda viedokļa man pašai ārkārtīgi patīk "Rolanda dziesma" tieši tā iemesla pēc, ka "Kvadrifrons" ļoti labi saprot, kā medijs darbojas un kā viņi spēj sadarboties ar cilvēkiem,” spriež Radzobe.

“Un "Irānas konference" ir luga, kas faktiski ir rakstīta digitālai videi.

Iedomāties, kā tas izskatās un kā tas realitātē ir izskatījies dzīvā teātrī – tas ir vājāk, jo digitālā vide pati ir liels pienesums.”

Tomēr digitālie projekti prasa citus vērtēšanas kritērijus, uzsver Līga Ulberte. Viņa skaidro: “Mums sākumā cerīgi likās, ka mēs vērtēsim tikai tos projektus, kas tiešām notika tiešsaistē, respektīvi, dzīvajā – aktieris kaut ko dara, un mēs tajā mirklī tam sekojam. Sapratām, ka šādi projekti ir burtiski pāris. Lielākoties visi tie tā vai citādi ir apstrādāti. Bet nu nominētās “Kvadrifrona” “24h” tiešām ir tiešsaistes projekts.”

“Tur, protams, ir ļoti daudz kā forša, bet es domāju, ka daļa šo projektu nebūtu bijis, ja būtu teātris normālos apstākļos,” digitālos projektu klāstu rezumē Ulberte.

Līga Ulberte

Vai nominē par vienu izrādi vai darbu sezonā?

Komentējot žūrijas izvirzītos pretendentus “Gada režisora” balvai, Līga Ulberte atzīmē, ka aktuāls ir jautājums par to, par kurām izrādēm tiek nominēti konkrētie mākslinieki. Diskusija par šo pēc nomināciju paziņošanas izcēlusies arī sociālajos tīklos.

Ulberte skaidro: “Un tas ir pamatots jautājums, katru gadu tas parādās. Vai mēs nominējam cilvēku jebkurā nominācijā par vienu viņa labāko darbu vai arī par, teiksim tā, darbu sezonā un vairākiem darbiem? Pašlaik ir tā, un arī mēs tā darījām, ka mēs rīkojāmies dažādi.

Rīkojāmies atkarībā no situācijas.

Ir kaut kādi mākslinieki, ne tikai režijas nominācijā, bet arī citur, kuriem ir nosaukti bezmaz visi darbi, jo tie uzrāda amplitūdu, kādā šis mākslinieks spēj vienas sezonas ietvaros strādāt. Un intensitāte, kādā strādā Valters Sīlis un Elmārs Seņkovs, – jālasa piecas minūtes visi tie nosaukumi. Tas arī uzrāda kaut kādu kvalitāti. Bet es piekrītu, ka tas ir diskusijas objekts – vai tā vajag?”

Lielais bērnu un jauniešu izrāžu klāsts

Kā vienu no sezonas lielākajiem priekiem Līga Ulberte nosauc bērnu un pusaudžu izrāžu piedāvājumu. Viņa uzsver: ““Skolas soma” dara apbrīnojamu darbu, un beidzot šajā jomā ir notikusi tāda sakustēšanās, kāda, manuprāt, nav bijusi līdz šim. Tam ir sakars gan ar “Skolas somas” finansiālo atbalstu un politisku redzējumu.

Bet tam ir sakars arī ar jaunu radošu mākslinieku paaudzi, kuri šajā žanrā ļoti labi jūtas, kuriem strādā fantāzija, kuriem ir pilnīgi atšķirīga izpratne par bērnu teātri, nekā, šķiet, 90% gadījumu mūsu Leļļu teātrim kā institūcijai.

Tur tiešām notiek dzīvs process.

Tiesa, tas žūrijai nav vienkārši. Tam vajag ārkārtīgi uzmanīgi sekot – šai projektu teātru dzīvei, jo viņa reizēm nav, kā lai saka, pārāk koordinēta, un viņi reizēm ir jāpameklē, lai viņus atrastu.”

Teātra daudzveidība – Latvijas spēks

Vērtējot lielo projektu teātru izrāžu piedāvājumu aizvadītajā sezonā, Ulberte uzsvēra: “Gribētu cerēt, ka to šajā nomināciju sarakstā var arī just, ka žūrija ir pozitīvā nozīmē konceptuāli pavērsusies ar seju pret šiem projektu teātriem. Tas nav pārāk viegli no tādas administratīvās puses. Es arī gribētu aicināt projektu teātrus mazliet vairāk sadarboties ar žūriju, nelikt mums viņiem staigāt pakaļ, lai varētu noskatīties viņu izrādes. Bet vispār tas, ko viņi dara, ir ārkārtīgi labi, un tas beidzot ir jāvērtē kopā, nevis pēc kaut kādiem citiem mazo dīvainīšu principiem.

Tas ir laikmetīgs, foršs, moderns, daudzveidīgs teātris.”

Savukārt Zane Radzobe uzsvēra, ka Latvijas spēks ir tajā, ka mums ir daudzveidīgs teātris. “Beigu galā tas, uz ko jebkurai žūrijai vajadzētu koncentrēties – spēt saprast, kādi katram šim teātra veidam ir vērtēšanas kritēriji, un galu galā vienkārši atlasīt labāko, kas notiek. Un tas nenotiek tikai kaut kādās konkrētās mājās vai konkrētos formātos.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti