Ārēji trausla, niansēti smalka un jūtīga, bet iekšēji stipra, drosmīga, mērķtiecīga un sirdsgudra aktrise. Kad dažas dienas pēc balvas saņemšanas aicinu Dārtu uz sarunu, tās laikā kopīgi secinām, ka abi Gada aktiera balvu saņēmēji šogad atveidojuši titullomas izrādēs, kurās skarta vardarbības tēma. Sarunas gaitā cenšamies izprast šī brīža strāvojumus Dārtas dvēselē un teātra vidē kopumā.
Diāna Auziņa: Dārta, esat saņēmusi savu pirmo nozīmīgo balvu. Nupat aizvadītajā "Spēlmaņu nakts" apbalvošanas ceremonijā tikāt atzīta kā Gada aktrise par lomu Dailes teātra izrādē "Zēni nav meitenes". Kādas ir jūsu šī brīža sajūtas?
Dārta Daneviča: Labas. Es neesmu paspējusi īsti izbaudīt kaut kādas izmaiņas savā dzīvē, jo šobrīd man nenotiek nekādi jauni mēģinājumi, līdz ar to es neesmu aktīva darbā, bet, protams, bija ļoti patīkami pieņemt sveicienus. Mēģināšu atcerēties, kāds man bija tas teiciens: "Labāk ir justies pelnījušam balvu, bet nesaņemt, nekā saņemt un just, ka tas īsti nebija pelnīti." Un šoreiz tiešām ir ļoti, ļoti patīkami, ka cilvēki raksta, zvana un nāk klāt, un saka, ka viņi turējuši īkšķi par mani. Pārsvarā jau tie ir cilvēki, kas redzējuši konkrēto izrādi un apgalvo, ka ir pelnīti. Tā ir laba sinhronizācija starp mani un to, kā citi to redz, un tas ir gandarījums.
Tos skatītājus, kas izrādi "Zēni nav meitenes" vēl nav redzējuši, varu nomierināt, ka apmēram pirmās 30 minūtes ir ļoti smieklīgas, tāds stendaps ar daudziem jokiem. Drīkst un vajag smieties, jo tas ļoti palīdz izrādes kopējai gaitai. Tā ka nav tikai viena krāsa. Man pašai šķiet, ka labākais un vērtīgākais izrādes žanrs ir traģikomēdija, jo tīra traģēdija un tīra komēdija – tas ir viens, bet, ja tev savijas viss kopā, tas ir tiešām kā realitātē.
Lielākajai daļai cilvēku dzīve ir kā traģikomēdija. Tāda izrāde, kuras laikā tu gan pasmejies, gan saņem kādu nopietnu poti, ir tā, kā notiek īstenībā.
Dailes teātrī strādājat kopš 2012. gada. Gribu jautāt, vai un kā jums ir mainījies priekšstats par teātri un aktiera profesiju?
Patiesībā īsti ne. Es jau studiju laikā guvu apstiprinājumu, ka teātris nav tikai uzkāpšana uz skatuves skaistā kleitā, paklanīšanās un ziedu saņemšana, kā pārsvarā to droši vien meitenes iztēlojas. Man pirms tam nebija ne skaistu vīziju, ne ilūziju, kurām sabrukt. Domāju, ka lielākajai daļai aktieru studiju gadi iedod priekšstatu par profesiju. Nav nekāds noslēpums, par ko es arī iepriekš izteicos – mans studiju laiks nebija īpaši viegls, es netiku, teiksim tā, nekādā izredzēto sarakstā vai tamlīdzīgi. Man nekas netika apsolīts. Arī Nacionālais teātris mani nepaņēma darbā pēc studiju beigšanas, un līdz ar to kopumā tā sajūta ir līdzīga, kāds bija mans priekšstats par šo profesiju.
Pedagogi mūs pieradināja pie tā, ka nebūs nekādu brīvdienu, vajadzēs strādāt tad, kad citi atpūšas. Patiesībā studiju gados darba stundas bija vēl smagākas nekā šobrīd, jo tā mūs tur rūdīja.
Es domāju, ka daudzi, kas šo dzirdēs vai lasīs un kas ir studējuši, man piekritīs. Skatoties uz jaunajiem kolēģiem, kas pie mums ir ienākuši teātrī, redzama atšķirība, jo viņi ir vēl lielāki ideālisti. Jaunajiem šķiet, ka visi iestudējumi sanāks un visas lomas izdosies. Patiesībā aktierim sevī jākultivē šīs sajūtas, ka viņš var visu nospēlēt, un, ja nevar, tad jāapgūst kas jauns, lai varētu. Tādā veselīgā mērā tas ir labi un pareizi, citādi sanāktu visu laiku sēdēt mājās, baidīties un teikt, ka es neko nevarēšu. Bet, jā, tā laikam ir tā lielākā atšķirība, skatoties uz jaunajiem, ka viņiem šķiet – nu kā var būt kaut kādi negludumi mēģinājumu procesā vai kā var nebūt tā, kā mums mācīja studijās?
Studiju laikā strādā ārkārtīgi profesionāli, ilgus gadus pieredzējuši pedagogi, kuri parāda to ideālo trasi, kā iziet no pirmā mēģinājumu posma – lugas lasīšanas vai iepazīšanās ar materiālu – līdz spēlēšanai uz skatuves. Tas parasti notiek tādos siltumnīcas apstākļos, proti, tā, kā tam būtu jābūt, bet dzīvē tā nenotiek – ir kaut kādas aizķeršanās, mainās apstākļi, krīzes teātrim, aktierim vai kādam citam radošajam. Ir tik daudz apstākļu, kas mainās, un tas, ko es esmu sapratusi – katru reizi darot labāko no tā, ko tu vari izdarīt, tik un tā tas ir tik milzīgs komandas darbs, ka viens aktieris nekad nevar garantēt to izcilo rezultātu. Katrs iestudējums ir tik milzīgs kuģis!
Kā jūtaties teātrī šajā sezonā? Atceros lasījusi jūsu atbildi uz līdzīgu jautājumu pēc "Zēni nav meitenes" pirmizrādes šī gada februārī.
Es vēl aizvien jūtos labi par savu teātri un atmosfēru tajā. Kopš "Zēni nav meitenes" pirmizrādes pagājis salīdzinoši īss posms, nav nekādas izmaiņas notikušas. Es melotu, ja tagad kaut ko citādāk atbildētu.
Vispār iemesls, kāpēc mums šobrīd top šī saruna, ir fakts, ka mana vadība bijusi tik pretimnākoša, fleksibla, ka ir uzklausījusi manas idejas.
Šī izrāde bija mana iniciatīva, un es par to pateicos arī balvas runā. Tas ir lieliski, ja ir iespējams šāds dialogs. Kamēr šāds dialogs turpināsies un būs tādas iespējas – tikt sadzirdētam abpusēji (vadība sadzird mani, un es sadzirdu vadību), tikmēr viss ir kārtībā. Lai kādi būtu negludumi, kāpumi vai kritumi, tā ir tavas dzīves un profesionālās darbības sastāvdaļa. Kamēr ir šī saruna un sadzirdēšana, viss ir pareizi.
Jau esmu to teikusi iepriekš, bet saņemtās balvas kontekstā varu padalīties atmiņās. Aizvadītā sezona jau bija sākusies. Ja nemaldos, oktobra beigās mēs visi trīs brīnumaini satikāmies ar šo Denisa Kellija lugu – Matīss Gricmanis, Diāna Kaijaka un es, kad sapratām, ka vēlamies un varam šo darbu iestudēt. Balva noteikti nebija mans mērķis. Tas vispār, manuprāt, ir muļķīgs mērķis. Tāds ārišķīgs. Tā balva jau ir cita, īstā. (pasmaida)
Tā kā vēl nesen visos teātros notika dažādas viļņošanās saistībā ar aktieru pāriešanām un direktoru maiņām, varbūt esat domājusi, kāda veida mākslu teātrim vislabāk būtu šobrīd piedāvāt skatītājiem, lai novērstu viņu domas no iekšējiem skandāliem?
Ar savu monoizrādi "Zēni nav meitenes" es nācu pie skatītājiem, jo man šī tēma ir būtiska, par to deg acis. Šis iestudējums tiešām ir par ļoti smagu problēmu, kas uz papīra uzlikta. Ja mēs sēdētu skaistā kabinetā un kalkulētu, cik daudzi gribētu redzēt izrādi piektdienas vakarā par vardarbību – nu, tie cipari, droši vien nebūtu iepriecinoši, bet realitātē ir pavisam citādāk. Tas, man liekas, ir tāds
teātra uzdevums – būt šiem cilvēkiem, kas paņem pārējos aiz rokas un ne gluži ielej mutē, bet parāda virzību, uz kuru pusi mēs varētu kopā virzīties, iet, un kāds ir mūsu piedāvājums, idejas kaut kādai sabiedrības veselības un dzīves uzlabošanai valstī, respektīvi, nebaidīties no neērtām tēmām un problēmām.
Mēs varam paņemt jebkādu tēmu, piemēram, no bērnu izrādēm par to, cik svarīgi ir dalīties ar draugiem, mazajiem pirmsskolniekiem, kas man ir aktuāla tēma šobrīd mājās. (pasmaida) Un, ja man par to deg acis, ja man tas tiešām rūp un es strādāju ar maksimālo atdevi šīs tēmas realizācijā iestudējumā, tad skatītāji ir kā tiešām ļoti, ļoti jūtīgas radības, kas burtiski saož šo degsmi, jo tu nevari to notēlot. Esmu pamanījusi gadu gaitā, strādājot pie iestudējumiem, kur visam kolektīvam deg acis, visiem šī tēma rūp vai režisors pavelk visus līdzi, tad vienmēr seko kaut kāds pozitīvs rezultāts. Tas ir arī mans mērķis, kas, es zinu, dzīvē neīstenosies simtprocentīgi, jo es esmu šobrīd trupā, man ir jāspēlē dažādos iestudējumos, ko piedāvā teātris.
Mans lielais virsmērķis būtu tiešām strādāt un pašai veidot tādus iestudējumus, par kuriem man, simboliski izsakoties, deg sirds un acis.
Tad parasti allaž atrodas domubiedri, šajā gadījumā daudzi skatītāji, kuriem arī tas rūp.
Papildinot jūsu teikto par degošām acīm – es devos Latvijas Nacionālajā teātrī uz priekšpēdējo izrādi "Leo. Pēdējā bohēma" pirms 10 gadiem. Jūs arī tur spēlējāt. Un es, sēžot Lielās zāles 12. vai 13. rindā, ļoti labi varēju saskatīt to, ka visiem aktieriem patiešām mirdz acis, viņi izbauda savu atrašanos uz skatuves un šo iestudējumu un ir priecīgi dejot un dziedāt. Šis iestudējums, kā vēlāk izrādījās, bija ļoti liels solis uz priekšu, lai es pieņemtu un iemīlētu teātri.
Tas bija ļoti foršs iestudējums. Es arī atceros tās degošās acis. Jā... Tur ir vēl viens aspekts. Kā mēs to saucām – kursiņš. Mēs tur, ja es pareizi atceros, spēlējām praktiski viss kurss. Un tas ir tāpat kā, saņemot balvu kā Gada aktrise, es pilnīgi automātiski ieraudzīju, kur Dailes teātra Lielajā zālē sēž mani kursabiedri, un redzēju viņu acis. Tā ir ģimenes sajūta, tāds liels prieks spēlēt kopā ar savējiem.
Bet, atgriežoties pie iesāktā jautājuma, kādus tematus savās izrādēs vajadzētu aplūkot teātros –
es noteikti pārstāvu to kultūras darbinieku grupu, kas uzskata, ka teātris nav nodalāms ne no valsts, ne no procesiem, ne no tā, kas notiek sabiedrībā, un tam nevajadzētu būt nodalītam, nodalāmam.
Tādēļ, manuprāt, teātrim un māksliniekiem tiešām nevajadzētu baidīties veidot iestudējumus un arī pašiem izteikties par svarīgiem jautājumiem, tematiem, problēmām.
Sarunas nobeigumā jāsecina, ka gan jūs, gan Arturs Krūzkops esat saņēmuši balvas kā gada aktieri izrādēs, kur tiek runāts par vardarbību. Kā, jūsuprāt, to varētu skaidrot?
Man nepatīk minēt citu viedokļus, bet, šķiet, ka, paanalizējot žūrijas lēmumus šajā balvu sadalē, ja gadījumā tur arī bija kaut kāds vēstījums starp rindiņām, tad, iespējams, tas bija tieši šāds. Abas Gada aktieru izrādes burtiski vienā laikā piedzīvoja pirmizrādes ("Zēni nav meitenes" pirmizrāde 10.02.2023., "Ričards. Nekā personīga" pirmizrāde 16.03.2023.), un abās galvenā tēma ir vardarbība.
Tas parāda, cik ļoti ir noķerta šī tēmas aktualitāte. Nevar nodalīt to, kā es vai Arturs spēlē, respektīvi, nevar vienkārši runāt tikai par aktierspēli, tur jau nāk klāt tas, ko mēs spēlējam. Tāpēc es esmu ļoti pateicīga žūrijai par šo atbalstu tam, kas tiek risināts, spēlēts un darīts.
