"Esmu viens pats latvietis iekš itāļu bara," ar smaidu sejā saka gaismu mākslinieks. "Bet galvenais jau, lai nav garlaicīgi! Lai neiestājas rutīna."
Toties baletā "Antonija #Silmači" visi esot iztrakojušies pa latviešu modei: "Kā pati opera mūs nosauca – Latvijas vecmeistaru komanda: Mārtiņš Vilkārsis, Artis Dzēve un es. Bija ļoti interesanti strādāt – ar cilvēkiem, ar kuriem saproties no pusvārda, vienmēr radošais darbs nāk viegli un interesanti," stāsta Feldmanis un neslēpj – kā klausītājam viņam tuvāka šķiet opera:
"Vairāk esmu operas cilvēks, jo baletam raksturīga lielāka specifika – tas, ko dara tie trakie cilvēki ar saviem ķermeņiem..."
Līdz pat 2013. gadam Mārtiņš Feldmanis vairāk bijis saistīts tikai un vienīgi ar Liepājas teātri. "Tas patiesi varēja būt 2013. gadā, kad Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremoniju pirmoreiz taisīja Roberts Rubīns ar Didzi Jaunzemu, un abi sameklēja arī mani. Visi bijām jauni, un pie balvas ceremonijas vēl nebijām strādājuši. Grūti bija, bet izdevās skaisti un ieguldītais darbs attaisnojās. Taču arī līdz tam ar mūziku biju cieši saistīts – kā Liepājas teātra gaismotājs gaismoju Liepājas Simfoniskā orķestra koncertus, Pianisma zvaigžņu festivālu, galu galā – mana mamma savulaik bija Liepājas Simfoniskā orķestra direktore, mājās blakus istabā spēlēja klavieres, bija skolotāja," stāsta Mārtiņš Feldmanis.
Gaismoņu hierarhija
Ir gaismu tehniķi. Ir gaismu operatori. Un ir mākslinieki. Kurā brīdī vienkāršs gaismonis top par mākslinieku? "Pirmkārt, jebkurā gadījumā jābūt bāzei. Jāzina, kas tie par cilvēkiem, kas sēž pie klavierēm vai cita instrumenta, kāda ir koncerta specifika, kādu gaismu mūziķis mīl vai nemīl.
Tas ir filigrāns, ilgs process – darbs ar cilvēkiem.
Pats apgaismošanas brīdis ir daudz īsāks, nekā sagatavošanās tam," pārliecinājies Mārtiņš Feldmanis. "Būdams operators, tu tīri mehāniski pārvaldi datoru, programmēšanu, bet māksliniekam jāsaprot, kāpēc tas viss tiek darīts. Ko gribi panākt, kādu noskaņu sasniegt. Ja izrāde ir par baroka laiku vai renesansi, romantismu, jāzina, kādi toņi tolaik bijuši vadošie, kādas dekorācijas, jāskatās vecmeistaru bildes – vēsā vai siltā gaisma dominējusi."
Piemēram, viens no Mārtiņa Feldmaņa iemīļotākajiem skaņdarbiem ir Tomazo Albinoni slavenais "Adagio" – interesanti, kādās krāsās tas varētu iegaismoties? "Tam ir baroka krāsa – piesātināta, tumši oranžīga, ar zilo pieskaņu. Skaņdarbs asociējas ar bērēm, bet...
Man patīk bēru mūzika!
Piemēram, bēru procesijai kapos parasti ir labs pavadījums, tāda sirreāla, gotiska noskaņa. Tuva manai dvēselei."
No zeļļa par meistaru
Feldmanis par gaismu mākslinieku kļuvis ilgā, pacietīgā darbā. "Vairāk izglītojos kā autodidakts, kurš meklē iespējas, kur pamācīties. Kad sāku strādāt, bija juku laiki. Kam bija finanses, tas devās mācīties uz ārzemēm, bet es meklēju visādas stipendijas. Strādāju vērojot, skatoties – kā zellis kļūst par meistaru, tāpat arī es."
Šobrīd gaismotāja profesijas pamatus var apgūt Latvijas Kultūras koledžā, bet pēc tās absolvēšanas vēl tāls un grūts ceļš ejams. Visriskantāk, ja jauniešu ambīcijas liek savu veikumu stādīt augstāk par kopējo darbu: "Ja uzskati, ka tieši tavs darbs ir pats galvenais un neizej uz kompromisu, iznāk tikai tāda kā deķa vilkšana uz savu pusi."
Feldmaņa pirmā izrāde, protams, bijusi Liepājas teātrī. "Tā bija izrāde "Trollīša Mumina lielais ceļojums". Biju sabijies, bet bija arī ļoti interesanti," atminas mākslinieks un atzīmē, ka vislabāk var jaunajiem iemācīt, nevis viņus pamācot, bet palīdzot.
Vaicāts, vai gaismu mākslinieks var arī visu sabojāt, Mārtiņš Feldmanis skaļi smej, ka tur nu problēmu neesot: "Ar vienu nejaušu rokas spiedienu var pazust elektrība visā pasaulē..."
Protams, gaismu māksliniekam jāsastopas arī ar aktieru kaprīzēm un dīvu cienīgiem gājieniem. Taču Mārtiņš Feldmanis šai ziņā ir iecietīgs un saprotošs. "Labāko komplimentu, ko teikuši man aktieri – forši, ka tu esi, jo tad nemanām, kā notiek gaismošana. Tas ir svarīgi – lai aktieris var domāt tikai par savu darbu."
Plašais darbības lauks
Mārtiņš Feldmans labi zina sajūtu,ka izrādē skanošā mūzika pielīp un neatlaiž. "Ļoti daudz mūzikas izrāžu iestudēšanas gaitā iesēžas pakausī, pielīp, un kādu nedēļu tevi burtiski vajā. Viena no tādām izrādēm bija "Kaligula" – pirmais iestudējums, kurā startēju kā neatkarīgs gaismu mākslinieks. Uz Daili uzaicināja Mārtiņš Vilkārsis, kurš taisīja scenogrāfiju. Joprojām uzskatu, ka tas ir Džilindžera labākais darbs teātra vēsturē – un ar viņu esmu strādājis daudz. Postmoderns iestudējums ar skaistiem kostīmiem, labu scenogrāfiju, spēcīgu režiju, Raimonda Paula mūziku. Veiksmīgi saslēdzās viss, kas vien varēja saslēgties."
Cieša un sirsnīga radošā draudzība Feldmanim izveidojusies ar Latvijas Radio kori, Sigvardu Kļavu un Kasparu Putniņu. Aiz muguras "Kurzemes gredzens" un "Latgales gredzens", "Gaismas raksti", "Dzejnieks un Nāra".
"Viņi ir cilvēki, kuri visu laiku atrodas meklējumos, urdās, meklē, atrod jaunas un interesantas lietas, lai pašiem radoši un interesanti, un līdz ar to pavelk citus līdzi," Latvijas Radio kora ļaudis slavē Feldmanis.
Arvien biežāk viņš sadarbojas arī ar Latvijas Televīziju. "Tur gan diemžēl sanāk piekāpties no abām pusēm, jo kameru jutība ir citādāka nekā acs jutība."
Vaicāts, vai kāds saka paldies arī par gaismu mākslinieka veikumu, Feldmanis atzīst, ka sakot gan, un arī kritiķi pēdējā laikā pamanot. "Bet visforšāk ir tad, ja pamana izrādi kopumā!"
Kamēr citi atpūšas, Mārtiņš Feldmanis strādā arī valsts svētku nedēļā. Viņa tuvākais darbs – kora "Latvija" koncerts 4. maijā Latvijas Nacionālās bibliotēkas ātrijā. "Ātrijs ir ļoti sarežģīta vieta, un šoreiz tik daudz cilvēku piedalās..."
