Šogad uzvarējusi scenāriju konkursā, Arta Melnalksne izvēlēta par nākamo skolēnu deju svētku māksliniecisko vadītāju, viņa arī būtu bijusi vasarā gaidāmo deju svētku virsvadītāja. Zīmīgi, ka tajos pirmo reizi izpildīs viņas deju “Ko man dosi, Liela diena?”. Un tieši Lielajā Piektdienā Arta Melnalksne aizgāja aizsaulē.
„Tas ir ārprāts mūsu latviešu dejai, tas ir liels zaudējums. Viņa aizgāja tik jauna, gadu ziņā viņa varētu būt mana meita. Bet viņa laikam steidzās dzīvot, jo viņa tik ārprātīgi daudz ir darījusi, viņai ir tik daudz deju, tik daudz uzvedumu. Viņa steidzās dzīvot,” stāsta Olga Freiberga, “Dzintariņa” vadītāja, Skolēnu deju svētku virsvadītāja.
Arta ļoti mīlēja savu ģimeni, audzināja trīs bērnus un tomēr atrada laiku katram savam dejotājam, dega par katru no viņiem, ne velti viņu par otro mammu sauc vairāk nekā 500 dejotāju. Raitis un Kristīne, dejojot viņas “Zalktī”, aizdejojās līdz altārim, Arta kāzās bija vedējmāte. Pāra trīs meitas šogad sāka dejot “Skabardzēnos” un par mīļo skolotāju runāt ir grūti: „Viņa ir dzīves deju skolotāja. Viņa mums mācīja dejot, tas pats par sevi, bet arī dzīvot. Īstenībā viņa ir tikai dažus gadus vecāka par mums, kur viņai tā dzīves gudrība...”
Artas radītajās dejās ir bijis viss un pa īstam – jauniešu mīlestība un bērnības draiskums, jautrība un sentiments, Dieva gaisma un darba tikums. Visas viņas dejas ir līdzīgas ar to, ka pilnībā atšķiras cita no citas. Tagad tās dejo visi, bet ne vienmēr saprata un pieņēma pēc pirmatskaņojuma.
Arta Melnalksne abos deju kolektīvos ir ieguldījusi sevi visu un izaudzinājusi sekotājus, kuri viņas iesākto darbu turpinās. Lai arī sākumā bez viņas būs ļoti, ļoti grūti, gan „Zalktis”, gan „Skabardzēni” dejot turpinās, jo Artas dejotāji jau vairs citādi nemāk.
