Izrādi iestudē radošā komanda no Ungārijas, komandā iesaistot scenogrāfus un kostīmu māksliniekus Kristu un Reini Dzudzilo.
“Ja tu pazaudē savu privāto telpu un vispār civilizāciju, tad, visdrīzāk, tu atgriezies pašā sākumā un ielien alā, bet, ja tu pazaudē alu, tad tu atgriezies uz Zemes virsmas, uz planētas virsmas, kur tev jāsāk kaut kas no jauna radīt,”
par iestudējumu pastāstīja Reinis Dzudzilo.
Krista Dzudzilo piebilda, ka “viens no galvenajiem priekšnosacījumiem bija saprast – kas ir degunradzis, no kā viņi mūk. Šajā gadījumā tā ir Zeme, bet vienlaicīgi arī tas ir pats degunradzis. Pati lielā teātra skatuve, šis lielais mehānisms, no kura cilvēki bēg, bet vienlaicīgi, kurā viņi atrodas.”
Ungāru režisore Ildiko Gaspara ir pārliecināta: “Jonesko idejas, arī politiskās, sasaucas ar šo pandēmijas laiku. Manuprāt, tas ir ļoti aktuāli. Pirmajā un otrajā cēlienā tās ir epidēmijas laika situācijas, tikai trešajā cēlienā saproti, ka notikumi ir daudz plašāki, var arī notikt pasaules bojāeja.
Mēs dzīvojam ļoti trauslā un jūtīgā pasaulē.”
Jonesko darbs uzrakstīts par degunradžu uzlidojumu pilsētā, bet kamēr neviens nav pārvērties par degunradzi, nevienu tas neinteresē un neviens neievēro piesardzības pasākumus.
Aktrise Anete Krasovska, kas izrādē spēlē Deiziju, pastāstīja: “Izrādē ir teksts –
cilvēki, kuri cenšas saglabāt savu individualitāti, bieži vien ņem nelabu galu.
Šajā gadījumā Beranžē un Deizija paliek pēdējie izdzīvojušie cilvēki un apkārt ir tikai tie degunradži – es no vienas puses pilnībā varu saprast Deiziju, jo ir ļoti grūti palikt stabilam savā domāšanā, ja apkārt notiek kaut kas pilnīgi cits.”
